Foto-Andris Grīnbergs

Sliežu ceļu meistars Zaicevs: es sliežu ceļiem paklanos
 0

Ikdienā pat nedomājam par to, cik svarīgi ir pasažieru un kravu drošībai stingri noteiktā kārtībā pārbaudīt gan sliedes, gan gulšņus, gan pārmijas. Tik atbildīgu darbu drīkst uzticēt, protams, tikai ļoti pieredzējušiem dzelzceļniekiem. Viens no tādiem ir rēzeknietis Aivars Zaicevs, VAS “Latvijas dzelzceļš” Daugavpils ceļu distances Rēzeknes nodaļas sliežu ceļu meistars.

Reklāma
Reklāma

 

Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Rīdzinieks nepatīkami pārsteigts, kā izskatās vietā, kur noslīka Roberts: “Tur viss ir sabrucis… Šādas vietas nedrīkst būt publiski pieejamas!” 62
Lasīt citas ziņas

Viņam ļoti labi zināms, ko nozīmē svelmē vai salā, lietū vai vējā pa sliežu ceļiem pieveikt lielus attālumus kājām, ik pa laikam pieliecoties un veicot darbus, kādi nu kurā vietā vajadzīgi. Kad jautāju, vai nav grūti un apnicīgi visu laiku tā iet un pieliekties, saņemu optimisma pilnu atbildi: – Ko jūs! Es sliežu ceļiem paklanos.

No tā, kā tas pateikts, uzreiz ir skaidrs, ka šim vīram piemīt gan veselīgs humors, gan ļoti nopietna, pat godbijīga attieksme pret savu darbu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Un to var saprast! Aivars Zaicevs, kas uz dzelzceļa strādā jau kopš 1983. gada, nav vienkārši Aivars Zaicevs – viņš pārstāv senu un kuplu dzelzceļnieku dinastiju, kam darbs ir ne tikai maizes, bet arī goda un dzīves lieta. Viņa tēvs Staņislavs bijis Istalsnas dzelzceļa stacijas priekšnieks, vecākais brālis Vladislavs, kas pagājušajā gadā pēc 43 gadu kalpošanas dzelzceļam aizgājis pelnītā atpūtā, – sliežu ceļa meistars un vecākais meistars. Vēl divi Aivara brāļi saistījuši savu darba dzīvi ar Rēzeknes dzelzceļu – Jānis bijis sliežu ceļu meistars, tagad pārbauda un remontē vagonus, Ēriks ir sliežu ceļu brigadieris. Arī Aivara māsas Valentīnas vīrs Vilhelms Kravalis bijis sliežu ceļu meistars, tiesa gan, ne Rēzeknē, bet Pļaviņās.

– Arī mūsu dzīvesbiedres kalpo dzelzceļam, – ar lepnumu saka A. Zaicevs. – Mana kundze Tatjana, kas beigusi Gomeļas tehnikumu, kurā grāmatvedes apmāca īpaši darbam dzelzceļā, ir Daugavpils ceļu distances Rēzeknes nodaļas grāmatvede. Vladislava sieva Marina ir tehnoloģiskā centra operatore, Jāņa sieva Marija – stacijas “Rēzekne 2” dežurante.

Un kur tad vēl pati jaunākā paaudze, kas, iegūstot labāku izglītību, ieņem atbildīgus amatus Rīgā! Tā Vladislava dēls Dmitrijs kļuvis par dzelzceļa vadošo būvinženieri, bet viņa dzīvesbiedre Elizaveta – par dzelzceļa ekspluatācijas inženieri.

Bērnību A. Zaicevs aizvadījis pie un uz dzelzceļa. Māja, kurā ģimene dzīvojusi, atradusies tikai 30 metru attālumā no dzelzceļa stacijas. Agri iepazīti gan ar dzelzceļu saistīti darbi, gan – ko tur slēpt – nedarbi.

– Tēvam un mātei nebija laika katru mūsu soli izkontrolēt, un mums, puikām, gribējās uz sliedes uzlikt gan monētu, gan kādu akmentiņu un tad skatīties, kas notiks, – ar smaidu atceras pieredzējušais dzelzceļnieks. Tad piebilst: – Bet nu jau gadiem ilgi bērniem – gan skolēniem, gan pirmsskolas vecuma – skaidroju, cik tāda blēņošanās uz sliežu ceļiem ir bīstama. Un stāstu, cik intensīva vilcienu kustība ir mūsdienās. Ar manas bērnības laikiem grūti pat salīdzināt!

A. Zaiceva apkalpes zonā ir 54 kilometri sliežu ceļu – gan galveno ceļu, gan kravu pieņemšanas un nosūtīšanas ceļu, gan pievedceļu. Kartē, ko viņš man rāda, sliežu ceļi mudžēt mudž. Šo ceļu saimnieks – ar pilnām tiesībām tā viņu var dēvēt! – man viltīgi piemiedz ar aci un saka: – Vilku baro kājas, mani arī. Taču daudzus darbus, ko agrāk darīja ar rokām, tagad paveic ar tehniku. Piemēram, mums ir speciālā mašīna, kas var pārvietoties gan pa dzelzceļu, gan pa autoceļu. Ar to gan mainām gulšņus, gan rokam grāvjus, gan darām citus darbus.

Reklāma
Reklāma

Katru mēnesi ceļus pārbauda arī ar tā saukto ceļa mērvagonu, kas ir datorizēts. Sliedēm jābūt precīzi taisnām, tāpat jābūt arī noteiktam attālumam starp sliedēm, noteiktam ceļa platumam, līmenim. Tehnika precīzi atklāj novirzes no normām.

– Mans tēvs teica: jāturas pie dzelzceļa! Es arī tā saku. Tiesa, man darbs nebeidzas līdz ar darbdienas beigām, jebkurā stundā man var piezvanīt, ja kas gadās, un tad man ir jāceļas un jāiet. Toties var labi nopelnīt, var atpūsties dzelzceļnieku atpūtas bāzē pie Daugavpils, pasportot. Un svētku reizēs, kad kopā pulcējas mūsu dzelzceļnieku dinastijas saime, ir ļoti interesanti, – sarunas noslēgumā teic Aivars Zaicevs.