Sociālais taisnīgums vien sapņos 3
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) nesen publiskotais analītiskais pārskats par atalgojumu dažādās nozarēs apliecina – esam tālu no tā, lai lielākā daļa strādājošo būtu mierā ar redzamo savās algas lapiņās.
Centrālā statistikas biroja dati liecina – pērn valstī bija nodarbināti 893,9 tūkstoši jeb 58,2% iedzīvotāju no 15 līdz 74 gadiem. Atbilstoši VID pārskatam lielākais darba vietu skaits aizvadītā gada novembrī, kad arī analizēta samaksa par darba stundu, bija tādās profesijās kā vecākie speciālisti, veikalu pārdevēji un pārdevēju palīgi, biroju, viesnīcu un citu telpu apkopēji. Taču šai skaitliski lielākajai darbinieku grupai nebūt nav bijis arī lielākais atalgojums par nostrādāto darba stundu.
“Daudz” nenozīmē “vairāk”
Kategorijā “vecākie speciālisti”, kurā ir visvairāk – 123 660 darba vietas, nostrādāto stundu skaits mēnesī bijis 126 ar vidējo stundas likmi EUR 6,74. Nākamā grupa ar lielāko nodarbināto cilvēku skaitu – 118 950 – ir “pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki”, kur vidējais mēnesī nostrādāto stundu skaits bijis 131, bet vidējā stundas likme šajā grupā – EUR 2,95.
To, ka pārdevēji saņem maz, zina visi. Turklāt sabiedrība ir pieradusi, ka lielveikali un arī daudzi mazie veikaliņi strādā garas stundas septiņas dienas nedēļā, lai izdabātu klientiem un nodrošinātu lielāku peļņu īpašniekiem. Daudzi uzskata, ka par šo darbu būtu jāmaksā vairāk, lai arī pārdevējs varētu dzīvot cilvēka cienīgāku dzīvi un nedomāt par prombraukšanu, bet vienlaikus veikalos izvēlas lētākās preces.
“Sociālā taisnīguma vārdā gribētos, lai katrā profesijā strādājošā ieguldījums būtu atbilstoši novērtēts, tomēr vienmēr būs darba kategorijas, kurās uz strauju algu pieaugumu cerēt neklātos,” uzsver ekonomists Andris Nātriņš, norādot, ka algas lielumu nosaka tas, cik liela peļņas daļa paliek nozarē, ko var atvēlēt algu izmaksām, kādi ir bezdarba rādītāji un darbaspēka pieejamība.
VID pētījuma datus par ticamiem un reālo situāciju valstī atspoguļojošiem sauc arī Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) vadītāja Līga Meņģelsone. “Šāda veida apkopojumi ir lietderīgi, lai varētu balstīties ne tikai uz pieņēmumiem, bet arī uz pierādītiem faktiem, taču dati par zemo atalgojuma līmeni dažādās profesijās norāda, ka ievērojams nodarbināto skaits daļu no algas, iespējams, saņem aploksnē, jo nodokļu slogs uzņēmējiem vēl joprojām ir pārāk liels”, spriež L. Meņģelsone.
“Vidējā stundas likme zemākajā atalgojuma sektorā noteikti pieaugs. Precīzi prognozēt to nevar, bet visdrīzāk varam rēķināties ar pieaugumu vidēji 10% gadā,” viņa pieļauj.
Lielās atšķirības
Andris Nātriņš norāda – pie mums, tāpat kā citviet pasaulē, veidojas paralēli darba tirgi – finanšu, lielveikalu, lauksaimniecības, rūpniecības un citi ar atšķirīgu samaksu. “Protams, var vaicāt, kāpēc finanšu jomā strādājošie saņem vairāk nekā skolotāji, kuri atbildīgi par jaunās paaudzes izglītošanu? Atbilde ir – šiem darbiniekiem biznesā jānovērš operatīvie riski, lai bizness būtu pelnošs, un tam nepieciešamas specifiskas zināšanas,” uzsver A. Nātriņš.
VID sagatavotais pārskats liecina – vadītāju profesiju grupā profesijas ar visaugstāko vidējo stundas likmi ir finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu jomas vadītāji, kuri saņem vidēji 17,03 eiro stundā, kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vadītāji ar 16,2 eiro stundā.
Kāds bijušais apdrošināšanas kompānijas vidējā līmeņa vadītājs pastāstīja, ka, pirms vairākiem gadiem sākot darbu vienā no lielākajām apdrošināšanas kompānijām Latvijā, ar savu algu – 700 latiem “uz rokas” bijis pat ļoti apmierināts. “Ikvienam ir svarīgi, cik viņš saņems pēc nodokļu nomaksas. Kad uzzināju, ka valdes loceklis mēnesī saņem 13 300 latus, bet uzņēmuma pakalpojumu pārdevēja CSDD nodaļā knapus 140 latus, biju šokā. Manuprāt, tā ir ņirgāšanās par cilvēku. Tiek darīts viss, lai īpašnieks saņemtu, cik rēķinājies, lai nesaruktu vietējās uzņēmuma vadības ienākumi, bet – taupot vienīgi uz darbinieku rēķina un samazinot filiāļu skaitu,” norāda Jānis.
Diemžēl arī Andris Nātriņš finanšu jomā strādājošajiem ieskicē ne to rožaināko nākotni. “Ierindas finanšu iestāžu darbiniekus, piemēram, klientu apkalpotājus, nekāda patīkamā nākotne negaida, jo cilvēku skaits nozarē tiek un tiks samazināts, visas finanšu darbības maksimāli koncentrējot virtuālajā pasaulē vai mobilajās aplikācijās,” skaidro A. Nātriņš.
Taču izrādās, ka arī profesijas “vadītājs” ietvaros atalgojuma apmērs par stundu likmi ievērojami atšķiras, jo, piemēram, ēdināšanas pakalpojumu jomas vadītājs saņem zemāko vidējo stundas likmi – 4,99 eiro stundā, bet sporta, atpūtas un kultūras centru vadītāji – 5,18 eiro stundā.
No prāvesta par kapteini?
Augstākā vidējā stundas likme mūsu valstī ir gaisa kuģa kapteinim, kurš vidēji stundā nopelna 30,24 eiro, turpretī zemākā – prāvestam, kuram vidējā stundas likme ir vien 1,83 eiro. “Ir saprotams, ka vairāk pelnošās nozarēs kā, piemēram, gaisa satiksmē, darba devējs var atļauties izmaksāt lielāku atalgojumu nekā, piemēram, saņem prāvesti, kuru darbs ir orientēts uz kalpošanu, nevis peļņas gūšanu,” norāda LDDK vadītāja.
Par peļņas gūšanu noteikti nedomā arī veselības aprūpes jomas speciālisti, kam vidējā samaksa par darba stundu ir 4,33 eiro. “Latvijas gadījumā zināma cerība mediķiem ir saistībā ar Eiropas Savienības brīvā darbaspēka kustības iespējām. Ja ir valodu zināšanas, tad mūsu mediķi var saņemt lielāku atalgojumu Vācijas un Skandināvijas valstu medicīnas iestādēs,” norāda Andris Nātriņš. “Vienlaikus gan šī iespēja rada arī spiedienu uz Latvijas medicīnu, liekot domāt par algu celšanu mediķiem, lai tie masveidā nepamestu valsti,” uzsver A. Nātriņš.
Lielāku atalgojumu saņemt vēlas ikviens, un nekā nosodāma tajā nav. Māris (vārds mainīts), kurš strādā kādā Rīgas Brīvostas uzņēmumā par ekskavatora operatoru, atklāj, ka normālai algai viņam pietrūkstot pavisam maz. “Pašlaik stundas likme ir aptuveni 5,55 eiro. Ja “uz rokas” saņemtu 5,69 eiro, viss būtu pat ļoti labi. Tādu pašu summu saņem arī ceļu būvē strādājošs ekskavatorists, kuram jāstrādā no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā piecas dienas nedēļā, turklāt sestdiena un svētdiena viņam ir brīva, bet mums ir daudz garākas darba dienas, jāstrādā arī brīvdienās. Uzskatu, ka mēs tomēr strādājam prestižākā vietā un tādēļ būtu jāsaņem vairāk,” domā Māris.
Tikmēr VID ziņojumā pieminētais prāvests, kurš par stundu darba saņem vismazāk, finansiāli tieši atkarīgs no tā, cik daudz un cik lielas draudzes tam uzticēts pārvaldīt. Jelgavas iecirkņa prāvests Oskars Laugalis atzīst – ja veiktu vien prāvesta pienākumus, iztikt varbūt būtu krietni grūtāk. Taču viņš kā mācītājs kalpo arī Dobeles, Bukaišu–Sniķeres un Penkules draudzē. “Piemēram, mazajā Penkules draudzē mēnesī man samaksā 21,34 eiro, Dobelē, kur lielāka draudze, vairāk,” skaidro O. Laugalis.
Prāvests arī ir pārliecināts – bieži vien cilvēki čīkst par daudz un nenovērtē to, kas tiem dots. “Mans darba laiks nav īpaši normēts, un nostrādāto stundu skaits katru mēnesi atšķiras, jo cilvēki man var piezvanīt vēlā vakara stundā un brīvdienās. Tā tas ir, un man šķiet labi. Turklāt nekad nav tā, ka viss ir pavisam slikti, – Dievs vienmēr visus apgādā,” uzsver Oskars Laugalis.
Jāpiebilst, ka VID ziņojumā atklājas vēl kāda interesanta nianse – katras analizētās profesijas ietvaros vidējā stundas likme vienā un tajā pašā profesijā atšķiras no 30 līdz pat 55 procentiem un visbiežāk lielākas novirzes no vidējā ienākumu līmeņa ir vērojamas darba vietās ar relatīvi zemāku ienākumu līmeni. Tādējādi vienā profesijā, bet dažādos uzņēmumos strādājošie, izrādās, nebūt nesaņem vienādu atalgojumu.
