Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. septembris, 2016
Drukāt

Guna Roze: Kurš pateiks “Pietiek!” izglītības sistēmai, kas ļauj nemācīties? (16)

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Guna Roze

“Vārnas nebiedē putnu biedēkļa izskats, bet gan apziņa atrasties tāda radījuma sabiedrībā, kuram galvā smadzeņu vietā ir salmi.” (Sakāmvārds)

 

Kad mēs gājām skolā, debesis tiešām bija zilākas. Kaut vai tāpēc, ka skolas uzdevums bija sniegt zināšanas, nevis izdabāt skolēnu “gribu – negribu”. Jaunā mācību gada sākumā atkal uzmācas vecas pārdomas. Vai tiešām pasaules varenajo interesēs ir pārvaldīt neizglītotu tautu un mērķtiecīgi tādu veidot? Jo varai ideālais pilsonis esot tāds, kurš, sasniedzis vēlētāja vecumu, nespēj kritiski domāt. Tādu – tuvredzīgu – masu ir vieglāk pārvaldīt.

Baiba Talce savā 6. septembra slejā “Kultūrzīmēs” jautā “Kurš aizsargās skolotāju?” Man gribas šo retorisko jautājumu apvērst pretēji – kurš aizsargās skolēnu? Kurš pateiks “Pietiek!” izglītības sistēmai, kas ļauj nemācīties? Tā vien šķiet, ka visa izglītības sistēma ir pakļauta vienam lielam mērķim – ražot trulas viduvējības. Jo, redz, grāmatu vakariņās uz šķīvja neuzliksi.

Vidējā ģimene bļaus, ka izglītot ir skolas uzdevums; pašvaldība (vietējā izglītības pārvalde) robotiski veidotos teikumos atgādinās savu pienākumu rāmjus, valdība sacīs – visa sākums ir ģimene, bet skola iebildīs – valdība vainīga. Lūk, cik eleganti – neviens nevienu nenoķer aiz astes!

Atceroties savus skolas gadus, palieku pie pārliecības, ka bērnu garīgā apvāršņa paplašināšanu var veicināt, piedāvājot vairāk nekā tikai mācību programmu. Tātad stundas un pasākumus ārpus klases, ārpus ierastajiem rāmjiem, par kuriem trīc un dreb izglītības nodaļas un kuru dēļ no ierastās komforta zonas negrib izkāpt skolotāji. Visvairāk laikam tas attiecas uz dzimtās valodas un literatūras skolotājiem, lai gan arī bioloģijas, vēstures, mūzikas un droši vien pat matemātikas pasniedzējs var noorganizēt neaizmirstamus ekskursus savā mācību priekšmetā. Un kaut arī kāds šā ārpusklases pasākuma laikā demonstratīvi vai aiz ieraduma knibināsies ap savu telefonu, kaut kas – kaut maza drusciņa – aiz auss būs palikusi.Galu galā skolēna IQ līmenis būs nesalīdzināmi augstāks, nekā no zvana līdz zvanam atsēžot stundās.

Pavasarī man bija iespēja piedalīties dažu Kurzemes novadu literatūras skolotāju seminārā. Tas notika pāris dienu pēc tam, kad uz pasākumu, kas bija organizēts īpaši novada skolēniem, pašvaldības finansiāli atbalstīts, saturiski patiešām vērtīgs, interesants un mūsdienīgs, ieradās trīs skolotāji un divas skolnieces. Tukšai zālei bija gatavojušies aktieri, bija īpaši montēti video un ilgi strādājuši entuziasti. Pieminētajā seminārā vēlējos saprast, kā tas iespējams, ka skolēni neatnāk? Atbilde pārsteidza: skolēniem neko nevar piespiest; grib – nāk, negrib – nenāk.

Vēlējos saprast arī, kāpēc skolēnu pareizrakstība ir tik drausmīga. Izrādās – nevar piespiest arī mācīties. Nedrīkstot bērnam likt pierakstīt pilnu lapu ar “tualete” vai “nav”. Otra populārākā atruna bija: tas neko nemainīs, jo daudziem skolēniem ir disleksija. Nu, ļoti daudziem – tikai dažiem no klases tās nav. Piedodiet – neticu! Simt reižu pārrakstot ar roku vienu vārdu – bērns to iegaumēs un vairs nerakstīs “nau”! Par to var pārliecināties, tikai izmēģinot, nevis atrunājoties ar simtiem ieganstu. Tā vien liekas, ka skolotāji labprāt piesedz savu inertumu, lai ārpus “no zvana līdz zvanam” neko no viņiem neprasītu. Un, lai piesegtos, noder gan skolēnu tiesības, gan izglītības sistēma, problēmas ar transportu, 90% disleksija, internets un prese. Visi vainīgi, ka bērns ir pareizrakstības analfabēts, tikai ne dzimtās valodas skolotājs.

Kāpēc tā? Varbūt politiski pārdomāts gājiens ir arī uzturēt skolotāju algas tik mazas, lai skolotājs nevēlētos veikt nevienu lieku darbību, bet skolēns pret skolotāju neizjustu nekādu cieņu (par respektu nerunājot). Un kāpēc lai pārņemtu zināšanas no tā, kuru neciena? Ja mani bērni vai mazbērni tagad ietu skolā, es vēlētos viņus sūtīt tādā, kur skolēna “negribu” nestāv pāri “vajag”. Tādā, kur izskolo par vārnām, nevis putnubiedēkļiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Un kādas profesijas pārstāve Jūs esat? Silti iesaku aši doties uz skolu! Glābsiet sabiedrību!!!!!

  2. Ko Jūs gribat? Tiešām domājat, ka izglītoti cilvēki kādam ir vajadzīgi? Vai izglītots cilvēks pirks mantas un pakalpojumus, ko viņam nevajag? Vai izglītots cilvēks aizrausies ar atkarībām? Mums vajag idiotus, kas tikai atstrādā savas stundas, darot nejēdzīgu darbu, pelnot algu, no kā aiziet nodokļi, atlikumu tērējot mēslos, lai atkal strādātu. Un galvenais – neceltu traci.

  3. Atbilde uz jautājumu Atbildēt

    Neviens! Kamēr nebūs kardināli izlīdzsvarots jautājums par bērnu pienākumiem un tiesībām, tikmēr nekāda reforma nepalīdzēs. Un nav jau ļaušanas nemācīties, bet ir nevēlēšanās mācīties. Bet tam jau ir dziļākas saknes,kuras īsākos vai garākos pārspriedumos nevar izskaidrot un atrisināt.

    • Ja vecāki no bērna kājas ir borējuši(to pašu, ko viņu vecāki viņiem), ka stulbais skolotājs gudrajam skolniekam visādas muļķības māca…
      Ja vēl ir “tuManiNemācīsi” mentalitāte, tad tikai cietums var savaldīt.

  4. Kurš pateiks PIETIEK visai tai nejēdzībai, kas notiek valstī? Nav neviena sakārtota lieta, kur cilvēks varētu justies drošs. bet runājot par skolēniem-valda visatļautība, nav nekur atbildība prasīta no vecākiem. Vispār- izglītība mūsu valstī- tas ir totāls VĀKS!

  5. Re viņi jau ir izauguši un lieliski apzinās, kas viņiem vajadzīgs: kaimiņa kartupeļi, āboli un džondīris, nevis kaut kāds tur IQ.
    Interesanti, ko šams iesāks, kad visi kaimiņi domās tāpat kā viņš? Paaudzes taču nomainās.
    Ko te vairs cepties? Viss sasniegts.

  6. Izglītībā, tāpat kā citās nozarēs, pastāv mode. Un tai ir tendence svārstīties. Šobrīd ir modē 20 – 30 gadus veca un Rietumos jau drusku novecojusi paradigma par idealizētām bērna tiesībām, viņa psihes neticamo vārīgumu un nepieciešamību par katru cenu veidot “brīvu” personību.
    Tagad svārstam ir laiks kustēties uz otru pusi, atzīstot, ka šāda pieeja veido gan iekšēji brīvus, taču sabiedrībai un Valstij pilnīgi nederīgus indivīdus, un izglītības politika jāmaina.
    Nelaime tikai tajā, ka patstāvīgi domājošu izglītības politikas vadītāju mums nav. Līdz šim visi mācējuši vien klausīties tajā, ko kāds sponsorēts konsultants papūš.

    • kā rodas tādas "paradigmas" Atbildēt

      viena aita ieblējas un citas bez domāšanas blēj līdzi…
      Neanalizējot, vai tas ir saprātīgi vai nē !

  7. Kurš pateiks”PIETIEK!” mūsu nodokļu sistēmai! Lai aizsargāti tiktu visi.

  8. kāda velna pēc cepaties par manu IQ ? Atbildēt

    Pareizi rakstāt: grāmatu vakariņās uz šķīvja neuzliksi.
    Samācīšos visas tās gudrības – uzreizi sapratīšu, ka
    darbā man liek skaldīt malku, turot cirvi aiz pieta, ne
    aiz roktura, ka likumi ir sacerēti lai mani apšmauktu
    un es nesaprastu, ka mani šmauc, ka dzimtenes mīlestība
    ir dzimtenes mīlestība, nevis “barona” maka mīlestība u.t.t.
    Priekš iztikas [un kaifa] nodrošināšanas man IQ pietiks:
    kaimiņam dārzā aug gan kartupeļi gan āboli, pie sētas stāv
    tīri jauns “džondīris” traktors, garāžā jauns visurgājējs džips,
    kuri tā vien ilgojas nomainīt saimniekus…
    Pilsētā vēl vairāk iespēju.
    Ko es iesākšu ar to pamatenes vai videnes beigšanas špargalku ?
    Ielikšu aiz stikla vai uzspraudīšu uz nagliņas un rikšošu uz
    pašvaldību pēc pabalsta[no kura ne izdzīvot ne nosprāgt],
    jo ar savu CV darbu dabūšu par traktora zirgspēku aizvietotāju
    (ja būšu būdīgs kā Švarcenegrs) labākajā gadījumā.
    Tās skolmeistarienes arī, diez kāpēc, grib saviem bērniem
    ēst dot katru dienu ???

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+