Jānis Vādons: Smags gads. Liels gads 0
Novembra gaiss kā dūksnājs ar sabiezējušu drēgnu tumsu, lai mēs tajā iestrēgtu un klusi un stipri mirdzētu. Sveču alejas, lielgabalu zalves, samulsums sarkanbaltajā atspīdumā. Veļu laiks. Stiprs, enerģisks laiks.
Un mums ir ne tikai divas acis. Šķirstām lappuses, kurās balss apliecina ilgas pēc patiesības. Ja literatūra nespēj darīt cilvēkus humānākus, pavisam noteikti lasošs cilvēks ir cilvēks, kas sevī ir atzinis vajadzību pēc patiesības. Kultūrnotikumu mutulis ap šīgada tīs lielajām pieturzīmēm – Rūdolfa Blaumaņa 150. jubileju un vienaudžu Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša 80. jubileju – taču arī savērpās tā paša iemesla dēļ. Nenogurstoši vaicāt patiesību. Atzīt. Nenobīties no patiesības, kas kaitina un samulsina, ved dziļumā. Māksla neļaujas viltus tīksmei ne par miesu, ne dvēseli. Garās cilvēku rindas, atvadoties no Imanta Ziedoņa, bija goda atdošana drosmei neglaimot, bet uzrādīt, izgaismot, vest, reizēm – iebliezt pa pieri (Lasītājs grib dzeju par taisnību, bet mani interesē patiesība). Blaumanis raksta par lauku sētas lielajiem, īstajiem cilvēkiem. Un ved laukā no sētas latviešus un latviešu literatūru. Ziedonis ir nomērījis kokus un latviešu noturību, traucoties uz moča vai neatlaidīgi saskaitot sevī visu līdz tam pašam vienīgajam vienam. Vācietis, man šķiet, cilvēkos meklē putnus. Lidotspēju, augstuma bezbailību, brīvību, patvērumu. Lidojumu, kas nav izvēle, bet vienīgā eksistences forma. Līdz nāves spārei vai šāviņam.
Smags gads. Tikko notikusī šausminošā (un, visticamāk, novēršamā) traģēdija. Gads, kurā zaudējām ne tikai Imantu Ziedoni, bet arī Imantu Auziņu, Vladimiru Kaijaku, Andreju Dripi, Valdi Ķikānu. Liels gads. Iznākuši Edvīna Raupa, Arta Ostupa, Māra Salēja, Amandas Aizpurietes, Semjona Haņina, Marta Pujāta laikizturīgi krājumi. Arī šie dzejnieki meklē patiesību. Vispirms jau pašā mākslā un tās mainībā, attīstībā. Lasītājs māk-slas telplaiku nereti uzlūko, meklēdams tajā pazīstamo, apgūto atbalsi. Bet māksliniekam laiks ir pavisam cita substance – jebkurš izejmateriāls un atbalss, pat pati valoda ir līdzeklis sev atvēlētā nogriežņa neatkarīgai apgūšanai, un sasniegtā subjektīvā savdabība ir nevis pašmērķīga iegriba, bet dabiska, nenovēršama radošās darbības forma, kas no vienas puses savijas ar laikmetīguma jēdzienu, no otras – ar brīvību kā obligātu nosacījumu mākslas definīcijā.
Tomēr norises rakstniecībā vērtējamas arī citos aspektos. Šķiet, nekustīgi iestrēgušas ir iepriekšējā gadā aktualizētās problēmas, tostarp rakstnieku (un visu māk-slinieku) sociālā statusa jautājums, lai gan joprojām paliek cerības uz attiecīgu likumu. Visu mākslu pārstāvjiem nākamgad būtu jāapvienojas aktīvā rīcībā, jo pašlaik sociālā neaizsargātība, piemēram, rakstniekiem nozīmē nabadzību arī tad, ja ir sarakstītas augsti novērtētas grāmatas un darīti citi vērtīgi darbi Latvijas kultūras bagātināšanā (atdzejojumi, tulkojumi, literatūrkritika, pētniecība u.c.). Nepieņemama ir labklājības ministres savulaik paustā dīvaini “humānā” attieksme, ka māk-slinieks pats izdara izvēli un līdz ar to viņam jābūt gatavam arī attiecīgām sekām, ja vien sabiedrība neesot kopīgi lēmusi par attiecīgās mākslas uzturēšanu. Jocīgs un selektīvs viedoklis – ja reiz par noteicošo vienmēr izvirzīsim sabiedrības vidējo aritmētisko viedokli, nekavējoties jāatlaiž gan parlaments, gan valdība. Turklāt ministre noklusēja vienu no valsts vadītāju galvenajiem uzdevumiem – aizstāvēt noteiktas vērtības un spēt sabiedrību pārliecināt, ka šīs vērtības ir un paliek vajadzīgas pašas sabiedrības pilnvērtīgai pastāvēšanai.
Aktuāli ir rakstniecību atbalstoši pasākumi. Tas noteikti attiecas uz izdevējdarbības veicināšanu – vietējie izdevēji ir galvenais resurss, kas nodrošina grāmatas ceļu pie lasītājiem. Latvijā top spēcīga dzeja. Un ir vērts palīdzēt, lai balss turpinātu skanēt: iesim uz balsi/skat, arī paši sāksim runāt/nerēķināsimies/jo tāpat diezin vai aiziesim/bet pat ja nonāksim tur/kur tā apstrādāta/pārciparota/ nepazīstama skan visu laiku/arī tad/tikai runāsim pa vidu (S. Haņins. peldus. 2013).
