Mobilā versija
+2.0°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
27. jūnijs, 2017
Drukāt

Smaids sejā visu dienu (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Aija (no kreisās), Renāte un Māris Konstanti dejo jau kopš triju un četru gadu vecuma un stāsta, ka tagad koncertos, kas notiek Latvijā, mamma un tētis bieži ir skatītāju pulkā un ir lielākie atbalstītāji.

Kad tautas deju ansambļa (TDA) “Teiksma” dejotājiem Aijai, Renātei un Mārim Konstantiem vaicāju, cik Dziesmu un deju svētkos līdz šim ir nācies piedalīties, viņi atbild: “Sešos!”

Jo Gunta un Ligitas Konstantu ģimenē visi trīs bērni dancojuši tautas dejas no trīs četru gadu vecuma, un, tā kā daži skolēnu deju ansambļi ir piedalījušies arī pieaugušo Deju svētkos, šis skaits iznāk jau iespaidīgs jauniešiem, kuri ir skaistajā jaunībā – starp divdesmit un trīsdesmit gadiem.

 

Horeogrāfs un dejas pedagoģe

Māris atceras, ka bērnībā, būdams “Dzirkstelītes” dalībnieks, redzot “Liesmas” koncertā deju “Pieci vilki kazu rāja”, domājis, ka viņš arī to kādreiz gribētu nodancot. “Teiksmā” šo bērnības sapni piepildījis.

Savukārt Renāte atceras, ka skolas laikā dziedājuši arī korī, un tad Skolēnu dziesmu un deju svētkos būtu varējusi piedalīties arī kora sastāvā: “Bet izvēle krita par labu deju kolektīvam.” Aijai itin visi piedzīvotie svētki ir bijuši skaisti, taču visvairāk palikuši prātā pēdējie Skolēnu dziesmu un deju svētki, jo tajos piedalījusies jau kā kolektīva vadītāja. Viņa kopā ar Māri māca Mežciema pamatskolas kolektīva “Irbe” bērnus. Arī nākamgad svētkos abi ar brāli būs gan “Teiksmas” dejotāju rindās, gan vienlaikus kā vadītāji. Māris ir beidzis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un ieguvis horeogrāfa 
specialitāti. Savukārt Aija šovasar absolvēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas maģistrantūras pro­grammu dejas pedagoģijā. Aijas vadītā Rīgas kultūras un atpūtas centra “Imanta” jauniešu deju kolektīva “Imanta” raitais dejas solis pavisam nesen priecēja rīdziniekus pirmsjāņu ielīgošanas sarīkojumā. “Tas, ka “Imanta” nākamgad tiek uz svētku programmu stadionā, jau ir zināms, jautājums tikai – kurā rindā mēs stāvēsim,” saka Aija. Vai “Imanta” piedalīsies arī lielkoncertā arēnā “Rīga”, izšķirs nākamā gada skates rezultāti.

 

Iesvētīts – ar pastalu iepērts

“Teiksmas” beidzamais šīs sezonas koncerts būs 8. jūlijā Salacgrīvā. Rudenī tradicionāli tiek uzņemti arī daži jauni dalībnieki. Tā kā šis ir augsta mākslinieciskā līmeņa kolektīvs, gaidīti tiek cilvēki ar dejotāju iemaņām. “Teiksmā” ir tradīcija – iesvētību rituāls, kurā jāpiedalās trīs gadus pēc kārtas. Trešajā reizē vadītājs Jānis Ērglis un kolektīva “tētis” – TDA atbalstošās rīkotājsabiedrības “BT1” valdes priekšsēdētājs Viesturs Tīle – uzsit dancotājam ar pastalu pa dibenu, un tas nozīmē – ar šo brīdi esi kļuvis par pilntiesīgu dalībnieku.

“”Teiksma” atšķiras no citiem kolektīviem ar to, ka vadītājs Jānis Ērglis pats veido visu kolektīva repertuāru,” stāsta Aija. Vai tautas deja mainās, kļūst sarežģītāka, ja salīdzinām, piemēram, ar tām horeogrāfijām, ko kādreiz veidoja Uldis Žagata vai Harijs Sūna? Aija atbild, ka latviešu tautas deja noteikti attīstās un šobrīd tajā ienāk arī citu žanru elementi – gan no modernajām dejām, gan baleta: “Taču es neteiktu, ka tās ir vieglākas vai sarežģītākas par Ulda Žagatas vai Harija Sūnas dejām. Ne visi var nodejot “Dejotprieku” vai izturēt straujās “Sudmaliņas”.”

Māris atceras, ka studiju laikā “atklājis” sev moderno deju: “Tajā brīdī šķita, ka es labprāt gribētu to saistīt ar tautas deju. Bet tad sapratu, ka nevar visu moderno deju ielikt tautas deju lauciņā. Var pamazām izveidot kādu jaunu elementu.” Tagad Māris ir repetitors “Teiksmiņā” un vidējās paaudzes “Teiksmā”, kā arī vada Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskolas deju kolektīvu “Dzīpars” un kopā ar Aiju – arī Mežciema “Irbes”. Viņš ir strādājis kā repetitors kolektīvā “Imanta”, un tā repertuārā ir Māra deja “Dod, Dieviņi, labu lietu”.

Aija atceras, ka viņi abi ar Māri kā jaunie horeogrāfi uzaicināti līdzdarboties valsts simtgades svētku repertuāra tapšanā: “Sešiem horeogrāfiem kopā bija jāveido viena deja – katram pa minūtei, kopā sešas minūtes. To uztvēru kā ļoti lielu pagodinājumu. Soļi un kombinācijas virknējās tā, ka dejotājiem visu laiku bija jādomā uz priekšu. Deju “Dziļi, dziļi guļ zelts” svētkiem gan neakceptēja, taču mums tā bija interesanta pieredze. “Imantā” esam to iestudējuši!”

Tā kā Aija un Māris strādā ar skolēnu kolektīviem, pajautāju viņiem, cik liela ir jauniešu interese par tautas deju. Māris atceras, ka pusaudžu gados arī pašam nav gribējies iet uz mēģinājumiem, un tagad, raugoties uz četrpadsmit un piecpadsmit gadus veciem puišiem, apjauš, ka viņos ir tādas pašas izjūtas. “Taču vadītājam jābūt personībai, jācenšas maksimāli iedrošināt bērnu un aizraut ar savu enerģiju!” spriež Māris.

 

Par visiem simt procentiem!

Ķīna, Vācija, Krievija, Somija, Maķedonija, Itālija, Spānija, Lietuva – tās ir valstis, kur dejotāji koncertējuši. Renāte piebilst, ka arī Latvija izbraukāta krustu šķērsu. Viņai palikušas prātā uzstāšanās, kas saistītas ar dažādiem kurioziem. Parasti jau nedejo uz paklājiem, bet Ķīnā nācies darīt arī tā; un, ja paklājs sakrokojas, tad vairs nezini, kur kāju likt, vai arī – vietas tik maz, ka nezini, kā apgriezīsies, bet nodejo tik un tā, ar vēl platāku smaidu uz lūpām. Kādā bērnudārzā bijuši tik zemi griesti, ka puiši nesaprata, cik augstu meitenes celt un vai vispār to darīt.

Par kurioziem Māris papildina, ka reiz pirms dejas “Medņevietis” visi puiši pielīmējuši sev ūsas… Meitenēs tas raisījis neviltotu jautrību, bet no vadītāja pēc koncerta dabūjuši vēju, jo šī ūsu būšana nebija iepriekš saskaņota.

“Teiksma” pagājušogad svinēja 70. dzimšanas dienu, un, jubilejas koncertam gatavojoties, dejotājas pašas Latgales tērpiem darināja vainagus. “Tikām pašas savām rokām izšuvušas 16 Rugāju novada vainagus,” atceras Aija. “Arī meitenes, kuras bija teikušas, ka nekad neko tādu nav darījušas, pacietīgi sēdēja, izšuva pērlītes līdz pašam pēdējam brīdim, kad vajadzēja jau likt galvā!” Tāpat bijis darba pilnas rokas, atjaunojot Alsungas jakas un vainagus. Bet pats jubilejas koncerts, kur vajadzēja būt gan dejotājiem, gan aktieriem, palicis prātā arī tāpēc, ka bija jāpagūst ļoti strauji pārģērbties: desmit sekunžu laikā jānomaina svārki, vainags…

Par neaizmirstamākajiem koncertiem stāstot, M. Konstants piemin, ka viņam īpaši patīk tie, kuros jūtas kārtīgi, no sirds labi nodejojis – par visiem simt procentiem! Viena no tādām reizēm – skatē pirms pagājušajiem Dziesmu un deju svētkiem. “Visam kolektīvam pirms uznāciena piemetās liels uztraukums, kā mūs novērtēs,” atceras Māris. “Man bija apnicis, ka visi tā uztraucas, centos atbrīvoties no spriedzes un citus uzjautrināt. Pēc tam smaids bija sejā visu dienu!”

Māris atsauc atmiņā arī mirkli pašos Deju svētkos: stāvi uz stadiona skrejceļa, gaidi savu uznācienu, uz brīdi aizver acis un pacenties atcerēties, cik daudz ir izdarīts, lai nokļūtu šeit. Emocijas ir tik spēcīgas, ka varētu raudāt prieka asaras vai skaļi gavilēt! Aija piemetina: “Skatītāju aplausi ir dejotāju alga. Tie ir mirkļi, kuru dēļ nākam uz mēģinājumiem un gribam būt vēl labākā līmenī.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+