Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. septembris, 2012
Drukāt

Sociālais darbs

Cik darbiniekiem jābūt pašvaldības sociālajā dienestā un kādi ir viņu pienākumi? 
Ilze Misāne Lielvārdē

 

Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktora vietniece Ilze Skrodele-Dubrovska atgādina, ka sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā Latvijā sagatavo un nodarbina šādus speciālistus – sociālie darbinieki, sociālās palīdzības organizatori, sociālie aprūpētāji, sociālie rehabilitētāji.

Sociālā darba speciālistu pienākumus un nepieciešamo izglītību nosaka “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums”. Tas paredz, ka tiesības veikt sociālo darbu ir personām, kuras ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā vai karitatīvajā (sociālajiem pienākumiem analogs darbs, kura mērķis ir palīdzēt personām, ģimenēm, personu grupām un visai sabiedrībai atgūt spēju sociāli un garīgi funkcionēt, balstoties uz kristīgajām vērtībām) darbā.

Likuma 45. pantā noteikti sociālā darbinieka profesionālie uzdevumi:

• sociālā darbinieka profesionālā darbība ir vērsta uz to, lai panāktu un veicinātu indivīda sociālo problēmu praktisku risinājumu un viņa dzīves kvalitātes uzlabošanos, iekļaušanos sabiedrībā, spēju palīdzēt pašam sev;

• sociālais darbinieks:

1) sniedz personai palīdzību un atbalstu sociālo problēmu risināšanā,

2) palīdz personai attīstīt spēju risināt personiskās, starppersonu un sociālās problēmas,

3) atbalsta personas attīstības iespējas, kā arī tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot,

4) piesaista sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personas vai personu grupas sociālo problēmu risināšanai,

5) nodrošina informāciju par sociālo pakalpojumu sniedzējiem un veido kontaktus starp to saņēmējiem un sniedzējiem.

Tiesības sniegt sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un sociālo palīdzību ir personām, kas ieguvušas pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas vai sociālās palīdzības sniegšanā vai profesionālo vidējo izglītību sociālās aprūpes jomā (pēc tādas profesionālās vidusskolas vai citas izglītības iestādes beigšanas, kura īsteno profesionālās vidējās izglītības programmas).

Pārējie sociālā darba speciālisti tātad nodarbojas ar šādiem uzdevumiem:

• sociālās palīdzības organizators – nodrošina sociālās palīdzības sniegšanu trūkumā nonākušām personām, lai kaut minimāli apmierinātu to pamatvajadzības;

• sociālais aprūpētājs – plāno sociālos pakalpojumus, lai nodrošinātu pamatvajadzību apmierināšanu tādai personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ to nevar izdarīt saviem spēkiem;

• sociālais rehabilitētājs – plāno, vada un organizē sociālās aktivizēšanas darbu tā, lai veicinātu indivīda iekļaušanos sabiedrībā.

Likumā noteikts: lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzību profesionālu izvērtēšanu un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu, katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem. Ja, piemēram, novadā ir 11 000 iedzīvotāju, tā Sociālajā dienestā jābūt 11 šī darba speciālistiem.

Ministru kabineta noteikumos “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” paredzēts, ka pašvaldības sociālajā dienestā ar klientiem strādā ne mazāk kā trīs sociālā darba speciālisti: viens sociālais darbinieks, kura pārziņā ir darbs ar ģimenēm, kurās aug bērni, otrs – darbam ar pieaugušajiem un trešais – sociālās palīdzības organizators.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+