Mobilā versija
Brīdinājums -1.3°C
Alvīne
Sestdiena, 16. decembris, 2017
28. novembris, 2016
Drukāt

Šlāgermūzika Latvijā – vai haltūriņas kultūra? (13)

Foto LETAFoto LETA

Maestro Raimonda Paula un Guntara Rača koncerts ''Nekur nav tik labi kā mājās'' ''Dzintaru koncertzālē''.

Laikā, kad valstsvīri sasparojušies stiprināt latvisko identitāti un piešķir atbalstu atsevišķiem pašmāju mūziķiem balvā par latviskuma karoga nešanu, mūzikas patēriņa rādītāji liecina, ka plašāka sabiedrība netieši “balso” par citu muzikālo kodu. Protams, klausītājs mīl gan “Līvus”, gan “Iļģus”, tomēr kopumā visvairāk mīlētā ir nevis kāda atsevišķa grupa vai izpildītājs, bet vesels žanrs – tā dēvētā šlāgermūzika.

Vieni to uzskata par sentimentālu kiču, bet citiem bez tās nav iedomājama nedz ikdiena, nedz kopīgi svētki. Apgalvojums, ka tieši šlāgermūzika, nevis pops, roks, hiphops, deju vai tautasdziesmu ritmi ir tas, ko ikdienā skaņu celiņos vēlas dzirdēt lielākā daļa Latvijas mūzikas klausītāju, tas, kas uzmundrina garu un modina latviskuma jūtas, ir pamatots.

Par to liecina kaut vai fakts, ka pašmāju pārliecinoši populārākās radiostacijas “Latvijas Radio 2”, visbiežāk spēlētās dziesmas vismaz 60 procentos gadījumu ir šlāgeri. Iknedēļas visbiežāk spēlēto dziesmu sarakstos neatradīsit nedz “Iļģus”, nedz “Līvus”, toties ar uzviju sastapsim Lieni Šomasi, grupas “Apvedceļš”, “Galaktika”, “Klaidonis” un citus žanra pārstāvjus.

Joprojām populārāko šlāgeru jeb latviskajā versijā “sirdsdziesmu” aptauja ir visvairāk skatīto pašmāju televīzijas raidījumu divdesmitniekā. Šlāgermūzika atradusi stabilu vietu arī digitālajā laikmetā – tās spilgtāko pārstāvju video interneta vietnēs pelna simtiem tūkstošu skatījumu. Par žanra popularitāti nacionālā mērogā liecina arī vietējie šlāgermūzikas festivālu un koncertu producenti – tieši šlāgermūzikas klātbūtne garantē pieklājīgu apmeklētāju skaitu, kas mērāms vairākos tūkstošos.

“Šlāgermūzika Latvijā ir bijusi pieprasīta visos laikos, un tam ir būtisks pamatojums, jo tā ir nacionālās identitātes ikdienas apliecinājums. Latviešu muzikantu radītajai mūzikai mājas un vieta ir Latvijā. Tikai dažam ir izdevies izsisties Krievijas tirgū, varbūt pat laužot sevi vairāk, nekā gribētos, bet Rietumi vēl ir latviešu muzikantu lielais izaicinājums,” uzskata LR2 direktors Armins Ronis.

Paši jomā iesaistītie – muzikanti un pasākumu rīkotāji – par šlāgermūzikas žanru runā krietni vienkāršotākās kategorijās, atzīstot, ka līdzās radošām izpausmēm viņiem muzicēšana galvenokārt nozīmē maizes darbu, kurā darbojas visi tirgus likumi – no mērķauditorijas izzināšanas līdz pat sīvai savstarpējai konkurencei.

“Šlāgermūzika būs aktuāla un arī cilvēkus pulcinās vienmēr,” ir pārliecināts arī daudzu publikas iecienītu šlāgeru un populārās mūzikas sarīkojumu organizētājs Jānis Viduskalns. “Protams, jāņem vērā mērķauditorijas īpatnības – ir šlāgermūzikas grupas, kas piesaista vecāka gadagājuma cilvēkus, piemēram, “Rumbas kvartets”, kā arī tādas, uz kurām nāks arī jaunieši – kā “Apvedceļš”. Šī mūzika, iespējams, nepiesaista turīgākos klausītājus, tomēr publika ir stabila un savus māksliniekus mīl.”Pašiem šlāgermuzikantiem muzicēšana ir gan iespēja radošai izpausmei, gan arī ienākumu ieguves veids, apgalvo kantrimūzikas apvienības “Klaidonis” līderis Māris Sloka.

Ja jau šlāgermūzika ir populārākais žanrs, vai tā ir arī visvairāk pelnošais? Aptaujājot pasākumu rīkotājus un kultūras centru vadītājus, aina iezīmējas divējāda. Cik lieli ir šlāgermūzikas izpildītāju honorāri un kas uztur spēkā tās popularitāti – padomju laika paaudzes muzikālā mantojuma inerce, ko ekspluatē veikls mārketings, mediji, kas apkalpo (un reizē rada) pieprasījumu, vai varbūt tomēr kāds kolektīva latviskuma kods? Cik pamatots ir viedoklis, ka šlāgermūzikas ziedu laiki bija 90. gados, un tie ir pagājuši? Un – kad šlāgermūzika ir kvalitatīvs kultūras baudījums, bet, kad vienkārši – haltūra?

Vairāk par to lasiet 29. novembrī “Kultūrzīmēs” vai arī e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Tauta Radio klausās, ko pati vēlas! Atbildēt

    “Šlāgermūzika Latvijā ir bijusi pieprasīta visos laikos, un tam ir būtisks pamatojums, jo tā ir nacionālās identitātes ikdienas apliecinājums. Latviešu muzikantu radītajai mūzikai mājas un vieta ir Latvijā. Tikai dažam ir izdevies izsisties Krievijas tirgū, varbūt pat laužot sevi vairāk, nekā gribētos, bet Rietumi vēl ir latviešu muzikantu lielais izaicinājums,” uzskata LR2 direktors Armins Ronis.
    ====================================
    Gluži manas domas.
    Par to liecina Latvijas Radio 2 lielākā popularitāte 1.v. starp radioklausītājiem!

    • Traļi – vaļi ražotāji labāk būtu aizdomājušies, ka dziesmu rakstīšana nav pankūku cepšana.
      Tas, ka LR2 klausās daudzi, parāda – daudziem cilvēkiem nav izkopta muzikālā gaume…

  2. Šomasei vajadzētu uz laiku vai pavisam noiet pagrīdē.

  3. Dzērāja un rupekle šomasiene?? Nebūtu viņas bildi likuši, apkauno šlāgertēmu un LA.

    • Dziesmas, kas skan “Radio -2”, lielajā vairumā ir tālu no mākslas un patiesuma. Piem. Šomases izpildītā “Raganroze”. Tautas lielākais vairums to tekstu, visdrīzāk, uztver burtiski… Ir dziesmas, kas par to pašu notikumu runā pavisam savādāk – pilnīgi pretēji. Bet vajadzēja ēteru piebļaut ar “Raganrozi” neskaitāmas reizes.
      Zem tā apakšā īstenībā ir liela nelaime (kāda melīga, viltīga un nelietīga antisociāļa dēļ). Rezultātā kādam cilvēkam ir ļoti jācieš…

  4. Šlāgeris – tas ir nacionālās identitātes kods nošu rakstā. Tautā mainās masu kultūras, popi un roki, mainās politiskās sistēmas, bet labs šlāgeris dzīvo cauri visiem laikiem un modēm. Labs šlāgeris ir tāds, kam ir gan skaists teksts, gan skaista mūzika. Un skaistu dziesmu latviešiem netrūkst, tā ir viņu nacionālā bagātība. Bagātība, ko neviens nevar atņemt!

  5. Ar ko prostitūcija ir sliktāka par haltūrēšanu no skatuves ???

  6. Man labāk patīk šlāgermūzika nekā minētie “laikmetīgie” bļavēji un bungu rībinātāji. Kliegšana nav mūzika.

  7. Prastuma akacī slīkstot Atbildēt

    arī Šarikova balalaika šķiet skanam kā enģeļu taures …

  8. lai raditu lielo mākslu vajag naudu kaut vai izdzivošanai . un naudu var nopelnit ar tingeltangeļiem, dotajā gadijumā šlāgeriem. tauta jau grib lipigi, vieglu meldiņu, ar saprotamiem vārdiem ari dzēruma 2 vai 3 stadijā…. jo paši ar grib uzdziedāt, ne tikai klausities

  9. Man nav ne mazākās nostaļģijas pēc padomju laikiem, tomēr arī tajos laikos bija kaut kas labs. Un gan māksla vispār, gan arī t.s. “vieglā mūzika” bija daudz augstākā līmenī. Cik daudz labu dziesmu sarakstījis I. kalniņš! Un arī Paulam bija periods, kad šlāgeri bija mazākumā, bet bija daudz labu dziesmu. Kaut vai “Es aiziet nevaru”, “Balāde manam vectēvam”, Ērģeles naktī”, “Nevajag mierināt” , plate “Naktsputni” un daudz, daudz citu! Diemžēl tagad valda tāds baigs prastums gan mūzikā, gan TV seriālos (visi tie ugunsgrēki un c), un – kā visvairāk žēl – pat teātrī! Protams, paldies Dievam, ir izņēmumi, bet to ir maz.

    • Piekrītu-lielākā daļa šlāgeru skan apmēram tā-ko redzu to dziedu-vnk katastrofa.

      • Par ko īsti ir cepiens? Lūdzu patulkojiet rietumu mūziku-tas pats vien būs.Par ko dzied mūsu popmūzikas flagmaņi doni un muzīki un bermudi- par to pašu neko.Degradaacija it visur.

Draugiem Facebook Twitter Google+