Ekonomika
Latvijā

Snēpeles dubļu cīņas. Ceļu dēļ strīdas kaimiņi un pašvaldība 15


11. marts. Pēc sūdzības saņemšanas pie Laura Reimaņa viesojas pagasta pārvaldniece Dace Cielava. Redzams izdangātais pašvaldības ceļš. Fonā Laura saimniecības lauki.
11. marts. Pēc sūdzības saņemšanas pie Laura Reimaņa viesojas pagasta pārvaldniece Dace Cielava. Redzams izdangātais pašvaldības ceļš. Fonā Laura saimniecības lauki.
Foto no Snēpeles pagasta arhīva

Kuldīgas novada Snēpeles pagastā lielsaimnieku un divas mazsaimnieku ģimenes strīdas par to, kā būtu izmantojami gar mājām ejošais pašvaldības ceļš un uz mājām ejošais kopējais servitūta ceļš. Tagad, pavasarī, kad ceļi rūgst un dubļi līdz ausīm, nesapratne sevišķi asa. Pa asti no visiem dabū arī pašvaldība: ka nespēj uzturēt ceļus kārtībā un nerisina laucinieku problēmas.

Ceļi patiešām slikti

Lai nokļūtu strīda zonā, no Skrundas–Kuldīgas asfaltētā lielceļa jānogriežas uz šaura un līkumota zemes ceļa. Tas patiešām nav labs: bedres, peļķes un dubļi. Lai gan jābrauc vien daži kilometri, ir ko saspringt. Kā vēlāk noskaidroju, arī no citām debespusēm uz strīdu zonu neved neko labāki ceļi. Acīmredzot ceļu uzturēšanu apgrūtina paugurainais apvidus un smaga, mālaina augsne. Tuvošanos Laura Reimaņa saimniecībai “Lejas Āzeri” (apsaimnieko 230 hektārus) var sajust, saredzēt un saost. 100 gaļas liellopi, kas visu cauru gadu dzīvo aplokos brīvā dabā, atstāj pēdas. Noēstas ganības, aploku drātis, paši dzīvnieki mežmalā, smaciņa (lopi taču) un arvien sliktāki ceļi, jo bez pietiekami jaudīgas traktortehnikas un uzkabes iekārtām saimniecībā iztikt nevar. Laukos kā jau laukos – tur, kur daudz lopu, īpaši pavasarī un vēlā rudenī, nav nekāda idille. Ja vien nav supersaimniecība ar asfaltētiem vai blīvi blietētiem šķembu ceļiem, pagalmu un tehnikas novietni. Bet 33 gadus vecais Lauris, kas pārņēmis saimniecību no vecākiem, neko tādu vēl nevar atļauties. Tāpēc problēmas ar ceļiem pastāv.

Lauris problēmās vaino pašvaldību, kas ne tikai neiegulda naudu ceļu uzturēšanā, bet nemākot tos kopt.

“Ceļus šķūrē pussalūzis padomju laika greiders, kas pa vairākiem gadiem ceļus izgreiderējis kā grāvjus – stumj tik zemi nost gar malām, ziemā uzkrīt trīs sniega pārslas, un tik dragā! Tālab ceļa grāvji, kurus neviens netīra, tiek aizbērti, un tie aizaug, caurtekas aiziet ciet. Gar ceļiem sāk augt krūmi, un daudz kur pats ceļš kļuvis par grāvi. Vietām lielas peļķes uz ceļa turas mēnešiem, lietus laikā ūdens straumēm plūst pāri ceļam,” stāsta saimnieks.

Ejam pa ceļu, un par to varu pārliecināties pats savām acīm. Vienlaikus Lauris runā arī par šejienes zemes struktūru, kas esot mālaini smilšaina un ļoti slikti novada ūdeni. Pa meliorācijas caurulītēm ūdens tekot, bet uz laukiem ir dubļi un peļķes, kas nežūst pat nokalnēs. Saprotams, kāda slodze šādos apstākļos ir ceļam, pa kuru ikdienā ar traktoru braukā Lauris. Viņš smejoties stāsta, ka bija atbraukusi pagasta pārvaldniece un ieteikusi vai nu likvidēt lopus, vai tiem uz ganībām jau agrā rudenī savest barību, lai pietiek līdz nākamajai vasarai…

Ceļa dubļos un lopu mēslos kaimiņi vainojot Lauri un uzsūtījuši pašvaldības policiju, kurai nācies skaidrot, kāpēc viņam ar traktoru jābrauc pa ceļu un nost no tā, ka riteņiem pielīp dubļi un vēl kaut kas no pļavām, kas paliek uz ceļa, kā no traktora riteņiem veidojas gropes.


Kaimiņi nesadzīvo

Bēdas otra daļa ir servitūta ceļš, kur Laurim un viņa vecākiem ar kaimiņiem ir savstarpējas pretenzijas. Vēsturiski tā sanācis, ka no pašvaldības ceļa uz mājām piekalnītē ved servitūta ceļš – strupceļš. Pirmā māja ir “Lejas Āzeri”, tad pēc pārsimt metriem nāk “Kalna Āzeri” un vēl tālāk “Vējkalni”. Lai kalna āzerieši un vējkalnieši nokļūtu ārpasaulē, viņiem jābrauc cieši gar “Lejas Āzeriem”, pa starpu pie ceļa līdz melnzemei nobradātā pļavā vēl ganās liellopu bariņš.

Lauris nav labās domās par saviem kaimiņiem, kuriem nav tik liela rocība un varbūt arī citāds dzīves stils. Aijai Žagatai “Kalna Āzeros” ir četri liellopi, Sandrai un Haraldam Bulaviem – 20. Laurim nepatīk, ka cauri viņa sētai pie kaimiņiem braukā sveši cilvēki un arī piena vedējmašīna sešos no rīta, kas raujot augšā no miega.

Bet Aija man teic, ka tāda sajūta, ka Reimaņi gribot viņus dabūt projām no šejienes. Viņi jau ar Reimaņiem speciāli kašķēties neejot, tikai tad, kad vairs ar vieglo automobili netikuši normāli ārā, tad gan sūdzējušies pašvaldības policijai.

“Mēs jau tikai kādu reizi nedēļā ar vieglo izbraucam. Ja varam… Ceļa grambas buferus autiņam rauj nost, tas paliek dubļains un sūdains! Visam jau ir savas robežas!” konstatē Sandra. Viņa gan piebilst – Laurim ir taisnība, ka pašvaldība nekopj ceļus. Viņi jau savam servitūta ceļam ik pa laikam uzberot kādu grants kravu, varētu palīdzēt arī Laurim servitūta ceļa viņa daļā un varbūt pat kādu bedri aizbērtu uz pašvaldības ceļa, ja vien Lauris uz ceļiem nemuļļātos ar traktoru, kas labošanas darbus padara bezjēdzīgus.

Pētot pagasta topogrāfisko karti, pamanīju, ka servitūta ceļš nav nekāds strupceļš – arī otrā galā tas savienojas ar pašvaldības ceļu. Taču dabā nekā tāda nav. Sandra atceras, ka padomju laikā ceļš tur patiešām bijis – vienkārši ar smagajiem automobiļiem un traktoriem kalna nogāzē izbraukāts, bez jelkāda seguma, tehnika tur slīkusi. Lai pašvaldība vai kaimiņš Lauris izbūvē normālu ceļu, tad viņi braukšot pa to, nevis cauri Laura sētai, man apgalvo Sandra un Aija. Bet tas ir eiro tūkstošu jautājums, jo jāizbūvējot vismaz metri 300.


Kas svarīgāks: lopi vai cilvēki?

Snēpeles pagasta pārvaldes vadītāja Dace Cielava teic, ka par sliktajiem ceļiem Laurim taisnība. Cik naudas atvēlot, tik arī darot. Grants dārga. Grāvji netīrīti. Krūmi aug.

“Par pārvaldnieci Snēpelē strādāju divus gadus un ar šiem cilvēkiem esmu labi pazīstama. Nesatiek viņi īsti savā starpā. Pagājušogad man piezvanīja, ka piena vedējmašīna netiek iekšā pie Laura kaimiņiem. Sasaucu visu trīs māju iedzīvotājus uz sarunu, bet tikai sarājāmies. Gan par pašvaldības, gan par servitūta ceļu. Es Laurim teicu: tev ir laba tehnika, ja izbraukā ceļu, tad nolīdzini, brauc vairāk pa lauku malu. Un vispār: dubļu laikā vadāt sienu ir neprāts, greiderēt dubļus jau arī nevar. Lopi ir lopi, es zinu, kas tas ir, jo esmu bijusi veterinār­ārste, bet jāsaprot, ka apkārt dzīvo cilvēki,” skaidro D. Cielava un neatceras citu tādu gadījumu, kad kaimiņi savā starpā nevar atrisināt šādu cilvēcisku problēmu. Jaušams, pārvaldniece nav Laura pusē. Tāpat viņa ievērojusi, ka Snēpeles pagastā īpaši raksturīgi ir arumi un aploki pie pašiem ceļiem, kas apgrūtina to uzturēšanu.

Problēma samilzusi martā. 11. martā greiderists zvanījis un teicis, ka traktora izbraukāto ceļu nevar greiderēt. Par to pagasta pārvalde Lauri brīdināja. 23. martā Bulavi un Žagata sūdzējās par sadangāto servitūta ceļu pašvaldības policijai, kas par to Reimaņiem sastādīja administratīvo protokolu, ko drīzumā izskatīs novada administratīvā komisija. Savukārt 26. martā Laura mamma Skaidrīte Reimane uzrakstīja iesniegumu Valsts policijai par pārvaldnieces Daces Cielavas bezdarbību, bet 10. aprīlī – ka servitūta ceļš būtu slēdzams.

Bet ir arī labas ziņas. Trīs kritiskākās vietas – kalnu nogāzes uz pašvaldības ceļa, kas ved uz šajā rakstā aprakstīto problēmu zonu, pašvaldība sola šogad salabot.

“Mēs jau to būtu izdarījuši pagājušā gadā, taču pievīla laika apstākļi un ceļu uzturētāji. Daudz kur jau esam ceļus sataisījuši, taču cilvēkiem jāsaprot, ka visu uzreiz nevar. Bet servitūta ceļš – tā jau ir pašu iedzīvotāju lieta,” skaidro 
D. Cielava.

Galerijas nosaukums
LA.lv