Smalko līniju vājības 0
Mākslas galerijā “Pegazs” skatāma mākslinieces Agneses Kurzemnieces monohromo un krāsaino grafiku un zīmējumu izstāde “Sievišķīgās vājības”, kurā eksponēti darbi, kas tapuši pēdējo trīs gadu laikā.
Šī ir īpaša izstāde māksliniecei, jo tā ir viņas pirmā personālizstāde, lai gan savus darbus māksliniece sākusi izstādīt kopš 1990. gada dažādās kopējās izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs – Lielbritānijā, Francijā, Austrijā, Ukrainā, Grieķijā.
Šajā izstādē nav apskatāmi grafikas tehnikas meistarības vai zīmējuma virtuozitātes paraugi, tā drīzāk ir kā ballīte, kas sarīkota par godu tam, ka māksliniece atgriežas pie sākumpunkta, pie patiesa mākslinieciski radošā darba.
Absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu un iegūstot maģistra grādu, kā arī beidzot Gunāra Kroļļa oforta meistardarbnīcu pagājuši piecpadsmit gadi, kuru laikā māksliniece strādāja reklāmas aģentūrās kā grafiskā dizainere un tikai brīvajos brīžos, vakaros un brīvdienās bija iespēja pievērsties zīmēšanai. 2012. gadā māksliniecei radās iespēja strādāt un mācīties Spānijā, “Non-Toxic Intaglio Workshop” pie Henrik Boegh, “Grafisk Eksperimentarium”. Šķiet, ka tas bija pagrieziena punkts, lai apzinātu savu vērtību un sūtību – kalpot mākslai. Tagad sākas jauns posms vai iekavētā laika atgūšana, kur radošums plūst pāri malām un idejas pašas sevi piesaka jaunu mākslas darbu radīšanai.
Māksliniecei izdevies atrast ceļu atpakaļ pie grafikas, un, kā viņa pati saka, tas ir arī jauns un būtisks atskaites punkts viņas dzīvē. Pašreiz grafiķe strādā galvenokārt netoksiskajās dobspiedes tehnikās, kuras ļoti labi nodrošina precīzu sulīgo toņu atveidojumu.
“Savas vājības ļaudis jau parasti neakcentē, bet man patīk par tām pasmaidīt. Protams, man tās nebūt nav svešas un vieglā ironija ir būtisks izteiksmes līdzeklis gan formā, gan saturā. No otras puses – vājības ir tās nodarbes un arī lietas, kas mums vairākumā gadījumu sagādā prieku, uzlabo omu un varbūt pat sniedz iedvesmu. Taču patiesībā jau runa nav par vājībām, bet par Sievieti. Mākslā mani vienmēr interesējusi drīzāk sajūta par lietām, nevis pašas lietas. Sievietes tēls vienmēr bijis satura un formas pamats – dažādās tematiskās variācijās un formālās interpretācijās. Tas man sniedz nebeidzamas simbolu “apspēlēšanas” iespējas,” tā par savu pirmo personālizstādi stāsta A. Kurzemniece.
Mākslinieces smalki un jutekliski veidotās monohromās un krāsainās grafikas izteiksmes galvenais līdzeklis – līnija atklāj vienviet gan vijīgus, graciozus, gan renesanses laikam cienīgus sievietes tēlus, kuri vilina ar savu vieglo ironiju un sievišķīgi noslēpumaino neatklāto stāstu. Stāstu, kurš ir iesākts, bet kuru turpināt savās iztēles apriņķos var ikviens, kurš ļausies mākslinieces radītai vīzijai par vājībām, par sajūtām, par sievietēm un par jaušamiem simboliem.
