Mobilā versija
+2.7°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
28. marts, 2017
Drukāt

Smaidošā pilsēta

Publicitātes (Aigara Altenberga) fotoPublicitātes (Aigara Altenberga) foto

Režisora Elmāra Seņkova jaunākais darbs – “Krietnais cilvēks no Sečuānas” Rīgas Krievu teātrī – ir izrāde, kas balstīta spēles priekā, netveramā teātra matērijā, ko nav iespējams notēlot.

Skatoties iestudējumu ap pirmizrādes laiku, aktieransamblī bija jūtams spēcīgs enerģijas lādiņš, kas visu uz skatuves notiekošo padarīja par aizraujošu procesu – ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem aktieriem. Skatoties otrreiz, šīs netveramās teātra matērijas nebija (visticamāk, tādēļ, ka izrādi spēlē reti), un iestudējums nemanot bija kļuvis mehānisks. Secinājums? Elmāra Seņkova radītā izrāde ir sarežģīta – tajā racionāla skatuves forma satiekas ar psiholoģijā balstītu saturu, un gala iznākums ir atkarīgs no tā, cik precīzi un pašatdevīgi aktieri izrādes ārējo konstrukciju piepildīs ar savu enerģiju.

Elmārs Seņkovs aizvadīto sezonu laikā mērķtiecīgi strādājis ar pasaules dramaturģijas klasiku – Henrika Ibsena, Antona Čehova, Žana Anuija lugām. Arī šoreiz režisors pievērsies klasikai, taču atšķirībā no iepriekš minētajiem dramaturgiem, kuru darbi piederīgi reālpsiholoģiskajam teātrim, Bertolts Brehts ir cita teātra stila – episkā teātra radītājs. Seņkova radošajam rokrakstam episkā teātra principi – īpaši atsvešinājuma efekta izmantojums, liekot skatītājam apšaubīt uz skatuves redzamo un padarot to par nosacītu spēli, – nebūt nav sveši. “Sečuānā” atsvešinājuma efekts jūtams ik uz soļa. Varoņi tekstu runā nevis cits citam, bet skatītāju zālei, padarot to par savu galveno “skatuves partneri”. Brehtisks tēls ir arī visu darbības laiku uz skatuves esošais koris – Rīgas Krievu teātra pagaidām visjaunākā aktierkursa pārstāvji, kas ieģērbti vienādos “formastērpos” – baltās blūzēs/kreklos, melnos mēteļos un treniņbiksēs. Koris ne tikai jūtīgi vēro visu uz skatuves notiekošo, reaģējot kā zobrati lielā mehānismā (un brīžam tiktāl aizraujoties, ka Jekaterinas Frolovas atveidotajai Šen Te viņus jāapsauc), bet arī rada izrādes atmosfēru, ar dažādiem mūzikas instrumentiem, galvenokārt vienkāršu sintezatora ritmu pavadījumā izpildot Edgara Mākena asprātīgi aranžētās komponista Paula Desausa dziesmas. Tikai atšķirībā no episkā teātra, kur songi apstādina darbību, to atsvešināti komentējot, izrādē dziesmas ievītas pamatdarbībā.

Izrādē vienlīdz spēcīgi saskatāmas arī citas kultūratsauces. Aktieru vēršanās pie zāles, nepastarpinātā veidā padarot skatītājus par saviem sarunbiedriem, sakņojas ne tikai atsvešinājuma efektā, bet arī krievu estrādes tradīcijās – īpaši brīžos, kad aktieri runā mikrofonos, rodas asociācija ar krievu TV humoršoviem. Kā mazs stand-up komēdijas priekšnesums, piemēram, veidota Šen Te topošās vīramātes Kundzes Jangas – Gaļinas Rosij­skas skatītājiem veltītā uzruna dēla kāzās, paziņojot, ka viņas dēls precas mīlestības dēļ, un skatītāju zāle uz šo repliku atbild ar sirsnīgiem smiekliem. Viegli uztverama ir arī asprātīgā Vladislava Nastavševa balss parodija Maksima Busela izpildījumā, kad viņš finālā turpina dziedāt izrādes skumjo muzikālo motīvu, kaut arī pati izrāde būtībā jau beigusies.

Nosacītajos spēles noteikumos režisors vienlaikus ir saglabājis arī psiholoģiskā teātra pārdzīvojuma elementus, kas skatītājam atšķirībā no Brehta episkā teātra brīžam ļauj arī emocionāli pieslēgties izrādes galvenās varones pārdzīvojumiem. Elmāra Seņkova, kostīmu mākslinieces Marijas Rozītes-Vītolas un horeogrāfes Agates Bankavas kopā ar aktieriem radītie skatuves tēli ir groteski, taču to pārdzīvojumi – cilvēciski ticami. No iestudējuma plašās tēlu sistēmas atmiņā paliek formā izturētā Danas Čerņecovas Atraitne Šina – naudaskāra modes dāma ar uzpumpētām lūpām un melni plušķainu somiņu, kuru viņa glāsta kā klēpjsunīti, kā arī Janas Ļisovas precīzi kariķētā kāzu vadītāja; korī ar precīzu plastiku un iekšējo darbību izceļas Maksims Busels, Marats Efendijevs, Jana Herb­sta. Starpspēlēs skatītājus izklaidē Leonīda Lenca, Igora Čerņavska un Jakova Rafalsona atveidotie dievi – vieglprātīgi oligarhi, kuriem gan burtiski, gan simboliski nav priekšstata par to, kā dzīvo cilvēki “tur, lejā”.

Brehta lugas pozitīvais tēls, “krietnais cilvēks”, kuru dievi izvēlas sponsorēt, lai padarītu pasauli labāku, J. Frolovas brīnišķīgā portretējumā ir maza, naiva meitene, ieģērbta īsā kleitiņā, bet viņas “dubultnieks” – izgudrotais brālēns, kurš pret pasauli izturas gluži pretēji, ar neslēptu cinismu, ieģērbts maisīgā vējjakā, ar keponu galvā. Pirmoreiz skatoties izrādi, Frolovas pārlēkšana no vienas lomas citā noritēja bez aizķeršanās, līdz ar to radās fascinējošs iespaids, ka tās tik tiešām ir viena cilvēka divas puses – labā un ļaunā, šajā tēlā iedzīvinot ideju, ka neviens cilvēks – ne dzīvē, ne uz skatuves – nevar būt tikai balts vai tikai melns.

Brehta lugas teksts sevī nes smagnēju didaktiku, un režisoram iestudējumā to nav izdevies pilnībā novērst – garākos monologus, pat harismātiskās J. Frolovas izpildījumā, ir grūti klausīties. Tomēr Seņkovs šo lugas slāni nebūt nav centies slēpt, drīzāk – izcelt, jo izrādē par galveno komisma avotu kļūst tieši Brehta tekstā jūtamā didaktika. Seņkovs, izmantojot spēles teātra principus, precīzi pasvītro to, cik varoņu runātie monologi mūsdienu pasaulē skan, mazākais, naivi, bet drīzāk – klaji melīgi.

Izrādi veido precīzu paradoksu virkne. Jo pārliecinošāk un smaidošāk (kā TV šovā) varoņi runā par nākotni un pasaules mainīšanu, jo vairāk kļūst skaidrs, ka viņi paši šai pārliecībai (vairs) netic. Jo vairāk šķiet, ka tiek runāts par Ķīnu (izrādes vizuālajā līmenī uz to norāda viss – sākot ar aktieru spēlētajiem sintezatoriem un beidzot ar trīssvītru treniņbiksēm un spilgti krāsainajām pufaikām), jo vairāk rodas sajūta, ka runāts tiek par mums, “mūsu valsti”, kā atklāšanas dziesmā dzied aiz ķīniešu radītās “čūskas” spēlītes ekrāna šurpu turpu slīdošais aktieru koris. Domāju, ka Seņkovam, līdzīgi kā Brehtam, nav naivu cerību, ka ar šo izrādi maģiski būs iespējams mainīt pasauli, kurā dzīvojam. Bet rosināt domāt par to liek abi – gan 20. gadsimta dramaturgs, gan 21. gadsimta režisors.

 

Uzziņa

Bertolts Brehts, “Krietnais cilvēks no Sečuānas”, iestudējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

Režisors: Elmārs Seņkovs, Katrīnas Neiburgas scenogrāfija un video, kostīmu māksliniece Marija Rozīte-Vītola, horeogrāfe Aga­te Bankava.

Lomās: Jekaterina Frolova, Vitālijs Jakovļevs, Gaļina Rosijska, Dmitrijs Palēss, Dana Čerņecova, Jevgeņijs Čerkess u. c.

Nākamās izrādes: 
2., 13., 30. aprīlī.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+