Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
7. februāris, 2014
Drukāt

Soči, pirmā diena. Ar nelielu putekļu garšu mutē (4)

foto: Viesturs Serdānsfoto: Viesturs Serdāns

Nepilnu trīs stundu lidojums draudzīgā un cerību pilnā noskaņojumā – tā var raksturot Latvijas olimpiskās komandas delegācijas lielākās daļas ceļu uz Sočiem. Kaukāza varenās sniegotās kalnu grēdas kreisā borta iluminatoros, slaids loks virs Melnās jūras un nosēšanās Adleras lidostā teju vai pāri olimpiskajam parkam – esam Soču olimpisko spēļu mājvietā. Ar cerībām, kādām Latvijas ziemas olimpiskā komanda vēl nav startējusi. Kā tas notiks – sekosim, skriesim, rakstīsim, fotografēsim nākamo divu nedēļu ar mazu astīti laikā.

Adleras lidostu pa perimetru teju ik pa 100 metriem sargājoši vīri atgādina, ka šīm spēlēm jau ir uzlikts milzīgs politisks zīmogs un drošības nosargāšana lielā mērā būs galvenā atbilde – vai šī olimpiāde būs izdevusies. Pagaidām drošības pārbaudes ir normas robežās un pat negaidīti liberālas. Pie ieejas mediju hoteļu ciematā pietiek vien atrādīt akreditācijas karti, pie ieejas olimpiskajā parkā un galvenajā mediju centrā pietiek vien izlaist personiskās mantas caur skeneri un atrādīt kabatās esošo sīknaudu. Pat siksna nav jānovelk. Viss norit raiti un labvēlīgā gaisotnē. Kaut nu tā būtu līdz olimpiādes noslēgumam.

Citādi gan pirmās dienas iespaidi mutē mazliet uzjundī putekļu garšu. Mediju ciematā daļa ēku vēl nepabeigtas, kaut kur tiek vestas mēbeles, kaut kur vēl norit būvniecības darbi. Kāds dienvidnieciskas izcelsmes vīrs ar tik sulīgu vienaldzību krāso sev atvēlēto fasādes kvadrātmetru ar brūnas krāsas rullīti, ka atliek vien pasmaidīt – tādos tempos līdz visa pabeigšanai būs vajadzīga vismaz viena trieciena piecgade. Pusdienlaikā cilvēku pavisam maz, kā tādā spoku pilsētā, tomēr vakarā parādās dzīvība. Gan vietējā Kubaņas jarmarkā (ir gandrīz viss – no suvenīriem līdz vīniem un vodkai), gan ciemata logos.

Pēdējās dienās man uzdotākais jautājums bija – vai viesnīca jau ir uzcelta, vai telti neaizdot? Tādēļ atbilde, ka mūsu rezervētajā „Malij Ahun” viesnīcā numuri vēl nav pabeigti un kādu brīdi būs jāpagaida, pat neliek satraukties. Vien nosmejam, ka mums laiks ir divas nedēļas. Solījums ir cerīgāks – vien pāris stundas. Un kā kompensācija – bezmaksas pusdienas, kuras ikdienā gan būs jāpērk pašiem un maksāšot 450 rubļus jeb apmēram 10 eiro. Ja tiešām būs solītais zviedru galds, tad vismaz vēders nerūks. Nu re, gandrīz trīs stundas ir apkārt un svinīgi tiek pasniegta atslēga. Viena uz diviem. Otru sola izgatavot rīt. Divistabu numuriņā gatava ir viena puse. Otra – četras sienas un kaut kādi komunikāciju cauruļu gali. Lai ir tā, būs kur zābakus un zeķes žāvēt. Mazliet pārkārtojot numura iekārtojumu pa savam, aiz gultām pamatīga būvniecības putekļu kārta. Foajē siena – jau ieplaisājusi. Fonā pa Rossija24 runu saka Putins: ”Mēs centāmies atklāt pasaulei mūsu valsti – Krieviju. Valsti, kura tiecas uz jaunākajiem sasniegumiem it visā.” Vien dušas apmeklējums ātri jābeidz, jo nodevīga ūdens tērcīte no vannas apakšas pārņem visu telpu. Žēl apakšējos kaimiņus un atliek cerība, ka stāvu augstāk viss ir savādāk vai varbūt pat neviens nedzīvos. Atkal atliek vien pasmaidīt, atceroties Nasha Russia seriāla slavenos Soču celtniekus… Apkalpojošais personāls un brīvprātīgie gan skrien kā bitītes un cenšas, autobusi kursē precīzi pēc grafika un kopumā – viss saceltais tik un tā atstāj grandiozu iespaidu. Jā, šur tur ar nelielu haltūras pieskaņu gan. Un tā īsti prātam nav aptverams, kas šajā vietā būs pēc gada, diviem vai trīs.

Arī Melnā jūra nekur nav pazudusi – turpat aiz žoga. Dzīvnieku aizstāvjus varu nomierināt – visi klaiņojošie suņi nav nošauti un patiesībā tie joprojām ir gandrīz visur. Mierīgi un neatkarīgi, kā lielākā daļa dienvidu suņu. Reidā mūsu drošību sargā karakuģi, sirds mierīga. Pēc sajūtām – Latvijas pavasaris, ap +8 grādiem. Mānīgs siltums, kurā tekošu degunu var saķert nemanot. Tādēļ Latvijas komanda lēmusi, ka atklāšanas parādē sestdienas vakarā ies siltajos dzeltenajos formas tērpos. Dzestrs, turklāt Fisht stadionā pūšot caurvējš. Parādē ies pēc krievu alfabēta – Latvija soļos kā 39. no 88 komandām, no mūsējiem parādē iešot 63 cilvēki.

Citādi viss esot kārtībā – sportistiem dzīvošana un visa pārējā infrastruktūra ir sakārtota uz bis. Tas priecē un laikam jau ir galvenais – lai visu izšķir pašu varēšana, nevis blakus apstākļi. Šeit, piekrastes ciematā sniegu neesam redzējuši un neredzēsim. Augšā gan būs. Latvijas olimpiskās komandas preses sekretāre Marita Vilciņa atsteigusies lejā no kalnu ciemata izdalīt atklāšanas parādes ieejas kartes un rāda bildes. Šur tur sniega kupenas cilvēka augumā un vēl vairāk. Tātad sniegu un ledu redzēsim ne tikai hokeja un ātrslidošanas hallēs. Labi vien ir – galu galā esam atbraukuši uz ziemas olimpiādi.

Māris Siliņš, „LA” speciālkorespondents Sočos

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Kā nav kauna …tad nebrauciet , palieciet mājās un savu Rīgu fotogrāfējiet un rādiet valdībai , cik mums te daudz darba !! vajadzētu sakopt , salabot , atjaunot , un t.t…..
    Sportu jauc ar atpūtu un labsajūtu…..savtīgie ,iedomīgie … žurnaļigi..latviešu stilā…..tā ir mūsu nelaime,ka latvieši, vot tādi mēs esam..riebj……!!!
    Ēd Rīga par velti un dzīvo viesnīcās….besīīīīīīī..

  2. Tizlais ir Zzzz, ķuŗam, kuŗam pat nav vārda.
    Ista tizla teļa galva.
    No pasaules tizlumu nenoslēpsi.

  3. Un kapēc TIK tizlas bildes? Ko jūs ar to gribējāt pateikt- ka esat ATKAL atrauši kko negatīvu?!? Apsveicu!

  4. Lai veicas Latvijas sportistiem un arī LA korespondentam!

Draugiem Facebook Twitter Google+