Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. oktobris, 2015
Drukāt

Bērnam slinkums un untumi vai tomēr depresija?

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock
PADOMS

Labāk pārbaudīt bērnu un uzzināt, ka depresijas nav, nekā neko nedarīt.

Rokas vai kājas lūzums ir acīm redzams un jūtams, taču depresija ir viltīga un nesaskatāma. Kurā brīdī bērna untumus vai garastāvokļa maiņu uztvert nopietnāk? Kā šo problēmu neielaist savā ģimenē? Kā rīkoties, ja depresija jau skārusi jauno cilvēku? Uz šiem un citiem vecākus interesējošiem jautājumiem par bērnu depresiju atbild krīžu un konsultāciju centra Skalbes kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa.

Eiropā līdz pat 30% bērnu ir agrīnas depresijas pazīmes, vēsta organizācija Glābiet bērnus. Nereti šo slimību mēdz jaukt ar slinkumu un teikt – saņemies taču, ej un dari! –, bet tieši to slimais cilvēks nespēj. Viņš nevar saņemties. Ļoti vienkāršoti skaidrojot, ja ir depresija, salūst ķīmiskais balanss smadzenēs. No malas to nevar redzēt ne pats, ne apkārtējie. Iespējamas vien pārmaiņas uzvedībā, garastāvoklī, attieksmē pret norisēm un cilvēkiem. Bieži to izjūt kā nespēku, totālu motivācijas trūkumu, bezcerību, apātiju vai pilnu galvu ar negatīvām domām. Tomēr depresiju nevajadzētu jaukt arī ar skumjām vai citām līdzīgām emocijām, kuras ir normāla dzīves sastāvdaļa.

Šī kaite visbiežāk tiek skaidrota ar nomāktības, bezspēcības un izmisuma izjūtām, taču atšķirībā no pieaugušo slimības izpausmēm bērniem to var maskēt nepamatoti dusmu un agresijas izvirdumi. Arī veseliem bērniem bieži mēdz mainīties garastāvoklis – var būt dienas, kad viņi jūtas nomākti, bēdīgi, dusmīgi vai apātiski, un tas ir normāli. Taču svarīgi pievērst uzmanību, ja garastāvokļi sāk iestrēgt: tie bieži atkārtojas, ir noturīgi laikā, grūti maināmi, neatbilst situācijai un vainagojas ar destruktīvu uzvedību – sociālo izolāciju, konfliktiem vai pat pārinodarījumiem sev pašam.

Kāpēc viņam ir depresija

Zinātnieki kopumā ir vienisprātis, ka depresija ir smadzeņu bioķīmiskās darbības traucējumi. Taču aizvien norit debates par to, kas izraisa ķīmisko disbalansu. Visbiežāk tiek runāts par vairāku faktoru kopumu: ģenētisko noslieci uz emocionālu ievainojamību, hormonālajām pārmaiņām, stresu, piemēram, sākot skolas gaitas vai mainot dzīvesvietu. Slimību var rosināt arī tuvinieku nāve vai vecāku šķiršanās. Traumatiska pieredze bērnībā, kad vecāki ir pametuši novārtā vai aizbraukuši prom, pārmērīgi lietojuši alkoholu, situši, apsaukājuši, ignorējuši, izmantojuši bērnus strīdos ar partneri, nemitīgi kritizējuši un sodījuši, ir ļoti liels riska faktors depresijas vai citu psihisko traucējumu attīstībai. “Disciplinēšanas paņēmieniem jābūt bez fiziskas un emocionālas vardarbības,” paskaidro Marija Ābeltiņa.

Par īpašu riska grupu ārsti uzskata bērnus, kas piedzimuši ar mazu svaru, vēlu sākuši runāt, cieš no disartrijas (fonētiskiem runas traucējumiem), disleksijas (lasīšanas un rakstīšanas spējām zemākā līmenī), fiziskiem kustību traucējumiem, ir vientuļi, izolēti vai trauksmaini. Bieži slimība novērojama arī ģimenēs, kurās perfekcionistiski un narcistiski vecāki gaida, ka atvase piepildīs visus viņu sapņus.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+