Šmucīgas partijas: mazgāsim tās pašas vai taisīsim jaunas 0
Nesen tika operēts ar skaitli 0,6%. Ar tik procentiem pilsoņu pietiek, lai tie savāktu parakstus par kaut kādām nejēdzīgām vai pat valsts pamatus graujošām savtīgām iniciatīvām, bet pēc tam mežģītu prātus un diktētu uzspiestus noteikumus pārējai nācijai. Piekrītu, tas ir pamatīgs demokrātijas pārspīlējums. Taču ir cits cipars, par ko vēl vairāk šausmās jāsaķer galva, un tas svārstās ap 0,1%.
Proti, apmēram pāris tūkstošu pilsoņu ir tie, kas aktīvi darbojas reģistrētajās partijās, caur vietējo “partiju demokrātiju” iekļūst Latvijas parlamentārās republikas augstākajos lēmumu un likumdevēju orgānos un tad vada valsti, regulē politiskajās tiesībās absolūti ierobežoto bezpartijisko dzīvi. Ja vēl ņem vērā, ka pie varas pārsvarā nokļūst tikai kādas 3 – 4 partijas un pašu svarīgāko izlemj slepenā komitejā politiķu pašrocīgi vadītajā, bet antikonstitucionālajā Koalīcijas sadarbības padomē, tad var teikt, ka lielo valsts organismu virza un kustina tas melnums, kas ērti iegulies aiz jūsu mazā pirkstiņa naga. Neiebilstu loģikai, ka parlamentāro vairākumu izveido ar tautas vairākuma atbalstu, taču samērā dīvainajā Latvijas demokrātijas variantā tautai jāzina sava vieta subordinācijā: kur partijas, kur vēlētāji. Tas ir pagalam īss laika sprīdis pirms vēlēšanām, kad partijas izliekas uzticamākas un mīlīgākas par zelta retrīveru, bet, kad lakstošanās beigusies, uzries un kodīs.
Pēc vēlēšanām viedokļi ļoti bieži nesakritīs, sak, kā paskatās – politiķi teiks, ka viņi valsti izvilkuši uz cietzemi, bet daudziem vēlētājiem šķitīs, ka uzsēdinājuši uz sēkļa. Viņi sevi slavēs kā apgarotus un strādīgus nācijas dēlus un gudrākās galvas, kamēr pierādījumi un rezultāti liecinās gluži pretējo – cik tie nevīžīgi un vējgrābslīgi. Politiķi kā in vitro ieraudzīs sevi kā pirmelementus, to pulsējošo protoplazmu, no kuras attīstīsies veselīgas demokrātijas šūnas, taču presē tiem dos citu bioķīmisko raksturojumu – ka viņi ir savairojušies kā hidras un sūkļi, primitīvas sīkbūtnes, no kurām nekas labāks par kodēm neizaugs.
Neilgā atjaunotās Latvijas politiskā vēsture liecina, ka īss ir bijis šo “veselīgo demokrātijas šūnu” ceļš uz mūžību. Iesākumā “uzsaukums tautai” vai līdera svētruna, kristībās uzaicināts garīdznieks, bruņots dibināšanas kongresa dokuments. Pēc tam rosīga koncertdarbība, uzblīšana par hegemoniem un apetīte kā dūšīgiem ēdājiem, kas ilgojas pēc naudas un vēl lielākas naudas, pēc šniceles un desas līkuma. Tad diemžēl gremošanas traucējumi, vairs ne sevišķi stipra veselība. Kad nav līdzējusi ne kumelīšu tēja un lāse cāļa buljona, ne medikamenti, tad – pavisam iedragāta veselība.
Vispēdīgi nākošo beigu nedzirdamo soļu klaudzēšana, konvulsijas, Dieva sods un atriebšana. Sekojošais jau ir aizvilkšana uz izdedžu kaudzi vai novešana pie ādmiņa (gadījumā ja novilkto ādu vēl būtu derīgi kaut kam izmantot). Arī individuāli daudzsološākās politiskās karjeras pārsvarā noslēgušās kā putnubiedēkļiem, kad vēlētāji sarakstiem vēlēšanās gājuši pāri dažreiz ar ķemmi, dažreiz ar motorzāģi. – Ak, nabaga Joriki! – varam tikai surdinēti izsaukties, apstaigājot politisko nerru galvaskausiem piesēto kapsētu. Šķiet, pat tukšajos acu dobumos joprojām atspoguļojas izbrīns un neizpratne – kā gan mēs te varējām nokļūt, kad taču bijām Latvijas naba!
Itin kā dabiskajā augsekā, kad uz politiskajās cīņās nopļauto kauliem izaug jaunie dēstiņi (t. s. jaunās sejas), tie augumā ir tikpat vārdzelīgi kā iepriekšējie, tiem trūkst kalcija vai fosfora, joda vai C vitamīna. Tie neņem vērā vēstures mācības. Arī šodien “vareno” partiju sakņu sistēma ir sekla un nīkulīga, tās klibo uz abām kājām un dzīvo ar klapēm uz acīm. Protams, izrādīties tās izrādās, ka vai pušu sprāgtu no taukiem, proklamē, ka Latvijas un partijas intereses ir vienas un tās pašas, taču patiesībā valsti vada gaužām izkāmējušas un noliesējušas organizācijas, nedod Dievs, ka vēlētāji uzzinātu, kas notiek partiju mantu kastē, kamēr vēlētāji guļ. Šī patiesība ir visai atbaidoša.
Pat lielākajās un vadošākajās partijās nav kaut cik ievērojama biedru skaita, un pat esošie nevīžo maksāt biedru naudu, tāpēc nodokļu maksātāji “politiskos spēkus” uztur no saviem līdzekļiem.
Daudzām partijām nav ne tikai ideoloģijas – nav arī idejas, tām nerūp uzrakstīt pienācīgu programmu, un vēl mazāk tās raizējas par programmas realizāciju. Nenotiek partijas celtniecības darbi, tām nav nekāda plašāka sazarojuma ārpus lielpilsētām un tālāk par Rīgas bruģi. Tām nav domnīcu, kadru audzināšanas prakses, par fīreriem uzmetusies vadība bieži vien kā velns no krusta bīstas no iekšējās konkurences. Vienīgais attīstības dzenulis šīm demokrātijas uzpariktēm, godzillām uz māla kājām ir savstarpējās, reizumis pat iekšējās zirnekļu cīņas burkā – labējie centristi ar pusāķi atsēdina “kreiso ceļu”, vai republikāņi ievelk pa mūli rojālistiem un tādā garā.
Daži piemēri iepriekš teiktā ilustrācijai. Kā žurnālistam man tikko vajadzēja noskaidrot, kurš būtu prātīgs sarunbiedrs ietekmīgas X partijas Balvu nodaļā. Vai, kā un kas darbojas Balvu novadā, bija tumša bilde kā partijas vadonim, tā vecbiedram. Tas, kas notiek ārpus valdes, frakcijas sienām, ārpus varas gaiteņiem, partiju bonzas neinteresē.
Otrs –
nule šķidriem aplausiem atzīmēja visvarenās “Vienotības” gada jubileju. Tās gadu vecās fotogrāfijas no varas partijas dibināšanas akta vēl nav nodzeltējušas, bet, palūk, kādi zobi un ilkņi jau izsisti no toreiz “Vienotības” smaidīgās mutes. Kur tagad ir dibinātāji Kristovskis, Štokenbergs, Kampars, Jaunups, daļēji arī Ēlerte?
Es nevēršu uzmanību uz to, cik pelnīti vai nepelnīti viņi nolaisti kanalizācijā vai, pagalēm sprakšķot, sadedzināti uz sārta – es jautāju, kas ir citas, jēzuliņiem līdzīgas personas, kas piecēlušās no rezervistu soliņa un stājušās viņu vietā? Tādu cilvēku nav. Varas partijām par labu nerunā arī tas apstāklis, ka reģionos nodibinātas pāri par ducim vietējo partiju, knapi 200 ļautiņu interešu pulciņu, kuri tomēr šādu vai tādu, bet acīmredzot pamatotu apstākļu dēļ nevēlējās iet ērtāku ceļu un iestāties Rīgas centrālajā partijā. Tas atbilst caurmēra vēlētāju nosliecei – zemai uzticības un augstai vilšanās pakāpei varas institūcijām.
Visbeidzot, tāds gleznains piemērs, kas te noticis un vērties Latvijas politiskās darbības ģeoloģiskajā noslāņojumā 22 gados. 1991. gada augustā Odisejs Kostanda bija tas, kurš apcietināja pēdējo komunistu vadoni Alfrēdu Rubiku. Kostanda mums nesen avīzē sniedza interviju, viņa politiskās un praktiskās lietošanas termiņš skaitās notecējis, un tagad viņš kar zobus vadzī kā bezdarbnieks, kamēr Rubiks ir Eiroparlamenta deputāts, Latvijas interešu kvēls aizstāvis Briselē. Negribu šeitan nevienu uzdot svētāku vīru par abatu, vienkārši iezīmēt, kādu ceļu nogājusi, kādā virzienā attīstījusies un kā beigās uz galvas nostājusies Latvijas politika. Protams, šodien ir samazinājusies naudas vara un saimnieka noteikšana, tagadējās partijas nav tik amorālas kā vakar, kad politikā ienāca veikalnieki un rīkojās kā bodnieki, taču citi secinājumi nav par labu “tiesiskuma un reformu” un citiem mūsdienu politiķiem.
Demokrātijas privatizācija, par kuru runāja Zatlers, nav daudz gājusi mazumā, to ir pārtvērušas citas rokas.
Ja arī reti kura suga tagad politiskajā florā pieder indīgiem, parazitējošiem augiem, pilsoņu rokās nav nekāda kapļveida instrumenta, lai piespiestu partijas pašas izrauties no savas drausmīgās atpalicības un noplicinātības.
Ja tās vēlas palikt pārpurvotā iesūnotībā un iekūņotībā, taču uzdoties kā muterītes šajā valstī – par to jūs brīvi un demokrātiski, pēc sirds patikšanas varat izbrēkāties “Delfos”, taču neceriet uz pārmaiņām. Ja mēs dzīvotu Čigānijā, tad daudz neprātotu – šmucīgas partijas, mazgāsim tās pašas, nē, labāk taisīsim jaunas. Ja mēs mājotu Hotentotijā, tad, brr, ar zvēriskām metodēm nošautu pāris partijniekus ar saindētām bultām un izliktu saulītē kaltēties citiem par biedinājumu. Taču es pēc dabas esmu humānists un tāpēc piekrītu vienīgi tam, ka partijas pastāvīgi vajag spīdzināt. Vairāk spīdzināt! Citādi neprotestējoša tauta politiķiem ir pats labākais jājamzirgs.
