×
Mobilā versija
+10.6°C
Visvaldis, Nameda, Ritvaldis
Otrdiena, 24. aprīlis, 2018
23. janvāris, 2018
Drukāt

Diāna Jance: Smaidu deficīts (5)

Jance

Diāna Jance

Ir 2018. gada janvāra beigas, un pa ietvēm garām steidzas drūmi un nomākti ļaudis ar sastingušām sejām. Laikam taču ir tik auksts un pelēks, ka viņiem bail izlietot enerģiju smaida muskuļiem – pie sevis nodomā tūristi. Pie lielas baznīcas pašā Rīgas centrā klanās ubagi, un var saprast viņu dzīves sāpes. Taču nesmaida ne jauna māmiņa ar mazuli ratiņos, ne pārdevēja veikalā, ne pastnieks, ne muzeja darbinieks, un politiķi, saprotams, smaida tikai pirmsvēlēšanu plakātos. Itin kā kaut kādos slepenos kodos būtu ierakstīts, ka smaidīt ir nepieņemami un vēl vairāk – nevajadzīgi. Daudzi pat neaptver, ka viņi izskatās dusmīgi un nepieklājīgi. Ir dzirdēts sakām: “Kā maksā, tā izturos…” Runā, ka Latvijā ienākošo ārzemju lielveikalu vadītāji ir spiesti speciāli apmācīt savus jaunos darbiniekus sasveicināties un pasmaidīt.

Kādā ceļošanas portālā par pieklājības paradumiem citās valstīs nesen lasīju, ka Krievijā nedrīkst smaidīt svešiniekam, jo tā tiekot uzskatīta par vājprātības pazīmi. Nezinu, vai tā tiešām varētu būt, tas izklausās pēc viltus ziņas, jo vienlaikus daudz dzirdēts par sirsnīgajiem un izpalīdzīgajiem krieviem Krievijas vidienē un pat Eiropas Savienības pierobežā. Varbūt nīgras un sastingušas sejas arī mūsdienu Latvijā vēl ir padomju laika palieka.

Pat tie simti tūkstoši, kuri aizbraukuši naudu un laimi meklēt ārzemēs, bieži piemin dīvaino un vēso savstarpējo attiecību līkločus dzimtenē. Viņiem tur, svešumā, pietrūkst Latvijas mākoņu un ezeru, latviešu valodas un koru, toties jau rīta agrumā aizkustina kaimiņa vai nejauša garāmgājēja sirsnīgais smaids un laba vēlējumi. Tur drūmas domas palīdz uzveikt arī pavisam birokrātiskas pašvaldības darbinieces laipnība un santehniķa (arī iebraucēja) labi padarīta darba izpalīdzīgais draudzīgums. Arī savstarpējo attiecību saltums daudziem liek šaubīties, vai atgriezties Latvijā. Un tie pavisam nav tumsas mēneši ziemā, kas latviešus padara tik nopietnus. Tur, uz ziemeļiem, Norvēģijā, Somijā, Zviedrijā un pat Igaunijā, cilvēki ir laipnāki un smaidīgāki. Tiesa, esmu gan pieredzējusi vairākus gadījumus, ka mūsu lauku bērni, satiekot svešinieku, priecīgi pasmaida un saka “labrīt!”. Laikam taču pieaugot tas pazūd.

Varbūt smaida trūkums patiesībā ir pašapziņas trūkums? Pirms gadiem toreizējā Latvijas Valsts prezidente Dziesmu svētkos visiem kopā lika skandēt: “Mēs esam vareni, mēs esam stipri!” Liekas, ka šo apņemšanos ir nepieciešams atkārtot, katru jaunu dienu sākot. Citādi jau paši esam gatavi noticēt, ka latvieši tik tiešām sāk palikt skaitliskā mazākumā. Proti, kādu dienu mans sarunu biedrs pavisam nopietni apgalvoja, ka igauņu esot vairāk nekā latviešu. Pārbaudīju faktus: pēc visjaunākajiem statistikas datiem, šogad janvārī saskaitīti viens miljons 319 tūkstoši Igaunijas iedzīvotāju iepretim turpat vienam miljonam 930 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Tātad igauņi ar savu pašapziņu ir izpletušies, bet latvieši gatavi sarukt. Reiz ieraudzīju pētījumu, ka Latviju var uzskatīt par “vidēju” Eiropas valsti – gan izmēra, gan iedzīvotāju ziņā. Un par vienu no skaistākajām un drošākajām jau nu noteikti. Kaut vai tāpēc vien mums ir iemesls smaidam. Vai nav dīvaini, ka tomēr ievērojami mazākā kaimiņvalsts ir spējusi apvārdot pārējo pasauli par savu lielumu?

“Še, kur līgo priežu meži,/ Esmu dārgām saitēm siets,/ Svešās zemēs esot jauki,/ Daudz jo daiļi brīnumi….” Šos vārdus sacerējis dzejnieks Rieteklis, pie kura dzimtajām mājām Burtnieku novadā aug Eiropā lielākais kadiķis. Koka vecums ir aptuveni 250 gadi, bet apkārtmērs 3,09 m un augstums 9,16 m. Iedomājieties, cik daudz stāstu par šo kadiķi būtu izdomājuši “kadiķu lielvalsts” Igaunijas sabiedrisko attiecību speciālisti!

Viss, protams, ir relatīvs. Iespējams, ir vietas pasaulē, kur uz ielām smaida pat vēl daudz mazāk. Neraugoties uz to, liekas dīvaini kādreiz ārzemju interneta portālos lasīt: “Latvija ir skaista, bet visiem ir skaidrs – ja kāds sabiedrībā uzdrošinās smaidīt, tad tas var būt vienīgi ārzemnieks.” Varbūt Latvijas valsts simtgadē varam tomēr atļauties kādu mazu smaidiņu, kaut ar vienu lūpas kaktiņu… Sāksim ar savējiem – tuvējo veikalu, poliklīniku un pašvaldību.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Es smaidu, ka mums bija tāda Laima, kurai nu ir norvēģu īpašnieki! Laime, Laime, Laime! Šie vārdi jāatkārto ik dienu!

  2. Piekrītu!
    Cilvēki, esiet priecīgāki un laimīgāki!

  3. Ja mums būtu tāda alga un dzīve kā ārzemniekiem!? Kapēc viņiem nesmaidīt? Te nezini kā savilkt galus kopā. Smaids nekā nesanāk. Smaidīt var laimīgi pārtikuši cilvēki, kuriem nav katru dienu jādomā kā būs rīt.

  4. Skaisle Jātaļniece Atbildēt

    VALSTS IR NOZAGTA, TAUTA IR NOMOCĪTA – PAR KO SMAIDĪT?

Draugiem Facebook Twitter Google+