Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. marts, 2013
Drukāt

Skutelis aplipis ar improvizāciju


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Latvijas politikā trūkst spilgtu varoņu, taču ir labi masu skatu spēlētāji – tā pēc mūsu politikas darboņu pērno (ne)darbu vētīšanas secinājis pazīstamais komiķis Jānis Skutelis, kurš arī šogad veido scenāriju ikgadējam Teātra dienas uzvedumam Latvijas Nacionālajā teātrī, šoreiz mulsinot ar nosaukumu “Žurka (ne)būs!”.


 

Politiskā teātra pirmā, otrā un trešā plāna aktieru veikumu komiķis kopā ar Nacionālā teātra aktieriem, dramatiķi Jāni Balodi un režisoriem Ditu Lūriņu-Eglienu un Mārtiņu Eglienu atsijājuši un apkopojuši “Latvijas Nacionālā teātra Top 10”. Jānis teic – par spīti spožuma trūkumam politiskā teātra pirmajā plānā, “teātra žurkai” materiāla šoreiz pietiekot pat sešu stundu izrādei.

Nav nejaušība, ka pēdējos gados Karaliskā improvizācijas teātra vadītājs un komiķis Jānis Skutelis arvien vairāk joko tieši par politiku. Tā ir gan ikgadējās “teātra žurkas” jociņu izejviela (Jānis pie žurkas scenārija ķēries jau trešo gadu), gan Jāņa Skuteļa “pilnmetrāžas” stāvizrādes “Optimistika” pamattēma. Jānis ir pārliecināts – iemesls joku “politizēšanai” nav tālu jāmeklē, pašlaik politika esot tēma, kurā kaut nedaudz orientējas ikviens Latvijas iedzīvotājs. “Kā komiķim man par politiku ir jārunā, to nevar apiet. Pašlaik nav daudz lietu, par kurām interesētos visa sabiedrība, – pat par “Dinamo” jokot ir riskanti, jo daudzi par to vienkārši neko nezina,” pasmīn Jānis.

“Joku ceļš” esot viņa veids, kā iespējams aprunāties ar sabiedrību, parādīt, ka tā vai cita lieta it nemaz nav “forša”. “Smiekli ir rādītājs sabiedrības problēmzonām. Ja par kaut ko smejas, skaidrs, šajā jomā kaut kas nav kārtībā.”

Teātra žurkas un “Optimistikas” joki tomēr nepārklājas – katrā no izrādēm ir sava specifika. “Lai gan vēlamais rezultāts ir viens – cilvēki smejas, tomēr to panākam ar dažādiem līdzekļiem. “Optimistika” ir tā dēvētā “stand up” komēdija – virzāmies no joka uz joku, bet “žurkā” šoreiz tā izsmiešanās paredzēta ar ilgāku pēcgaršu – ar pārdomu piesitienu. Bet nevajag aizmirst, ka oriģināli tas ir Teātra dienas koncerts, svētki pašiem aktieriem – viņiem šī ir iespēja izdauzīties, izspēlēties to, ko ikdienā varbūt nevar, – izdziedāties, izdejoties, izampelēties. Svētki!”

Atšķirībā no iepriekšējiem diviem gadiem Jāni šoreiz gan neredzēsim teātra “žurkas” vakara vadītāja lomā. Viņš pasmīn – jāietur pauze. “Pateicoties “Optimistikai”, ir daudz darāmā – drīzumā gaidāmas četras “finiša” izrādes. Būtu negodīgi pret sevi un skatītāju uzņemties tik daudz.” Jānis piebilst, viņa stihija ir nevis teātra aktiera darba rutīna, bet improvizācija – ne velti viņš jau vairākus gadus ir Karaliskā improvizācijas teātra vadītājs un ideju ģenerators. “Man būtu grūti aprast ar domu, ka nepārtraukti, izrādi pēc izrādes, jāsaka viens un tas pats. Man patīk mainīt spēles noteiktumus. Pat ja plāns ir skaidrs jau iepriekš, mēģinu sev noturēt to sajūtu, ka esmu to joku izdomājis tikko un tagad to pirmoreiz izstāstu arī jums. Esmu aplipis ar improvizāciju – protams, katrs no mums improvizē nepārtraukti, taču atšķirībā no pārējiem cilvēkiem, kas to dara ikdienā, es to daru vēl arī uz skatuves.”

Kā likt publikai locīties smieklos, ķiķināt, smīnēt, piekrītoši māt ar galvu? Galu galā – kā nojaust, kas vispār ir smieklīgi? “Paļaujos uz sevi,” pasmīn Jānis.

“Ja kaut kas liekas smieklīgi man, visdrīzāk tāds tas šķitīs arī vēl kādam. Man nav, piemēram, tāda saraksta, kurā atzīmētas lietas, par ko smejas, piemēram, latvieši. Tēmas speciāli nemeklēju. Tajā pašā politikā ir lietas, kuras nevar nepamanīt. Bērziņa kungs… viņu nevar palaist garām. Jābūt aklam, lai neievērotu kaut ko tik spilgtu.”

“Smiekli atbrīvo,” teic komiķis. “”Stand up” žanrā man patīk tas, ka runāju par tām ikdienišķajām lietām, kas ir ap mums. Parunājot, pasmejoties, varam uz to visu paskatīties vienkāršāk, ne tik smagnēji, nemeklēt tajā kaut kādu kreņķi, bet – smieklīgo. Man liekas, tajā ir sava veida terapija. Tas padara brīvāku uztveri. Ne velti labāko komēdiju pamatā ir tabu tēmas – sekss, reliģija. Turklāt šādi vari nejauši sastapt tos, kas domā līdzīgi – sajūta, ka neesi viens, atbrīvo. Varbūt neapzināti, bet kaut kāda misijas sajūta man tajā visā ir.”

Jānis atzīst, sevi ejam pa taisni nospraustu komiķa karjeras taciņu viņš tomēr neredzot. “Šeit nemaz nav tādas stāvizrāžu industrijas, kurā parasti komiķis sāk no mazumiņa, uzstājās klubiņos ar dažu minūšu priekšnesumu un tikai tad, pēc daudziem gadiem, rada pilnmetrāžas izrādi. Man sākumā nebija to mazo vietu, kur iet, nācās taisīt izrādi uzreiz – Viktors Runtulis piedāvāja kaut ko izgudrot viņa “Artelī”, vienkārši ielēcu vilcienā. Ja zinātu, kas mani sagaida, droši vien nebūtu to darījis.”

“Mums ir padomā iekustināt tādu kā vietējo “stand up” kustību, aicinot trīs vakarus izpausties jaunos talantus tajā pašā “Artelī”.

Improvizācijas teātra puiši šoreiz būs atbalsta grupas lomā – ceru, atradīsim vēl cilvēkus, kas gribētu pamēģināt, gribam dot šo sākuma pieredzes iespēju. Šī ir joma, kurā var startēt jebkurā vecumā. Patiesībā – jo vecāks esi, jo labāk. Mūsu sabiedrībā ir modelis, ka ar trakām lietām nodarbojas tikai jaunieši.

Ja tev ir četrdesmit gadu, tad atliek vairs tikai krekls un kaklasaite. Tikko biju Indijā, tur katru vakaru pludmalē saulrietā pulcējas cilvēki, sit bungas, žonglē, dejo. Bija skaisti redzē sešdesmit gadus vecu vīru, kurš mācās žonglēt vai kūleņot. Pie mums viņu uzskatītu par pilnīgu muļķi.”

Jānis piebilst – tagad viņa “dižplāns” ir uzaicināt kādu no ārzemju stāvizrāžu veterāniem izveidot izrādi ar Karaliskā improvizācijas teātra radošo sastāvu. Bet oktobrī – droši jāgaida jauna izrāde. Par ko? Tas nav atkarīgs no politiķiem. Ja viņi grib, lai par viņiem parunā, ir jāpacenšas. Tikt pamanītam ir prasme, kas nepiemīt katram.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+