Foto – “Mājas Viesis”

Smeldzīgs ceļojums laikā. Saruna gadumijā ar žurnāla “Mājas Viesis” veidotājiem 1

Dace Terzena. Lai mazliet iesmeldzas sirds

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
ASV izsludina ārkārtas stāvokli pirms Saules aptumsuma – paredz cilvēku masu bojāeju 12
Lasīt citas ziņas

Gada nogalei tuvojoties, mēs visi daudz vairāk nekā parasti domājam par laiku. Par to milzu fikciju, kurai labprātīgi esam vienojušies. Par robežām, kas patiesībā ir būvētas tikai mūsu prātā. Tieši šī doma mudināja mūs, “Mājas Viesa” veidotājus, uz mazu, gaumīgu neprātību – brīvi pārcelties laikā un telpā un aizvest turp līdzi jūs, godājamie lasītāji! Raugiet, kas ir sanācis, un pieņemiet to kā mīļus sveicienus Ziemassvētkos un Jaunajā gadā!

CITI ŠOBRĪD LASA

Es esmu izaugusi ar stāstiem par veco Jelgavu. Par to, kāda bija šī pilsēta pirms sagraušanas 1944. gada 28. jūlijā. Es neatminu nevienu tēva radu saietu toreiz jau visai neizteiksmīgajā pilsētas Cukurfabrikas pusē, kur vismaz reizi vakara gaitā tēvs vai kāda no viņa māsām nebūtu teikušas: “Rūtiņ, vai atceries, kā mēs toreiz, kad dzīvojām Lielajā ielā…”, “Atceries, Anīt, tās lieliskās peldes Lielupē…” Un pie galda vienmēr dziedāja “Jelgaviņu, smuku muižu”. Un allaž atkārtojās stāsts, kā visa ģimene, kad Jelgava dega, bija patvērusies vecākās meitas Mirdzas vīra Arnolda dzimtajās Briģu mājās un no turienes vēroja baisos kāvus.

Es gribu pārcelties laikā un nokļūt 20. gadsimta 30. gadu Jelgavā, kad šajā brīnišķajā pilsētā dzīvoja mans vectēvs kurpnieks Alberts (kuru dzīvē vairs nesatiku), mana vecāmāte (vecāmemme) šuvēja Minna, viņu trīs daiļās meitas un dēls. Es gribu, lai man mazliet iesmeldzas sirds, kaut ar acs kaktiņu nolūkojoties, kā pa Lielo ielu aiziet skaists pāris – mani vecvecāki. Es gribu ienirt tajā bildē, ko atradu ģimenes arhīvā kā vienu no nedaudzajām šīs zudušās dzīves un zudušās pilsētas liecībām – mans tēvs pie rokas vectēvam kādā pastaigā pa Jelgavu. Es gribu atgriezties pie tā radu galda, pie kura, ik reizi satiekoties, Jelgava tika uzcelta no jauna.