Egils Līcītis: Leģenda par jaunām sejām 1
Kādā brīdī, kad mūsu politiķi kļūst tikpat pazīstami kā Silmaču saimes ļaudis, Bebene ar Pindacīšu, un notikumi paredzami, jo vecais Ābrams, lūst vai plīst, līdīs uz krāsns, kur viņu uzspers gaisā, vēlētāji saka – nu ir līdz kaklam, šitie stagnāti apnikuši kā rūgta nāve. Tā norietējušas varenākās latvju partijas, kas likās nesagāžamākas par mūri, – nerūpējoties par paaudžu maiņu. Un, kad veterāni pārņem partijas kā kabatas grupējumus, redz dzīvi tikai pa ātri traucoša auto logu stikliem, tad tautas labvēlības sildošā saule dziest, politorganizācija pārvēršas par aukstu, neapdzīvojamu planētu, kas peld savā kosmosā, līdz gaist nebūtībā.
Regulārs sabiedrības pieprasījums ir – dodiet jaunas, neapvītušas sejas! Tā ir skaista leģenda, ka politiskajā arēnā izskries stalti brieži, kas dresēti vadīt sekmīgus restartus. Tie būs godīgāki par vecajiem bukiem, nesatricināmi cīnītāji pret korupciju, ar mūsdienīgu izglītību, nekādā gadījumā nesaistāmi ne ar sarkaniem, ne rozā komunistiem, jo padomju totalitāro iekārtu piedzīvojuši labi ja dziļā bērnībā. U – ū, brieži ar ātrām kājām, kas ņems nost biznesu padzīvojušiem onkuļiem un tantām, kur esat, kur kavējaties? Pie horizonta nekas nerēgojas, kaut žodziņš nav pārāk augsts, lai kāptu pāri un izkonkurētu “mūmijas”.
Kādreiz sevi cienošām partijām bij’ modē dot zaļo gaismu un vadības orgānos, valdēs iecelt vietējo jaunekli, kam vēl nedīgst ūsas, kā cilvēku no nākotnes. Zaļoksniem sugasbrāļiem esot jāpaver ceļš. Taču jēlmateriāls, no kura jāizgatavo lielas politiskas figūras, kaut kur pazūd. Gandrīz vienīgā cienīgā ienākšana Saeimā ir bijusi īslaicīgā līderībā Kristiānai Lībanei no “LC” jauniešiem.
Atzīmējama “Visu Latvijai” izaugšana no īsajām biksēm, taču puišu nacionālisms bija pašu izvēlēts rūpals bez partijiskas vēstures. Dzirdam, ka uz amatiem partijās, valdībā virza cienījamos Straujumu, Kučinski, Piebalgu, bet tie visi ir vecā kaluma politiķi brieduma gados, bet kur paliek jaunie? Varbūt XXI gadsimta vēstnešiem ieskapē valdes locekļa soliņu, un lai viņi nemaz nelūr pēc augstāka? Varbūt vecīšiem jaunieši šķiet izmantojami vien partiju spartakiādēs un kopīgos sēņošanas pasākumos, kur tie ar gaišākām acīm atrod un izved no meža biezokņa nomaldījušos seniorus? Varbūt jaunieši pēc iedabas ir zaķaļipas, kas labāk sēž krūmos? Bet varbūt “svaigām asinīm” vienīgā pretenzija ir pēc siltas vietiņas partijas maizē un viss, uz ko notēmējusi kokakolas un MTV paaudze, ir privātās karjeras taisīšana? Tad laikam vēlētāji pusmūžā nesagaidīs leģendas par jaunām sejām piepildīšanos.
