Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. marts, 2014
Drukāt

“Skudru staļļi” vairāk sirdij nekā peļņai. Ciemos pie zirgkopjiem Džūkstē (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Tukuma novada Džūkstes pagasta “Skudru staļļiem” nav nekāda sakara ar mazajām, čaklajām skudrām. Zirgu stallis šo nosaukumu aizguvis no mājām “Skudras”, kurās dzīvo Daiga Podēna ar dzīvesdraugu Ignatu Lahu un sešgadīgo dēliņu Ernestu. Saimniece vispirms vedina aplūkot stalli, kurā mīt desmit zirgi, gan sportam paredzētie, gan pajūga vilkšanai atbilstošie, bet izmēros ne tik apjomīgos rikšotājus iecienījuši jāšanas iesācēji un bērni. “Skudru staļļa” saimnieku īpašumā ir astoņi zirgi, pārējiem diviem šeit tiek izīrētas telpas. Staļļa iemītnieki mūs aplūko ar neslēptu ziņkāri. Ik pa laikam kāds mani pabaksta ar galvu. Sak, vai patiešām kabatās neatradīsies kāds mums paredzēts kārums. Daiga paskaidro, ka zirgi pieraduši pie ekskursantiem, kuriem līdzi ir cienasts – cukurgraudiņš, maizes rika vai burkāns. “Zirgi ir gudri, ziņkārīgi, bet tajā pašā laikā piesardzīgi. Ja ierauga kādu līdz šim neredzētu priekšmetu, tad pirmajā brīdī nobīstas, tomēr ziņkāre ņem virsroku, un tad tie ar izstieptu kaklu tam piesardzīgi tuvojas,” paskaidro Daiga.

Augumā visiespaidīgākais ir Palermo. Spriežu, ka es tādam milzenim neuzdrošinātos rausties mugurā. Daiga mūs “apgaismo”, ka zirga lielumu mēra pēc skausta, un Palermo nemaz neskaitās augumā varenākais. Zirgu “puišu” novietnes durtiņas rotā dekoratīvas koka ozollapas, bet “meiteņu” – liepu lapas. Daiga iepazīstina ar zirgiem, kuri iemācīti iet divjūgā un vilkt karieti. Tie pēc rakstura ir nosvērtāki. Visi sporta zirgi nemaz nepakļaujoties iejūgšanai. Viņa ir diplomēta sporta zirgu trenere un, pateicoties mīlestībai uz šiem cēlajiem dzīvniekiem, iepazinās ar savu tagadējo dzīvesdraugu Ignatu.

“Es šeit esmu ienācēja. Uz Džūksti pārcēlos pirms sešiem gadiem, kad iepazinos ar Ignatu. Esmu dzimusi Dobelē, bet Anneniekos mums bija lauku mājas. Tajos laikos vēl lauku darbos izmantoja zirgus. Tēvs mani, mazu meiteni, sēdināja zirgam mugurā. Tas gan nebija mūsu, bet kaimiņa bēris. Mācoties Apguldes profesionāli tehniskajā skolā, treneris piedāvāja man pamācīties, kā apieties ar zirgiem. Pēc tam sāku strādāt Tērvetes zirgu audzētavā, kur kļuvu par sporta zirgu treneri. Mans uzdevums bija iejāt zirgus, iemācīt tiem vadību, signālus, lai pircējiem gribētos zirgu iegādāties. Zirgu sāk iejāt no trīs gadu vecuma. Aizrit kādi divi vai trīs mēneši, līdz zirgs atļauj kāpt sev mugurā. Sākumā tam uzliek tikai vēderjostu, un paiet laiciņš, kamēr pie tās pierod. Tad uzliek seglus, kāpšļus, lai zirgs apjaustu, kas tālāk no tā tiks prasīts. Zirgu nevar apmācīt ar vārdiskām komandām kā suni – sēdēt, gulēt! Viss panākams tikai ar darbībām. Tam jāiemācās reaģēt uz jātnieka kustībām. Lai sporta zirgs apgūtu prasmi lēkt pāri šķēršļiem, paiet apmēram gads. Ir prieks, kad “audzēkni” izdodas veiksmīgi pārdot, bet reizēm ir žēl šķirties. Taču zirgi ir jālaiž apgrozībā. Ja tie savu laiku nokalpo, tad zūd vērtība. Es jau braukāju arī uz citām vietām, kur nepieciešams iejāt jaunos zirgus. Ignats ir zirgu mīļotājs, viņam tolaik, kad iepazināmies, piederēja divi zirgi. Tad viņš saprata, ka tos nevar tikai turēt un barot. Zirgi jāpatrenē, un tā es arī sāku braukt uz šejieni. Kopīgas intereses jau divus cilvēkus satuvina. Kad piedzima mūsu dēls un nedaudz jau paaugās, iegādājāmies poniju. Bet dēls aug lielāks, un tagad viņam ir lielais mazais zirgs, ar kuru mācīties jāt. Mēs viņam neuzspiežam to darīt, gribam, lai puika attīstās fiziski spēcīgs. Zirgs jebkuram ir noderīgs veselības stiprināšanai, ne velti tos izmanto reitterapijā. Galvenais, lai dēls prot jāt un savaldīt zirgu. Nav jau viņam jākļūst par profesionālu jātnieku, jo šis sporta veids ir dārgs prieks. Lai ar to nodarbojas hobija līmenī,” uzskata Daiga.

Viņa pati ir sasniegusi atzīstamus rezultātus, zirga mugurā lecot pāri šķēršļiem. Par sasniegumiem liecina gūtie kausi, diplomi un zirgiem izsniegtās rozetes. Pie saviem labākajiem sniegumiem Daiga pieskaita 1996. gadā gūto pirmo vietu Latvijā, pārvarot metru un divdesmit centimetrus augstos šķēršļus. Daži uzvaras kausi atceļojuši arī no Holandes, kur viņa kādu laiku pastrādāja un piedalījās arī sacensībās.

“Strādājot Tērvetes zirgu audzētavā, iepazinos ar kādu uzpircēju no Holandes, kurš piedāvāja pastrādāt savā saimniecībā par treneri. Viņš Tērvetē iegādājās divdesmit zirgus, sapucēja tos un pēc tam pārdeva tālāk. Ilgākais laiks, ko tur izturēju, bija pusgads. Saimnieki pret mani izturējās ļoti labi, uzņēma kā meitu. Taču mani vilka atpakaļ uz Latviju, lai gan Holandē varēju ļoti labi nopelnīt. Tur zirgus uztver kā ģimenes locekļus, arī barība tiem ir kvalitatīvāka. Taču arī Latvijā īstens zirgu mīļotājs savam lopiņam neko nežēlo, sev nenopirks, bet zirdziņam neliegs vitamīniem bagātu barību. Zirgs izmaksā dārgi. Ar tūristu piesaisti vien mēs peļņu negūstam, labi, ja šī nodarbe nerada zaudējumus un tiekam cauri pa nullēm. Ja izdodas kādu pārdot, tad ir ienākumi. Vēl mums materiālo atspaidu sniedz vizināšana ar karieti. Mēs varam pārvietot karieti ar abiem vilcējzirgiem, kur tas nepieciešams. Parasti šo pakalpojumu izmanto jaunlaulātie kāzās. Tālākais ceļš, kurp esam devušies, bija pērnvasar uz Gulbeni,” pastāsta Daiga.

Tikmēr pie mums pāri pagalmam pieklibo sunīte Brenda, kurai satraumēta viena ķepiņa. Saimniece paskaidro, ka jaunā kucīte nav zinājusi, ka nedrīkst zirgiem tuvoties. Taču tā piegājusi pie vecākās ķēves, kas pagalam necieš suņus, un rezultātā Brendai apskādēta ķepiņa. Spriežu, ka zirgi tomēr ir spēcīgi un neaprēķināmi dzīvnieki. Pavaicāju, vai Daigai arī dzīvē nav nācies izjust šo pārspēku?

“Jebkurš zirdzenieks ir saskāries un piedzīvojis to, ka ar zirga spēku un raksturu ir jārēķinās. Viņi jau sākumā tevi neuztver kā cilvēku, bet gan skatās kā uz briesmoni. Zirgu var pieradināt ar gudrību, lai tas nebaidās, bet pakļaujas. Apmācības laikā nedrīkst izmantot spēka paņēmienus, jo zirgs vienalga fiziski būs stiprāks par cilvēku,” paskaidro sporta zirgu trenere.

Sagatavojot zirgus sacensībām, viņa ir pārliecinājusies, ka vērts ieguldīt darbu un laiku tikai talantīgajos rikšotājos. Pavaicājam Daigai, vai viņai jau izdevies iedzīvoties Džūkstē, vai jūtas šeit kā savējā?

“Sākumā man visi te bija sveši, bet tad kaimiņiene pavaicāja, vai nevēlos strādāt bērnudārzā par auklīti. Es labprāt piekritu, jo tā man bija iespēja iepazīt vietējos ļaudis un papildināt arī ienākumus,” stāsta Daiga.

Tikmēr mums pievienojas arī Ignats, kuram pieder sava celtniecības firma. Viņš smej, ka neesot vēl būvējis tikai lidlauku. Mājas “Skudras” sešdesmito gadu sākumā iegādājās Ignata tēvs. Ignatam sākotnēji nebija domas atgriezties tēva mājās. Viņš Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā pabeidza Būvinženieru fakultāti un bija iecerējis kļūt par mācībspēku. Taču 1980. gadā traģiski aizgāja bojā tēvs un Ignats atgriezās “Skudrās”. Bet kad tad aizsākās viņa pieķeršanās zirgiem? “Kolhozu juku laikos man zootehniķe uzdāvināja pirmo zirgu, jo zināja, ka man šie dzīvnieki patīk. Ar laiku sapratu – pats ar saviem zirgiem galā netikšu, vajadzīga profesionāla palīdzība. Un te man lieti noderēja Daigas pieredze un zināšanas. Man patīk brīvajā laikā doties izjādēs, jo tad nav laika kreņķēties, zirgs lieliski noņem stresu. Ne velti ir teiciens – ­esmu zirgā!” teic Ignats.

“Skudru staļļu” pagalmā pie žogiem piestiprināti vairāki zirgu pakavi, gan uz augšu vērstiem galiem, gan uz leju.

“Mēs pie zinātājiem vēlējāmies noskaidrot, kā ir pareizāk novietot pakavus. Ja tie būšot uz augšu, saņemšot svētību no debesīm, ja uz leju, tad zeme sniegs spēku un auglību. Tāpēc mēs tos arī novietojām abējādi,” pastāsta Daiga.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Jā,arī man jau sen kaitina šis žrrnālistu niķis visus zirgus saukt par rikšotājiem,lai gana lielākajai daļai zirgu ar rikšotāju nav pilnīgi nekāda sakara

  2. nu nevajag visus zirgus saukt par rikšotājiem. rikšotāji ir īpaša zirgu šķirņu grupa, ko izmanto sacensībās, un uz viņiem lielākoties nejāj. un ja jāj, tad katrā ziņā ne jau nu bērni, kas mācās jāt, un pāri šķēršļiem rikšotāji arī nelec. tikpat labi jūs varējāt aprakstīt sabiedrisko transportu un dēvēt viņu par ferrari.

Draugiem Facebook Twitter Google+