Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. marts, 2013
Drukāt

Smieklu terapeits Juris Rijnieks


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Pirms vairākiem gadiem ne vienu vien skatītāju līdz asarām smīdināja humorpilns pētījums par jauna tēva sūtību un būtību jeb izrāde „Tētis” ar Aināru Ančevski galvenajā lomā.

Izrādes režisors Juris Rijnieks ir pārliecināts – tēva loma šobrīd sabiedrībā ir aktuālāka nekā jebkad, tālab aprīļa sākumā skatītājiem nonāks stāsta turpinājums jeb izrāde “Jaunais tētis”, asprātīgs un sirsnīgu stāstu par vīrieša pārdomām laikā, kad mazulis pārtop ne visai paklausīgā skolniekā. Pirms izrādēm sarunā ar Juri Rijnieku par teātra smieklu terapiju un „stand up” popularitātes fenomenu.

 

„Vispār esmu tāds labsirdīgs, jautrs puisis. Tomēr tas var būt mānīgs iespaids – man ir diezgan individuāla humora izjūta. Pliki joki nav domāti man,” par sevi teic režisors Juris Rijnieks. Par spīti šim apgalvojumam, pēdējos 15 gadus viņa radošajā dosjē pārsvarā ir komēdijas, bet Latvijā pagaidām maz kultivētajā humora un izklaides „stand up” izrāžu lauciņā Juris uzskatāms par žanra pionieri (izrādes – „Alu cilvēks” „Tētis”, „Tāda es esmu”, „Puse no sirds”, „Līgavainis”). Komēdijas viņa radošajā karjerā nav nejaušība, atzīst režisors. Pat jau savulaik strādājot repertuāra teātrī, cilātas nopietnas tēmas, kas patika arī kritiķiem, likās, ka smieklīgais ir neatņemama visnopietnākās situācijas sastāvdaļa.

„Tolaik, paralēli mācoties psiholoģiju un biznesa komunikāciju, sapratu, ka ir ļaudis, kuri savā mūžā nekad nav bijuši teātrī. No miljona rīdzinieku pastāvīgi uz teātri iet divdesmit tūkstoši. Ir daudzi, kas vispār nesaprot, kas šī par mākslu!”

Komiskais žanrs kļuva par atslēgu, ar ko slēgt šādu skatītāju sirdis. „Vajadzēja saprast it kā pašsaprotamo – teātris taču ir domāts skatītājiem! Ja viņu nav, tad nav jēgas taviem pūliņiem. Manuprāt, teātrī un jebkurā šādā publiskā lietā ir tikai viena jēga – pēc iespējas lielāks tavu fanu klubs, kam attiecīgi vari nodot informāciju, emocijas, noskaņojumu. Tas neizslēdz to, ka, veidojot izrādes, kvalitātes ziņā jāvirzās uz augšu, jābūt labākiem, skaistākiem, gudrākiem.”

Jau deviņdesmito gadu vidū Juris atveda uz Rīgu savdabīgu improvizācijas mākslu, kurā var iesaistīties ikviens. Toreiz „Rīgas Jaunajā teātrī”, kura mākslinieciskais vadītājs bija Juris Rijnieks, viņa ataicinātie zviedru profesionāļi vadīja „teātra sporta” apmācības. „ŠĪ improvizācijas spēle, pateicoties Jaunatnes iniciatīvas centram un divgadīgajām skolotāju apmācībām, kuras veicām kopā ar režisori Astru Kacenu, aizgāja skolās – kustība bija ļoti aktīva. Tagad tālāk iet arī mūsu izaudzētie improvizatori – Varis Klausītājs, Jānis Skutelis, Kaspars Žūriņš.”

Toreiz piedāvājums veidot pirmo „stand up” izrādi „Alu cilvēks” bijusi tikai likumsakarīga, lai arī, nenoliedzami, eksperiments – ticība, ka mūsu skatītājs pieņems ko tādu, bijusi niecīga. „Kultūras namu vadītāji raudzījās neticīgi – kā tad tā, vedīsit izrādi, kurā spēlē viens cilvēks.”

Kad zālē skatītāji no smiekliem sāka krist no krēsliem, sapratu – tur ir kaut kas vairāk, ko īsti nevarētu parādīt, būdams ierastajā teātra vidē.”

Dibināt teātra apvienību „Panna” rosinājusi vēlme savus priekšnesumus rādīt plašākām tautas masām, arī tiem, kuri patiešām nav bijuši teātrī. Režisors uzsver – šobrīd „Panna” nav nejaušs veidojums, dažu projektu apvienība. „Sistemātiski ejam uz mērķi izveidot kvalitatīvu izklaides žanru, kurš ir komisks, bet reizē runā par šodien cilvēkiem svarīgām lietām. „Pirmsteātra” mākslas žanrs ar nelielu misijas apziņa,” teic Juris Rijnieks. „Tu atnāc, paskaties, kas tas ir, saņem foršas emocijas, varbūt pēc tam aizej un baudi kādu lielāku mākslu. Šajā ziņā varbūt esmu mazliet smieklīgs puisis. Ko tur liegties, manī ir kaut kas no tādas komjaunieša degsmes.”

Režisors piebilst – „Lai cik banāli, vienkārši un kaut kādā ziņā nemākslinieciski arī neskanētu – mūsu izrādes ir kontaktizrādes, bet kontaktu ar skatītāju visvieglāk panākt, ja uz skatuves ir tikai viens cilvēks, kā tas ir mūsu izrādēs. Parastā teātrī kontakts starp aktieriem un skatītāju notiek pastarpināti, caur citiem izteiksmes līdzekļiem – skatītājs it kā lasa grāmatu, vēro visu no malas. Mēs darām visu, lai uzrunātu cilvēku, uzsāktu dialogu, aicinām cilvēku piedalīties, tādēļ vairāk par vienu cilvēku uz skatuves man nevajag. Pasaulē gan ir arī brīnišķīgi piemēri aktieru „stand up” duetiem un trio. Mūsu virziens ir kontaktizrādes ar dramaturģiska materiāla klātbūtni, ar pārdomātu stāstu, kas balstīts aktuālā problēmā, nevis vienkārši aktualitāšu, smieklīgu paradoksu un joku virkne, kā tas ir vairumā „stand up” izpildītāju repertuāros visā pasaulē. Līdz ar to mums ir katrai tēmai svarīgs tas cilvēks, kuru visvairāk skatītāji vēlētos uzklausīt. Mēs izvēlamies cilvēkus, kurus tauta mīl, kas spēj uzrunāt. Interesanti, ka tādu ir diezgan maz, neraugoties uz to, cik seriālos, televīzijā ir daudz pazīstamu cilvēku, arī mīlētu.

Tādēļ ļoti cenšos turpināt sadarbību ar Aināru Ančevski, ar Aldi Siliņu, Zani Daudziņu – viņi ir mediji, caur kuriem tas aiziet daudz vienkāršāk. Zāles reakcijas kopumā pasaka visu. Tas, kā cilvēki uzlādējas, aizraujas, izplatās kā vīruss zālē. Šim brīdim ir liela vērtība.”

Par to, ka izvēlētā formula darbojas, liecina pārpildītās skatītāju zāles. No histēriskiem smiekliem līdz asarām – režisors uzsver, šādi smiekli attīra emocionāli. „Pirmkārt, tā ir emocionāla izlāde. Tu, it kā izpūt visu lieko laikā un atbrīvojies. Un tad varbūt skatītājs uzzina ko jaunu par sevi. Cilvēks tā īsti kaut ko apgūst tikai tad, ja viņa enerģētiskais apvalks atveras. Tu visu aptver ātri tikai divos gadījumos – vai nu tev gāž, tā sakot, ar koku pa galvu, un tev ir bail par izdzīvošanu, vai arī – ja esi vieglā, jautrā garastāvoklī, smadzenes nenoslogo briesmu signāli. Svarīgākais, cilvēki pēc tā visa iekšēji attīrās un emocionāli uzlādējas, tādēļ tas, ko darām, ir savā ziņā terapeitiski.”

Juris Rijnieks ir arī pirmais, kurš ne tikai izmanto adaptētus ārzemju autoru izrāžu materiālus, bet riskē pasūtīt jaunus darbus latviešu autoriem. Viņa pārliecība – stāsti, kas uzrunā, ir jārada uz vietas. „Esam atraduši divus nopietnus, spēcīgus autorus, kas uz pasauli spējīgi skatīties paradoksāli.” Aivas Birbeles sarakstīto „Tāda es esmu” ar panākumiem spēlē Zane Daudziņa, bet rudenī pirmizrādi piedzīvos vēl viens A. Birbeles darbs, savukārt Uģa Segliņa „Līgavainis” daudziem atklājis aktieri Lauri Dzelzīti neredzētā gaismā. „Tas ir principiāls jautājums – radīt pašiem savus, latviešu darbus. Lai nestāsta, ka latviešiem nav humora izjūtas. Drīzāk iespējams, viņiem reizēm ir bail to izrādīt.”

Tēmas izrādēm „atnākot” pašas. Režisors teic, galvenais ir uztaustīt aktualitātes nervu, to, kas svarīgs cilvēkiem šeit un tagad. „Šobrīd reāla problēma sievietēm pēc 35 – kur lai dabū vīru? Tā ir problēma un nav viegli atrast veidu, kā runāt par šo tēmu, lai skatītājs justos labi.

Aiva Birbele, strādājot pie jaunās lugas, izmēģināja 15 variantus, līdz nonāca pie īstā. Viegli ir aizdedzināt publiku, pasakot kaut ko par politiku, par mūsu grūto dzīvi – visvairāk komentāru šobrīd, piemēram, ir nevis par hokeju, bet – pēc katras intervijas par eiro. Cilvēku prāti ir tik ļoti politizējušies, socializējusies. Tomēr esmu tāds ezotērisks cilvēks – ja ir kāda tēma, bet tur kaut kas nevedas, ir kaut kādi šķēršļi – es tajā par varītēm nespiedīšos, jo acīmredzot, kaut kas nav vēl nobriedis. Doma veidot izrādi par tēva būtība laikam ir vairāk saprotama man pašam, tā sūcas pāri visām citām idejām – uzrunā kaut vai tādēļ, ka vīriešu mums šobrīd ir mazāk nekā sieviešu, sievietes bērnus audzina vienas, nabaga vīrieši spiesti braukt tālumā un ilgoties pēc saviem bērniem. Visa šī lieta ir tik ļoti izjaukta, ka šis ir jautājums, par kuru domā katrs.”

Projekts „Tētis” balstīts sociāli antropoloģiskos pētījumos par to, ko nozīmē būt tētim – jauno tēvu pieredze it visiem ir ļoti līdzīga. Ja „Tētu” izrāžu sērijas pirmā stāsta centrā ir bērna piedzimšana un aklimatizēšanās mājās, tad tagad stāsts „pavilkts” par desmit gadiem vēlāk, skolas laikā. „Esi spiests iepazīt matemātiku, jaunākos pedagoģiskos paņēmienus, lasīt literatūru, ko sen esi aizmirsis. No vienas puses – absurds, ka esi spiests mācīties otrreiz, no otras – iespēja pārliecināties, cik esi gudrs, dzīvē pieredzējis, erudīts, ir liela dāvana. Un varbūt tas, ko mēs sakām viņiem: – Neskrien, nomierinies, nedari blēņas un mācīties, mācīties, mācīties! – īstenībā ir domāts mums pašiem?”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+