Šlāgeris ar Vudstoku sirdī 0
Viktors Zemgals jaunā muzikālā programmā “No roka klasikas līdz zelta šlāgerim…”, kas jau 3. maijā tiks atklāta koncertā Koknesē, ne tikai atskatās uz vairāk nekā 40 uz skatuves pavadītiem gadiem, bet arī atklāj pa kādai mazāk zināmai šķautnei – līdzās populārām melodijām un latviešu ausij tīkamajam šlāgerim skanēs arī hipiju laika rokenrols un blūzs.
Pašlaik Viktoru Zemgalu, leģendārās “Eolikas” pievilcīgo gaišmati un 90. gadu pirmo šarmanto laika ziņu vadītāju, klausītāji pazīst kā neatkarīgu dziedātāju, tiesa, lauciņā, ko pie mums pieņemts dēvēt par šlāgermūziku.
Tomēr pirmie mūziķa soļi uz skatuves sperti pavisam citā jomā, bērnībā dziedot Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu korī. Par nopietnāku solo uzstāšanos plašākas publikas priekšā Viktors uzskata 70. gadu sākumu, toreiz astoņpadsmit gadu vecumā darbojoties estrādes rēvijā “Uz Spīdolas viļņa” un “Spīdola maina vilni” VEF Kultūras pilī. Viktors uzsver – pieredzējušu un profesionālu mūziķu kolektīvs, kurā darbojās komponists Jānis Sildegs, dziedātājs Andrejs Lihtenbergs, vokālais pedagogs Leonīds Zahodņiks, bijusi teicama skola. Paralēli neizpalikuši eksperimenti arī dažādos paša veidotos mūzikas projektos, reizē arī studijas Latvijas Valsts konservatorijā mūzikas pedagoģijas nodaļā.
Par “skolu” Viktors ir pateicīgs arī savam pirmajam “lielās” skatuves skolotājam, komponistam Aleksandram Kublinskim, slavenā “Zemeņu lauka” un “Noktirnes” autoram. Kublinskis bijis tas, kurš 1976. gadā, sēžot pašdarbības konkursa žūrijā, uzaicinājis jauno dziedātāju uz “Jūrmalas balsīm” – pusprofesionālo kolektīvu Jūrmalas zvejnieku kolhoza paspārnē.
“Tā bija jauna pieredze, pirmā man personīgi uzrakstītā dziesma un pirmais ieraksts Latvijas radio skaņu ierakstu studijā,” atminas Viktors. Neizpalicis arī darbs varietē programmās un krogos, kas arī devis gan pieredzi, gan raisījis vēlmi izrauties un sasniegt ko vairāk. A. Kublinskim, godinot komponistu 75 gadu jubilejā, gaidāmajos koncertos atvēlēta īpaša sadaļa.
Labākais, kas ar mani noticis, – ”Eolika”
1980. gada vasarā sekoja izšķirošais notikums V. Zemgala (toreiz – Burakova) gaitās, uzdrīkstoties kandidēt uz solista vietu tolaik populārajā Latvijas Valsts filharmonijas grupā “Eolika”. Ansambļa vadītāja, pēc izglītības kora diriģenta un komponista Borisa Rezņika vadībā sākās desmit gadus ilgs profesionāla darba un arī slavas periods.
“Tam, ka bijām pieprasīti, pamatā bija divas lietas – Borisa stratēģiskā domāšana, apzināti vai neapzināti izveidojot daudzbalsīgu “ABBA” modeli. Otrkārt, viņam bija talants izdomāt kaut ko jaunu, kas pirmajā brīdī likās pat nepieņemams,” atskatoties vērtē Viktors. Tā tapa slavenais Raimonda Paula dziesmu popūrijs, par kura iedvesmu kalpojusi “Eolikas” tikšanās ar tolaik populāro “Saragossa Band” Vācijas TV popmūzikas raidījumā “Rund”.
“Eolika” kļuva par tā laika populārāko latviešu grupu visā bijušajā Padomju Savienībā.
“Mūs aicināja vairāk, nekā pieņēmām. Nav noslēpums, ka bija jāiet mazāk godīgi ceļi, jāmaksā, lai iekļūtu tādos vai citādos projektos. Ja gribēji iekļūt lielajos koncertos, tā saucamajās “soļankās” milzu sporta kompleksos, hallēs, kur par piecpadsmit minūšu uzstāšanos saņēmām dubultlikmi, bija jādalās.”
Lai arī Viktors jau pusotru gadu vairs nav kopā ar “Eoliku”, viņš teic: “Tas ir noticis ar mani, un to nekad neviens nevarēs man atņemt. Šie aktīvie desmit gadi “Eolikas” sastāvā ir labākais, kas manā dzīvē ir noticis. Mēs bijām laimes luteklīši, kas bija iecelti saulītē. Toreiz, ja biji valsts paspārnē, tu varēji domāt tikai par dziedāšanu, savu izaugsmi, bet citi “apkalpoja” tevi. Tomēr apzinos, ka manā vietā tikpat labi varēja gadīties cits latviešu puisis, ne mazāk izskatīgs un talantīgs.”
“Laika vecis” atgriež dziedātāju
Deviņdesmito gadu mijā valsts neatkarības atgūšana apvērsa kājām gaisā daudzu mūziķu dzīvi, liekot pielāgoties jauniem “brīvā tirgus” apstākļiem. Viktors atklāj – vilinoši piedāvājumi turpināt karjeru plašajā Krievijas mūzikas tirgū esot mīts.
“Piedzīvojām atmodu, piedalījāmies “Baltijas ceļā”, bet pēc tam nāca lūzums, filharmonija beidza pastāvēt. Tas daudziem bija smags laiks.”
Televīzijas “Panorāmas” konkursā iegūta iespēja kļūt par laika ziņu vadītāju atgriezusi publicitāti un līdz ar to arī iespēju atkal būt uz skatuves. “Es lepojos ar to un esmu pateicīgs liktenim.” Viktors atgādina skarbo mūziķa likteni – tikko esi laukā no aprites, tevis nav. “Ja “Eolikā” bija popmūzika, estrādes mūzika, tad dziesmas, kas piesaistīja manu uzmanību toreiz, vienkārši iecēla mani šlāgeru kategorijā. Vari grozīties, kā gribi, tu jau esi pataisīts par “šlāgeristu”,” pasmaida mūziķis.
Vai tomēr, zinot “Eolikas” veiksmes formulu, pašam kā vokālajam pedagogam nekad nav bijusi doma izveidot kaut ko tai līdzīgu?
“Es pasniedzu vokālās stundas, man ir liela pedagoģiskā skatuves pieredze, taču neesmu menedžeris, un, skatoties televīziju un redzot, ko tur šovos dara ar jauniešiem, man tas mazliet derdzas – tā ir nenobriedušu jauniešu izmantošana, bet es kā skatītājs saņemu sliktu kvalitāti, diletantismu.”
Viktora “jājamzirdziņš” jau 15 gadus ir populāru dziesmu adaptēšana latviskā vidē, sākot ar dziesmu “Magnolijas zieds”, kas mūziķi “iecēlis šlāgersaulītē”, tai sekojis “Dāliju liesmās”, “Vasaras vīns”. Šīs un citas nu jau par zelta šlāgeri kļuvušās dziesmas skanēšot arī jaunajā koncertprogrammā.
Ar Vudstokas nostalģiju
Viktora muzikālās gaumes aizmetņi dzimuši puķu bērnu, rokenrola un blūza laikā, kad drauga lenšu magnetofonā klausīti “Monkees”, “Rolling Stones”, “Led Zeppelin”, “Rolling Stones” par bītliem nemaz nerunājot.
“Sev esmu definējis – mācoties jādara tas, ko tev liek. Pēc tam dari to, ko esi iemācījies. Vēlāk, kad esi apbružājies, tu sāc darīt to, ko vēlas dzirdēt tavi klausītāji. Un tikai pēc krietna laika pienāk brīdis, kad apzinies sevi, vari izvēlēties darīt to, ko pats vēlies visvairāk, nedomājot par to, ko par to domās citi. Man liekas, šobrīd esmu šajā ceturtajā stadijā.”
Daļa jaunās programmas repertuāra izveidota no tā laika mūzikas, pielāgojot tekstu puķubērnu, hipiju laika stilā. Kopā ar mūziķi uz skatuves kāps jaunizveidots sastāvs ar nostalģisku nosaukumu “Lelles” (ģitāristi Ēriks Upenieks un Egils Pētersons, sitaminstrumentālisti Ilvars Manfelds un Mareks Logins, basģitāristi Norberts Skraucis un Arnis Roze, kā arī divas “piebalsis” – Katrīna Vīgante un Zane Briška).
“Ņemot vērā to, ka ekonomiskā situācija valstī ir tik bēdīga, iespējams, mans patiesākais fans paliks mājās, bet tie, kas gaida tikai “Magnolijas ziedu” vai “Vasaras vīnu”, izdzirdot to, ko tik ilgi esmu glabājis sevī, būs nedaudz vīlušies. Lai gan droši varu apgalvot, ka koncertā skanēs visi mani skaistākie šlāgeri. “
Uzziņa Koncerti maijā: 3. V 19.00 Koknese 5. V Iecava 6. V 16.00 Mazsalaca 11. V 18.00 Kandava 27. V 14.00 Bīriņu pils |
