Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
22. februāris, 2013
Drukāt

Smerdeļa elpināšana (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Protams, kā latgalietei man būtu vajadzējis izlasīt Eiropas pētījumu institūta (EPI) vadītāja, Baltijas starptautiskās akadēmijas profesora Aleksandra Gapoņenko un viņa mīklainā līdzautora O. Alanta grāmatu “Latgale jaunas esības meklējumos” jau pērnā gada beigās, kad krievvalodīgā prese sāka reklamēt izdevumu.

 

Objektīvu iemeslu dēļ to izdarīju tikai nupat un secinu, ka labi vien ir: uz vēsturiski pētnieciskā žanra plauktu šķielējošais sacerējums raisa daudz līdzību, atmiņu un pārdomu, atsaistot no citiem pienākumiem. Labi arī tas, ka vispirms biju izlasījusi par atbildēm uz jautājumiem nosauktos Gapoņenko monologus, prezentējot grāmatu 20. decembrī Maskavā. Ja ievākotajos tekstos EPI vadītājs vēl mēģina spēlēt kaut ko analizēt nolēmuša zinātnieka lomu, tad Maskavas priekšnesumā viņš neslēpj minētās grāmatas tapšanas mērķi – izmantojot Latgales kārti, sašķelt latviešus.

Nevaru spriest, cik nopelniem bagāts savā tiešajā lauciņā ir ekonomikas doktors A. Gapoņenko. Jo, visai cītīgi meklējot, zinātniskas publikācijas par tautsaimniecību atrast neizdevās. Taisnību sakot, pa kuru laiku tādas lai rastos, vaiga sviedros raujoties Latvijas valsts pamatu zāģēšanā? Cik enerģijas vajadzēja valodu referenduma uzsaukšanai vien un cik vēl prasīs martā gaidāmā nepilsoņu kongresa bīdīšana. Nu, taisnību sakot, par tiesību aizstāvi sevi kronējušā vīra iekšējās rezerves mani neinteresē.

Viena cita lieta gan – būdama pie pilna prāta un skaidras saprašanas, nespēju atcerēties, ka būtu A. Gapoņenko pilnvarojusi manā vārdā vicināt Latgales interešu aizstāvības karogu.

Tāpēc metu pie malas politkorektumu un vaicāju: kādas, pie joda, šim ar pastāvīgu naidpilnas retorikas caureju sirgstošajam kungam tiesības nelūgtam un demagoģijas zābakus apāvušam grābstīties ap manas dzimtenes vēsturi? Jo nekāda tās pētījuma grāmatā nav. Tikai vispārzināmu faktu un to apcerētāju viedokļu mikslis, tēmēts vienos vārtos – Latgales ļaudis jāsamusina un jāatšķeļ. Uz Maskavas skatuves A. Gapoņenko prātoja, ka Latgale varētu būt šejienes Dienvidosetija.

Autori pseidonopietni runā par latgaliešu etnosu, kam uzkundzējušies baltieši, un sūkstās, ka “pašsaprotamās brīvības alkas” bremzējot latgaliešu sašķeltība. Nu vai zināt – sargi, Dieviņ, no Gapoņenko līdzīgiem vienotājiem! Bet laikam jau viņš pats tādu misiju sev iztēlojas. Gluži kā vīriņš, kuru no savas jaunības atceros bombardējot Rēzeknes laikraksta redakciju ar lūgumu publicēt viņa romānus par… dienvidslāvu partizāniem. Grafomāns bija pārliecināts, ka, savā mūžā tālāk par Viļāniem nebraucis, var šo tēmu cilāt: kaut kas lasīts, kaut kas dzirdēts, vai tad nepietiek?

Maskavas monologos Gapoņenko apgalvoja, ka viņa opusā pirmoreiz stāstīts, cik pašaizliedzīgi tēlniece Vera Muhina iestājusies pret Brīvības pieminekļa nojaukšanu. Kā krievi sacītu, na golubom glazu!* Lai nu kas, bet šis fakts vismaz latviešu presē apcerēts neskaitāmas reizes.

Minētajā prezentācijā viņš atļāvās skaidrot arī Latgales Māras pieminekļa idejisko saturu – tēls paužot novada aizgādnes Dievmātes svētījumu jauneklim, kurš nolēmis atbrīvoties no “latviskās elites” kundzības. Bez komentāriem…

Bet pavisam personiski mani aizskar šajā grāmatā apgalvotais, ka padomju laikos Latgale uzelpojusi. Ļoti labi atceros kolhozu dibināšanu, kad par Smerdeli iesaukts plukata un jaunās varas aktīvists irgdams no mūsu kūts aizveda tēva izloloto zirgu. A. Gapoņenko apgalvojumus uztveru kā spļāvienu tēva acīs, kurās todien pirmo un vienīgo reizi redzēju asaras, bet visas viņa darbības Latgales “autonomizēšanā” man atgādina mēģinājumus reanimēt smerdeļus kā sugu, kam nekas nav svēts.

 

* melo, acīs skatoties (kr. v.)

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Nu nevajag te likt šitos viepļus, pretīgi, tracinoši un satracinoši!

Draugiem Facebook Twitter Google+