Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
12. aprīlis, 2016
Drukāt

Skumjas skaistā interjerā

Publicitātes (Gunāra Janaiša) fotoPublicitātes (Gunāra Janaiša) foto

Izrādes dzīvais nervs šķiet Ievas Segliņas Maša – riskants, taču sevi attaisnojošs aktierdarbs, kurā aktrise nebaidās izmantot groteskas krāsas.

Krievu klasiķa Antona Čehova “Trīs māsas” ir darbs, kas pats par sevi ir ilgspēlējoša kārts jebkura teātra repertuārā. Zinātājus lugas iestudējums vilinās kaut vai ar jautājumu – kādas ir trīs māsas, Veršiņins, Tuzenbahs un citi pasaules teātra vēsturē ar neizdzēšamu tinti ierakstītie Čehova varoņi Dailes teātra šībrīža aktierzvaigžņu izpildījumā, citiem izvēle to apmeklēt varētu būt saistīta ar vēlmi redzēt iestudētu izcilu dramaturģiju.

Dailes teātra “Trīs māsu” gadījums šķiet sarežģīts. No vienas puses, nav iespējams apšaubīt faktu, ka Čehova lugas teksts Edītes Tišheizeres labskanīgajā tulkojumā pats par sevi rosina visplašākās asociācijas. Pirmais cēliens ir pārsteidzoši asprātīgs – lēnā tempa dēļ skatītājiem ir iespēja izgaršot katru aktieru pateikto frāzi, un publika atdzīvojas pie katra teikuma, kas raisa kaut vismazākās asociācijas ar šodienu. No otras puses, kopumā tā arī nekļūst skaidrs, kādēļ Andrejs Žagars savam otrajam dramatiskā teātra iestudējumam (režisors šosezon debitēja Dailes teātra Mazajā zālē ar iestudējumu “Ziloņa dziesma”) izvēlējies tieši šo kanonisko Čehova lugu. Tieši “Trīs māsās” Čehovs visskaudrāk ierakstījis jebkuram cilvēkam saprotamās alkas pēc labākas, gaišākas nākotnes, ko lugā iemieso trīs māsu skandētā frāze “Uz Maskavu!”. Jauniestudējumā šī un daudzas citas kanoniskas frāzes diemžēl palikušas bez konkrēta psiholoģiska vai simboliska skaidrojuma, bet Čehova radītie varoņi – bez nepieciešamās jūtu un domu pasaules intensitātes.

Neraugoties uz kopējas koncepcijas trūkumu, iestudējuma estētika ir asociācijas rosinoša. Scenogrāfa, video autora Eināra Timmas un kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas radītā izrādes pasaule ir skaista līdz pēdējam sīkumam. Gaišā skatuves konstrukcija rada elpu aizraujošu plašuma sajūtu – izrādes sākumā, kad atbilstoši Čehova lugā tēlotajai atmosfērai visi varoņi vēl ir cerību spārnoti, arī telpa šķiet atvērta bezgalībai – bez fiziskiem vai garīgiem griestiem. Līdzīgi arī dāmu ironiski nepraktiskajos tērpos dominē gaišas, dzīvesprieku apliecinošas krāsas, gaisīgi krītoši audumi. Pamazām gan šī vintage katalogu atgādinošā pasaule deformējas – trīs māsu kostīmi iegūst raupjākas, sadzīviskākas detaļas, ar gaismu palīdzību tiek izcelti skatuves sienās iestrādātie deformētie logi un durvis, kas acīmredzami nekur neved. Sienas ap varoņiem burtiski sašaurinās, bet starpspēlēs uz priekškara projicētajā Maskavas zīmējumā kāda roka mērķtiecīgi dzēš līniju pēc līnijas. Izrādes dramatiskākās vietas precīzi ietonē Artūra Maskata komponētā mūzika, kaut arī brīžiem tā tiek izmantota pašmērķīgi, nesaaužoties ar varoņu iekšējo pārdzīvojumu.

Lai arī kāda būtu izvēlētā izrādes estētika, “Trīs māsas”, līdzīgi kā citas Čehova lugas, iespējams atslēgt tikai vienā veidā – ar saliedētu ansambļa spēli. Andreja Žagara iestudētās “Trīs māsas” atgādina daudzdzīvokļu mājas pagalmu, kuram krustām šķērsām pāri pārvilktas veļas auklas – brīžiem (un tik tiešām nav iespējams noteikt, jauši vai nejauši) tās krustojas, brīžiem pat necenšas cita citai tuvoties.

Izrādes dzīvais nervs man šķiet Ievas Segliņas Maša – riskants, taču, manuprāt, sevi attaisnojošs aktierdarbs. I. Segliņas Maša atgādina nervozu pusaudzi – viņa no apkārtējiem norobežojas ne tikai ar strupu runasveidu, bet arī ar neiederīgi melnu tērpu un uzvedību (Mašas mīļākā nodarbe ir nolīst viesību galda tālākajā stūrī, apsegties ar melnu plīvuru un mierināt sevi ar glāzi vīna). Pret Veršiņinu dzimušās jūtas Maša uztver kā glābšanas riņķi – tā kā Jura Žagara atveidojumā Verši­ņins kā tēls rosina vairāk jautājumu nekā atbilžu, Mašas pēkšņi dzimušajām jūtām izrādē nav iespējams ieraudzīt racionālu izskaidrojumu. Atliek secināt, ka I. Segliņas Maša izmisīgi pieķeras domai par liktenīgu mīlestību kā vienīgajam glābiņam no pašas ­uzceltā ikdienas dzīves krātiņa un pati sevī kultivē šīs jūtas. Aktrise Mašas traģisko likteni attēlo emocionāli dziļi un it kā par spīti faktam, ka viņas pretspēlētājiem – Ginta Andžāna pēc labākās sirdsapziņas atveidotajam Kuliginam un Jura Žagara Veršiņinam – izrādē ir tikai sižetu virzoša funkcija.

Pārliecinošs, kaut arī nedaudz vienveidīgs skatuviskais tēls ir Kristīnes Nevarauskas Olga – aktrise vecāko no māsām psiholoģiski pamatoti atveido kā dzīves ikdienas nogurdinātu, pāragri novecot sākušu sievieti, kura abu māsu cerībās uz skaistu nākotni noraugās ar racionālu pesimismu. Sarežģītāk veidota jaunākās māsas Irinas lomas partitūra, kuru Dārta Daneviča atveido ar lielu skatuvisko enerģiju un pašatdevi, taču bez abu pārējo māsu tēlojumos izmantotajiem psiholoģiskajiem pustoņiem. Irinas prieks pirmajā cēlienā intonatīvi ir tāds pats kā viņas ciešanas otrajā cēlienā, tādēļ tēlam kopumā trūkst dramaturģiskas attīstības – atslābumu un kāpinājumu, kas ļautu ieraudzīt Irinas domu un jūtu pasauli smalkākā tvērumā.

Paradoksāli, ka iestudējumā, kurā grūti runāt par jaunu, novatorisku režijas uzstādījumu, it kā no jauna iespējams ieraudzīt citkārt par perifēriem uzskatītus lugas varoņus. Tā, piemēram, par vienu no galvenajām varonēm izrādē kļūst Ērikas Eglijas Nataša. Aktrise Natašu sākotnēji atveido komēdijas atslēgā, radot precīzu kontrastu starp izsmalcināto darbības vidi un skaļo, samāksloto sievieti, taču otrajā cēlienā Ē. Eglija tēla grotesko masku sarunā ar K. Nevarauskas Olgu uz brīdi noņem, atklājot dziļo aizvainojumu par to, ka māsas pat nav centušās viņu pieņemt savā ģimenē, un tam sekojošo cilvēciski attaisnoto naidu.

Sarežģītus psiholoģiskus kompleksus Soļonija tēlā veiksmīgi iemieso aktieris Lauris Dzelzītis. Soļonijs, līdzīgi kā Nataša, vēlas būt piederīgs trīs māsu pasaulei, taču neprot būt ne tik daiļrunīgs un iznesīgs kā Veršiņins, ne arī tik pieglaimīgs un piedodošs kā Kuligins vai Tuzenbahs. Aktieris katru varoņa izteikto repliku izrunā ar rūgtu ironiju un dziļu zemtekstu, tādēļ atliek vien nožēlot, ka režisors šai lomai, kas būtībā ir rezonējoša, nevis aktīva, nav izveidojis plašāku darbības līniju.

Andreja Žagara iestudētās “Trīs māsas” ir izrāde ar vāju pulsu – trūkst pārliecinošas režijas, kas daudzos atsevišķos punktus savienotu kopējā zīmējumā.

 

Uzziņa

A. Čehovs, “Trīs māsas”, ­iestudējums Dailes teātrī

Režisors Andrejs Žagars, scenogrāfs un videomākslinieks ­Einārs Timma, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka.

Lomās: Kristīne Nevarauska, Ieva Segliņa, Dārta Daneviča, ­Ērika Eglija, Juris Žagars, Artūrs Skrastiņš, Gints Andžāns, Mārtiņš Počs, Lauris Dzelzītis u. c.

Tuvākās izrādes: 21., 22., 28. aprīlī.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+