Mobilā versija
+18.0°C
Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis
Ceturtdiena, 29. jūnijs, 2017
10. marts, 2017
Drukāt

“Sniegpulkstenim netrūkst drosmes”. Mirdzas Kerliņas bērnu dzeja

Personīgā arhīva fotoPersonīgā arhīva foto

Mirdza Kerliņa

Dzejniece Mirdza Kerliņa (īstajā vārdā Mirdza Sprince, 1949) dzimusi Nī­taures pagastā, patlaban dzīvo Drabešos. Līdz 1969. gadam dzīvojusi Ērgļos un Cēsīs, strādājusi telegrāfā un bibliotēkā.

Pabeigusi LVU Filoloģijas fakultāti, strādājusi dekoratīvi lietišķās mākslas jomā. Viens no viņas unikālajiem talantiem – dažādos materiālos autortehnikā veidoti tauriņi. Pirmais dzejoļu krājums “Zib zibēdams” iznācis 1979. gadā, otrais “Uz gaismu nedusmo” – 1986. gadā. Līdz nākamajam – “Es Dieva dārzā biju” – ilgs pārrāvums, tas nācis klajā tikai 2005. gadā, savukārt 2014. gadā – jaunākais krājums “Saulē un naktsputnos”. Mirdza Kerliņa sarakstījusi arī divas pasaku grāmatas: “Pasakas lido” (2005, ieguvusi atzinības balvu “Baltā Vilka” grāmatu konkursā), 2011. gadā – “Pasakas no Dieva azotes”, bet 2014. gadā – dzejoļu grāmatu bērniem “Tītars apgāž tintenes”. Publicējusies arī dažādos kopkrājumos un periodikā.

– Šie ir dzejoļi bērniem, un neatņemama bērnības sastāvdaļa ir blēņas. Vai atceraties kādas savas bērnības blēņas?

M. Kerliņa:  – Jā, ir vasaras pusdienlaiks, man kādi pieci gadi. Mamma, nolikusi mani un jaunākos brāļus diendusā, aiziet avenēs vai mājas solī. Brāļi aizmieg, es – ne. Man nedod mieru jaunā kleitiņa ar volāniem, kas, mammasprāt, esot domāta svētku reizēm. Pārliecinājusies, ka brāļi guļ, klusi kā pelīte aizslīdu līdz drēbju skapim, paķeru savu dārgumu un basām kājām metos pa durvīm ārā. Paslēpusies dārzā aiz lielā jāņogu krūma, velku skaisto kleitiņu mugurā. Pastiepjos uz pirkstgaliem kā balerīna, visvisādi izgrozos un baudu burvīgo laimes sajūtu.

– Mēdzam apgalvot, ka mūsdienu bērni atšķiras no agrākos laikos augušiem. Vai arī jūs to jūtat?

– Jā, man šķiet, ka tā ir. Mēs bijām biklāki, nedrošāki, mazāk zinoši, bet emocionāli bagātāki. Mūsdienu bērniem ir daudz iespēju ne tikai agri atklāt un izkopt savus dotumus, bet arī nokļūt šīs pasaules dubļos. Ne kādu noslēpumu, ne brīnumu – viss kā uz delnas.

Piedāvājam vēl nepublicētu Mirdzas Kerliņas dzeju bērniem

Martā
sniegpulkstenim netrūkst drosmes –
sniegā taisa rīta rosmi
izslien gaisā savu snīpi
sniegavīru nobiedē ar knipi
ziema bēg un laižas slīpi

zvirbuļi sauc – čir čir čir –
sniegpulkstenim dūša ir!
zīlītes sāk dzidri zvanīt –
slava sniegpulkstenī-tim-m!
dzin dzin dzin –
visi pavasari svin

***

Zīlīte, zintniece,
Zvirbuļiem nākotni zīlē –
Zīlītei zināms, kas zvaigznēs
Par zvirbuļiem rakstīts.

Zvirbulim, zaļknābim,
Sieva no Zambijas būs,
Zvirbulis vidējais
Zilupē dzīvos,
Zvirbulis vecākais Cēsīs –

Tepat Zvirbuļu kalnā.

Čirkst zvirbuļi zirņos,
Kā zvirgzdi zem zolēm –
Ja zīlīte nepūš mums pīlītes,
Zvirbuļiem dzīve būs zaļa.

Dažādas mājas

stārķis staba galā būvē māju
ezim zaru kaudzē labi klājas

vārna ligzdu taisa kokā
kurmis zemē dziļi rokas

lāči vilki mežos mīt
biezokņos kur gaisma neiespīd

zivis upes dzelmē mājo
ūdensmērītājs pa ūdens virsmu kājo

vējš un odi dzīvo gaisā
pūznī lapsenes kā maisā

gliemezis velk namu līdz
saulīte mīt debesīs
tādas pasaulē tās lietas –
katram sava māja ir un sava vieta

Apģērbi
Caurspīdīga kleita spārītei –
Punktiņi uz blūzes mārītei.
Puķes tērptas zīdā smalkā,
Zivis peldkostīmus valkā.
Pelei pelēks plīša svārks,
Kurmim samta uzvalks dārgs.
Sienāzim ir lietusmētelis,
Baltas drānas svētelim.
Vilnas biksēs staigā Muris,
Bruņuvestē čāpo Brunis.
Dzērvei kājās dzērvju zābaks,
Tikai vējš tāds bass un nabags.
Ne tam cepures, ne bikšu –
Pliks pa lauku apkārt rikšo.

Pievienot komentāru

Par misiju reitingus neprasīsAr grozījumiem Sabiedriskajā pasūtījumā jauniešu radiostaciju noskaņos uz vietējās mūzikas viļņa.
Draugiem Facebook Twitter Google+