Uncategorized

Bērnam slinkums un untumi vai tomēr depresija?0


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Shutterstock

Rokas vai kājas lūzums ir acīm redzams un jūtams, taču depresija ir viltīga un nesaskatāma. Kurā brīdī bērna untumus vai garastāvokļa maiņu uztvert nopietnāk? Kā šo problēmu neielaist savā ģimenē? Kā rīkoties, ja depresija jau skārusi jauno cilvēku? Uz šiem un citiem vecākus interesējošiem jautājumiem par bērnu depresiju atbild krīžu un konsultāciju centra Skalbes kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa.

Eiropā līdz pat 30% bērnu ir agrīnas depresijas pazīmes, vēsta organizācija Glābiet bērnus. Nereti šo slimību mēdz jaukt ar slinkumu un teikt – saņemies taču, ej un dari! –, bet tieši to slimais cilvēks nespēj. Viņš nevar saņemties. Ļoti vienkāršoti skaidrojot, ja ir depresija, salūst ķīmiskais balanss smadzenēs. No malas to nevar redzēt ne pats, ne apkārtējie. Iespējamas vien pārmaiņas uzvedībā, garastāvoklī, attieksmē pret norisēm un cilvēkiem. Bieži to izjūt kā nespēku, totālu motivācijas trūkumu, bezcerību, apātiju vai pilnu galvu ar negatīvām domām. Tomēr depresiju nevajadzētu jaukt arī ar skumjām vai citām līdzīgām emocijām, kuras ir normāla dzīves sastāvdaļa.

Šī kaite visbiežāk tiek skaidrota ar nomāktības, bezspēcības un izmisuma izjūtām, taču atšķirībā no pieaugušo slimības izpausmēm bērniem to var maskēt nepamatoti dusmu un agresijas izvirdumi. Arī veseliem bērniem bieži mēdz mainīties garastāvoklis – var būt dienas, kad viņi jūtas nomākti, bēdīgi, dusmīgi vai apātiski, un tas ir normāli. Taču svarīgi pievērst uzmanību, ja garastāvokļi sāk iestrēgt: tie bieži atkārtojas, ir noturīgi laikā, grūti maināmi, neatbilst situācijai un vainagojas ar destruktīvu uzvedību – sociālo izolāciju, konfliktiem vai pat pārinodarījumiem sev pašam.

Kāpēc viņam ir depresija

Zinātnieki kopumā ir vienisprātis, ka depresija ir smadzeņu bioķīmiskās darbības traucējumi. Taču aizvien norit debates par to, kas izraisa ķīmisko disbalansu. Visbiežāk tiek runāts par vairāku faktoru kopumu: ģenētisko noslieci uz emocionālu ievainojamību, hormonālajām pārmaiņām, stresu, piemēram, sākot skolas gaitas vai mainot dzīvesvietu. Slimību var rosināt arī tuvinieku nāve vai vecāku šķiršanās. Traumatiska pieredze bērnībā, kad vecāki ir pametuši novārtā vai aizbraukuši prom, pārmērīgi lietojuši alkoholu, situši, apsaukājuši, ignorējuši, izmantojuši bērnus strīdos ar partneri, nemitīgi kritizējuši un sodījuši, ir ļoti liels riska faktors depresijas vai citu psihisko traucējumu attīstībai. “Disciplinēšanas paņēmieniem jābūt bez fiziskas un emocionālas vardarbības,” paskaidro Marija Ābeltiņa.

Par īpašu riska grupu ārsti uzskata bērnus, kas piedzimuši ar mazu svaru, vēlu sākuši runāt, cieš no disartrijas (fonētiskiem runas traucējumiem), disleksijas (lasīšanas un rakstīšanas spējām zemākā līmenī), fiziskiem kustību traucējumiem, ir vientuļi, izolēti vai trauksmaini. Bieži slimība novērojama arī ģimenēs, kurās perfekcionistiski un narcistiski vecāki gaida, ka atvase piepildīs visus viņu sapņus.

Kā lai viņu pasargāju

Pats svarīgākais ir veidot bērnam draudzīgu vidi. Kaut gan ne visās viņa dzīves jomās iespējams iejaukties, daudzus faktorus pieaugušie var ietekmēt.

Viens no nozīmīgākajiem faktoriem ir ar vecākiem kopā pavadītais laiks, kad var droši dalīties ar emocijām, justies pieņemts tāds, kāds ir, un apbrīnots pat par maziem un šķietami nesvarīgiem sasniegumiem. Pieaugušie nemitīgi ir aizņemti, jo jāpelna nauda, lai nodrošinātu labu nākotni, bet lielajā steigā var zaudēt pašu būtiskāko – tagadni un laiku kopā ar bērnu.

Ja dzīvē tiek plānotas būtiskas pārmaiņas, piemēram, pārcelšanās uz citu dzīvesvietu un skolu, vecāku šķiršanās, vēl vienas atvases ienākšana ģimenē, bērns tām jāsagatavo jau laikus, citādi var būt pārāk liels stress, kas var pāraugt depresijā.

Ir jāatvēl laiks bērnībai – spēlēm, rotaļām, atpūtai, izklaidei un citām aktivitātēm. Ārsti nereti sastopas ar pārgurušiem pirmklasniekiem, kuru grafikā starp mācībām, mūzikas skolu, hokeju, daiļamatniecības pulciņu un māsas pieskatīšanu nav atlicis laika dzīvot, tāpēc bērns jūtas izsīcis, bez motivācijas un aizkaitināts.

Kurām pazīmēm jāpievērš uzmanība

Depresijas pazīmes iedalāmas vairākos līmeņos. Piemēram, emocionālajā līmenī vislabāk saskatāmās pazīmes ir aizkaitināmība, dusmas, ilgstošs skumīgums, nomāktība, nederīguma un vainas izjūta.

Fizioloģiskā līmenī novērojami ēstgribas traucējumi (gan tās pieaugums, gan samazinājums), miega traucējumi (guļ pārāk maz vai, tieši pretēji, ļoti daudz), pastāvīgs nogurums, sūdzības par galvas, vēdera un citām sāpēm, kas nepāriet pēc medikamentu lietošanas.

Prāta līmenī ir grūtības koncentrēties, pieņemt lēmumus, noturēt uzmanību. Tiek kultivētas negatīvas domas, kas visu laiku atkārtojas, – tas ir viens no svarīgākajiem depresijas raksturotājiem. Gan bērni, gan pieaugušie depresijā vaino sevi par pieļautajām kļūdām, pesimistiski raugās nākotnē, nekam neredz jēgu, nemitīgi sevi kritizē un nereti pat domā par pašnāvību.

Saskarsmes līmenī vērojams izteikts jūtīgums pret aizliegumiem un norobežošanās no apkārtējiem.

Uzvedības līmenī pārmaiņas izpaužas visspilgtāk – tā ir raudulība, kliegšana, grūtības piedalīties sociālās aktivitātēs ar draugiem, ģimenes locekļiem, nevēlēšanās iesaistīties mācību stundu aktivitātēs, motivācijas trūkums. Bērni (visbiežāk pēc 12 gadu vecuma) var sākt lietot apreibinošas vielas, atstāt novārtā mācības, nevīžīgi izturēties pret savu ārējo izskatu, viņi negrib mazgāties un iesaistīties kautiņos. Papildus nekoptam izskatam var parādīties izteikta nevīžība arī citās jomās – bērna istaba izskatās pēc miskastes, kur vienā kaudzē ar tīrām un netīrām drēbēm mētājas ēdiena atliekas, papīri, pieraksti un citas lietas.

Depresija var noritēt arī bez slimības simptomiem, bet to vietā novērojami psihosomatiski traucējumi (vāja imunitāte, neiroveģetatīvā distonija, fiziskās un intelektuālās attīstības aizture), vājas akadēmiskās sekmes, kā arī pāragra seksuālās dzīves uzsākšana.

Šķiet, manam bērnam ir depresija. Ko darīt

Foto – Shutterstock

Svarīgākais ir rīkoties pēc iespējas ātrāk, negaidot, kad depresija vai tās pazīmes pieņemsies spēkā. Labāk pārbaudīt un atskārst, ka bērns ir vesels, nekā neko nedarīt. Nav jākautrējas vērsties pie speciālista, jo tā ir nopietna, taču ārstējama slimība.

Bērnu psihisko traucējumu ārstēšana ir komplekss process, kurā piedalās ne tikai pacients, bet arī visa ģimene. Tajā mēdz iesaistīties profesionāla komanda – psihiatrs, psihologs, psihoterapeits, sociālais pedagogs, ergoterapeits, logopēds un citi speciālisti. Sākumā parasti tiek veikta diagnostika un pārbaudīts, vai slimības līmenis ir tāds, ka nepieciešama psihoterapija vai vēršanās pie psihiatra un zāles. Vislabākie rezultāti vidējas un smagas depresijas ārstēšanā tiek panākti, kombinējot psihoterapiju un medikamentus.

Taču pirms speciālista konsultācijas ar bērnu vai pusaudzi jāizrunājas. Tas jādara nenosodošā, cieņpilnā veidā, paužot bažas par novērotajām slimības pazīmēm un aicinot pastāstīt, kas notiek viņa dzīvē. Piemēram, “es esmu ievērojis, ka tu pēdējā laikā jūties ļoti nomākts. Tas mani uztrauc. Vai varu tevi lūgt pastāstīt, kas atgadījies?” Jāatceras, ka atvasei ir grūti runāt par savām izjūtām un var būt kauns atklāties. Nav jāmēģina pratināt jauno cilvēku, uzdodot pārāk daudz uzstājīgu jautājumu. Labāk veidot sarunu, paužot gatavību uzklausīt. Tam jāatvēl pietiekami daudz laika, lai nebūtu jāpārtrauc pusvārdā, kad bērns tikko atvēris savu sirdi. Sarunas laikā jābūt maigam, bet uzstājīgam, jo sākumā var nākties uzklausīt atrunas, ka viss ir labi. Jāiztiek bez liekas moralizēšanas vai lekciju lasīšanas. Runājot jāapstiprina bērna emocijas, piemēram, “es saprotu, ka jūties bēdīgs, jo sastrīdējies ar draugiem”. Tas iedrošinās dalīties savos iekšējos pārdzīvojumos un būs iespējams labāk izprast situāciju.

Pirms došanās pie speciālista bērnam atbilstīgi viņa vecumam jāpaskaidro, kur viņu vedīs. Gados jaunākiem pirms vizītes parasti stāsta, ka psihologs palīdz justies labāk, viņš runājas un spēlējas ar pacientu. Iedrošina arī tas, ka sarunas ir konfidenciālas.

Kādas sekas sagaida

Depresijas dēļ bērnam var būt grūti iekļauties skolas sociālajā dzīvē, sekmīgi apgūt komunikācijas un emocionālās regulācijas prasmes, kā arī pasliktināties sekmes un rasties tieksme pēc apreibinošām vielām. Tas savukārt var iespaidot viņa nākotni, sākot no grūtībām pabeigt skolu un beidzot ar neveiksmīgiem centieniem atrast darbu un izveidot ģimeni.

Vidēji viena slimības epizode bez ārstēšanas ilgst deviņus mēnešus, kas ir viens izlaists mācību gads. Turklāt tas, ka vienreiz bijusi depresija, divkārt palielina slimības iespēju jau pieaugušā vecumā.

Visbīstamākais ir paaugstināts pašnāvību risks. Depresija, kam nepievērš uzmanību, var maksāt dzīvību! Tās sekas var būt letālas, tas nav joks, untums vai slinkums.

Pazīmes, kam jāpievērš uzmanība

Bērniem un pusaudžiem depresīvais noskaņojums nav primārais, vairāk raksturīga nervozitāte, aizkaitināmība, emocionalitāte.

Izsīkums, enerģijas trūkums, vājums, apātija – nekur negribas iet, piedalīties. Pastāvīgi jūtas noguris.

Sociāla izolācija – nav intereses par draugiem, ārpusskolas nodarbībām, agrākajiem vaļaspriekiem. Arī draugi pamazām attālinās, jo nesaprot pacienta stāvokli.

Miega traucējumi – nevar iemigt, nemierīgs miegs, briesmīgi sapņi, pusaudžiem arī agra pamošanās. Miegs nedod atpūtu. Miegainība dienā.

Var saasināties regresīvas tendences – nespēj palikt viens vai gulēt savā gultā. Var parādīties nakts enurēze un citi traucējumi.

Mainās ēšanas paradumi, kas nav saistīti ar augšanas procesu, – apetīte pieaug vai samazinās, līdz ar to mainās svars.

Raudu lēkmes, skumjas, bezcerība.

Mainās pašnovērtējums – mazvērtības izjūta, nedrošība, noslēgšanās sevī. Pieaug vainas sajūta.

Cieš akadēmiskie sasniegumi, jo ir grūti koncentrēties un domāt. Ievērojami samazinās koncentrēšanās un uzmanības noturēšanas spējas. Parādās atmiņas traucējumi un gausa neproduktīva domāšana.

Trauksme (motorā jeb kustību), nemiers, kas mainās ar kustību gausumu. Grūti pārvaldīt savas jūtas, viegli aizkaitināms, nikns.

Bērns izmisīgi mēģina uzlabot savu stāvokli, smēķējot, lietojot alkoholu, iesaistoties seksuālās aktivitātēs. Visbiežāk spēlē vienmuļas datorspēles.

Saistītie raksti

Pieaug sūdzības par fizisko stāvokli – visbiežāk ir sāpes, gremošanas un veģetatīvi traucējumi (aukstas, mitras rokas, marmorizēta āda, roku trīce, tahikardja). Šie simptomi saglabājas, neraugoties uz fizisko simptomu ārstēšanu.

Stāvoklim pasliktinoties, rodas domas par suicīdu vai bērniem neraksturīgas domas par nāvi.

 

36,6 °C konsultante MARIJA ĀBELTIŅA, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite

LA.lv