“Smiltenes pienam” – 100 gadi 0
Simts – visnotaļ cienījams cipars, un pierasts, ka tas vairāk attiecināms uz kokiem, mājām, relikvijām. Ja palaimējies nodzīvot tik ilgi, arī uz cilvēkiem. Uzņēmumu, kam tik apaļi gadi, Latvijā nav daudz un īpaši jau tādu, kuru darba dzīve pakļauta dažādiem valstiskiem riskiem, ekonomiskām krīzēm. Smiltenē tāds ir. “Smiltenes piens”.
Par spīti revolūcijām un kariem, par spīti regulām un kvotām, uzņēmums ir tikpat dzīvs un balts savā spēkā, cik dzīvs ir Latvijas nacionālais produkts – baltais piens.
Piensaimniecības aizsākums
Sviests un siers Smiltenē nelielos apjomos ražots jau 1881. gadā, kad apriņķī nodibināta Zemkopības biedrība, taču nopietnāks darbs sācies vien 1901. gadā. Tad Kalnamuižā – šobrīd tā ir Smiltenes tehnikuma ēdnīcas ēka – ierīkota paraugpienotava, kas attīstījusies tiktāl, ka 1910. gadā 17 novada zemnieki nolēmuši veidot Smiltenes Piensaimnieku savienību.
To gadu cipari ir visai iespaidīgi: 1910. gadā pārstrādāti 850 tūkstoši mārciņu piena, bet 1911. gadā – viens miljons 207 tūkstoši mārciņu. Paraugpienotava kļuvusi par šauru, un 1912. gada maijā likts pamatakmens kārtīgas piena mājas būvei. Tā paša gada 1. novembrī jaunajā ražotnē ievestas pirmās piena tonnas.
Eksporta sviests par pieciem latiem
20. gadsimta sākumam raksturīga piena kopmoderniecība. Latvijā īsā laikā nodibinātas vairāk nekā 88, bet tikai 18 strādā arī kara laikā, tostarp Smiltenes kopmoderniecība. Tur ražots siers un sviests, kas, muciņās fasēts, nogādāts ārvalstu pircējiem.
Smiltenes piensaimnieki ar šo savu eksportpreces apjomu bijuši septītie lielākie valstī. Peļņa arī laba, jo par sviesta kilogramu maksāti gandrīz pieci lati un nauda likta lietā pienotavas attīstībai un modernizēšanai. Piena piegādātājiem par litru atvēlēti 16 santīmi.
Vēl Smiltenes vārds pagājušā gadsimta sākumā izskan ar Latvijas pirmo kopmoderniecības kongresu un valsts Piensaimnieku centrālās savienības dibināšanu, par kuras pirmo priekšsēdētāju ievēlēts smiltenietis Ringmanis. Ja reiz ir tik spēcīga ražošana, vajadzējis arī skolu, kur apmācīt jaunos piensaimniekus. Tā nu Smiltenē zināšanas ieguvuši daudzi vēlāk pazīstami piena nozares darbinieki: Linda Alberte, Kārlis Škoba, Vladislavs Čulčs, Laimonis Einauss.
1949. gadā Smiltenes pienotavu nacionalizē un iekļauj Valmieras piena kombināta sastāvā.
No sociālisma uz kapitālismu
Kad sākās Latvijas atmodas laiks, pa jaunam bija jāsāk strādāt arī pienotavai. Faktiski strādāt jau kolektīvs mācēja, bet kā pielāgoties jaunajiem tirgus apstākļiem, kā pelnīt?
Šobrīd a/s “Smiltenes piens” valdes priekšsēdētāja, toreiz meistare Gita Mūrniece atceras: “Braucām pa tirgiem, piedāvājām produkciju. Dažbrīd gan likās, neizturēsim, taču pienotavas ļoti saliedētais un zinošais speciālistu un darbinieku kolektīvs un mūsu piena piegādātāji izturēja. Var teikt, mēs to pienu sakūlām tik pamatīgi, ka izķepurojāmies augšpusē, modernizējāmies, atvērām veikalu Smiltenē, stendus Rīgā Centrāltirgū, noslēdzām līgumus ar lielveikaliem un izdarījām ļoti daudz ko citu, lai pastāvētu un strādātu sekmīgi.
Šobrīd ik dienas uz Rīgu tiek aizvestas vismaz 20 tonnas dažādas produkcijas un, rēķinot, ka viens cilvēks dienā nopērk puskilogramu, mēs priecājamies par saskari ar vismaz 30 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Viņi mūs ir atzinuši. Arī 100 gadi mums ir, un mēs pastāvam neatkarīgi no tā, vai par pienu un piena produktiem maksā daudz vai maz. Mēs esam, un tas ir bijis un joprojām ir liela darba ieguldījums, ka Smiltenē tiek pārstrādāts piens un ražoti piena produkti.”
Šobrīd “Smiltenes piens” savas nišas uzņēmumu vidū ražošanas apjoma ziņā ir pirmajā sešniekā. Popularitātes topā joprojām ir siers, tostarp “Latvijas siers” un “Bakšteins”, ko nekur citur neražo. Seko biezpiens, tad krējums.
Pieprasījums sāk pieaugt jau visjaunākajiem produktiem “Piena spēks”, laktozei eksportam un glikozes–galaktozes sīrupam. Arī ārvalstu gardēži iecienījuši “Smiltenes piena” sierus, biezpienu, un patlaban no saražotā kopapjoma ap 30 procentiem eksportē, galvenokārt uz Krieviju, Igauniju, Moldovu, Izraēlu, Ameriku. Produkcija ir ļoti garšīga. Par to liecina izstādēs saņemtās daudzās zelta, sudraba, bronzas medaļas un atzinības raksti. Tikko arī “Sējēja 2012” atzinība nominācijā “Lauku attīstības projekts pārtikas ražošanā”.
“Smiltenes piena” koncepcija bijusi, ir un būs – pie patērētāja viss nonāk bez jebkādiem garšas, krāsas, konsistences uzlabotājiem, bez dažādām ar alfabēta burtiem apzīmējamām piedevām vai tamlīdzīgiem papildinājumiem.
Latvijā piensaimniecībā vērienīgi ieguldījumi. Gita Mūrniece pamato: “Kur vēl citur investēts tik daudz miljonu kā lauksaimniecībā un piena pārstrādē! Joprojām katrs var tikt pie naudas attīstībai, kurš nav slinks uzrakstīt projektus. Kurā biznesā Latvijā vēl tā ir, kur tu realizē projektu, ieguldi līdzekļus un pusi no summas atmaksā?! Galvenokārt lauksaimniecībā un pārstrādē.” “Smiltenes piena” padomes priekšsēdētājs Ģirts Strads arī apliecina, ka visnozīmīgākā augšupeja bijusi pēdējā gadu desmitā un tāda nebūtu iespējama bez Eiropas finansiālā atbalsta septiņos investīciju projektos.
Tūkstošu devums
“Nauda, protams, izsaka daudz, taču lielākā vērtība ir mūsu cilvēki, kuri ir izveidojuši to, kas ir šodien,” uzsver Ģirts Strads. Precīzu aprēķinu nav, vai Smiltenes piensaimniecības simt gados uzņēmumā strādājuši tūkstotis, divi tūkstoši vai varbūt vēl vairāk darbinieku. Par daudziem, kas nu pienu dzer viņā saulē, saglabājušās atmiņas. Savukārt tie, kuri pensijā, tiek aicināti uz visiem pienotavai nozīmīgiem pasākumiem. Citur nekur tā neesot. Tieši uz simtgadi bijušie darbinieki saaicināti uz kopīgu torti.
Ilze Petrovska, pienotavā nostrādājusi vairāk nekā četrdesmit gadus: “Esam gandarīti, ka mūsu darbam šodien ir tik grandiozi turpinātāji, ar tādu vērienu, ar tādām tehnoloģijām.”
