Foto – Dainis Bušmanis

Skats uz Ulmaņa apvērsumu vairs nav tik klišejisks. Saruna ar Edvīnu Šnori 22

Skats uz Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumu, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, tagad vairs nav tik klišejisks, uzskata vēsturnieks, dokumentālās filmas “Padomju stāsts” autors un arī Eiroparlamenta deputāta kandidāts no Nacionālās apvienības Edvīns Šnore. Sarunā ar žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi Šnore atklāj, ka nākamgad plāno pabeigt jaunu dokumentālo filmu. Pret iespēju pēc dalības Eiroparlamenta vēlēšanās šoruden kandidēt vēl Saeimā viņš gan ir atturīgs.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

– Kā vērtējat tās vēsturnieku publikācijas, kas pēdējos gados bijušas par Kārli Ulmani un 1934. gada 15. maija apvērsumu?


E. Šnore: – Man šķiet, publikācijas, kuras lasāmas tagad, atšķiras no vērtējuma, kāds bija pirms vairākiem gadiem. Agrāk bieži rakstīja, ka Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiks bija “slikts”, ka tā bijusi “demokrātijas iznīcināšana” un Ulmanis bijis vainojams pie padomju okupācijas. Patlaban skats ir izsvērtāks nekā agrāk. Tas ir saistīts ar to, ka vēsturnieki 15. maija apvērsumu, tā sekas un kontekstu ir vairāk pētījuši. Bet varbūt izmaiņas saistās arī ar to, ka mainās mūsu Latvijas politiskā konjunktūra un līdz ar to ulmaņlaiku vērtējumi.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Konjunktūra patiešām mainās. Ja jau akadēmiskā autoritāte Jānis Stradiņš atzinis, ka Kārlis Ulmanis daļai latviešu ir latviskās Latvijas simbols, tātad arī vēsturnieki un akadēmiķi pamanījuši, ka sabiedrības daļa konstanti turas pie tā, ka Ulmaņa praktiskais pienesums ir pozitīvi vērtējams. 


– Nedrīkst aizmirst: ja nebūtu viņa, iespējams, nebūtu arī Latvijas. Mēs nezinām, kā bez viņa būtu 1918. gada 18. novembrī un kā 1919. gadā, kad viņš saglabāja valsts ideju, kaut praktiski visa Latvijas teritorija bija okupēta. Ja vērtē 15. maiju, jāpatur prātā arī šie divi gadi. Tāpat tas jāpatur prātā, kad runā par 1940. gadu, ko visvairāk pārmet Ulmanim. Nedomāju, ka viņš bija vainojams padomju okupācijā. Apstākļi, kādi toreiz bija, liecina, ka ar vai bez Ulmaņa Latvija tāpat tiktu okupēta.

– Mēs atzīstam par labu Ulmaņa darīto latviešu pašapziņas celšanā un Latvijas saimniecībā, taču mulstam, kad jāvērtē pats 15. maija apvērsums.


– Ja runā par apvērsumu, tad jāskatās konteksts, kādā tas notika. 1934. gadā vairumā Eiropas valstu demokrātijas mūsdienu izpratnē nebija. Tās nebija nevienā no Latvijas kaimiņvalstīm. Lielākā daļa Eiropā dzīvojošo bija dzimuši monarhijas apstākļos. Autoritāra pārvalde viņiem nelikās ne kas noziedzīgs, ne krimināls. Tas mainījās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad kļuva redzams, kā autoritārisms var novest pie totalitārisma un beigu beigās pie milzīgiem cilvēku upuriem. Pēc kara visi bija gudri. Turklāt teikt, ka Ulmaņa autoritārisms būtu salīdzināms ar Hitlera vai Staļina režīmu, ir muļķīgi, jo visā Ulmaņa valdīšanas periodā neviens netika sodīts ar nāvi. Komunisti, kuri tajā laikā sēdēja Latvijas cietumos, tikai tāpēc vien palika dzīvi. Viņu kolēģi Padomju Savienībā tikmēr aizgāja bojā. Vēl interesanti, ka tie, kuri pēc 15. maija cieta no Ulmaņa represijām, piemēram, Eduards Berklavs, kurš tika Kalnciema akmeņlauztuvēs, atskatoties vēlāk nāca pie slēdziena, ka apvērsums nemaz tik nosodāma lieta nav bijis.

Reklāma
Reklāma

– Mēs sakām, ka Ulmanis bija diktators, pie kura viss bijis slikti, bet pēc tam vaimanājam, ka latviešiem trūkst pašapziņas, ka kara gadījumā visi mukšot no Latvijas prom! Jā, Ulmanim piemita godkārība un vēl šādas tādas īpašības, taču darbs, ko viņš tajos sešos gados darīja Latvijas labā, nav uzskatāms par nodevību!


– Nopietni vēsturnieki, piemēram, Inesis Feldmanis, saka skaidri: ja nebūtu Ulmaņa sešu gadu, varbūt mēs tagad te latviski nemaz nerunātu. Tā latviskā pašapziņa, ko toreiz kultivēja, ir nenovērtējama. Bez tās mēs, iespējams, 1991. gadā nemaz nebūtu spējuši atjaunot savu valsti.

Šīgada aprīļa beigu aptauja, kas uzrādīja, ka militāru draudu gadījumā valsti būtu gatava pamest piektdaļa iedzīvotāju, ir rezultāts tam, ka atjaunotajā Latvijā mums visa centrā ir materiālā labklājība. Tādas kategorijas kā patriotisms, dzimtenes mīlestība noslīdējušas otrajā plānā, kļūstot pat par nievu objektu.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT