Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. janvāris, 2013
Drukāt

Sociāldemokrāti. Pagaidām rezervē

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Pirms rītdien notiekošā LSDSP kongresa redakcijā viesojās partijas valdes loceklis JĀNIS DINĒVIČS. Ar atmodas laika redzamo LTF politiķi un Augstākās Padomes frakcijas vadītāju par sociāldemokrātiju, par Tautas frontes ideāliem sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Esat aicināts palīgā šajā barikāžu un LTF atceres laikā. Tagad daudz runā par tautu un no tautas – un bieži galvenā doma ir, ka nav noticis tas, uz ko daudzi cerējuši atmodas pirmsākumos. Pats esat piedalījies atjaunotās Latvijas celtniecībā – vai varat attaisnoties par to, kas iznācis? Redz, Sudrabas kundze aicina uz grēku nožēlu…

J. Dinēvičs: – Gribētu sākt atbildi ar citu akcentu – ka ne vien LTF atzīmēs 25. gadskārtu, bet arī jūsu avīzei tikko bija jubileja. Novērtēju “Latvijas Avīzes” stingro viedokli un stingrās konsekvences, kurām nešaubīgi ir vieta šajā sabiedrībā. “Latvijas Avīze” šais gados nav mētājusies no vienas viedokļu gammas uz otru. Bet vispār mūsdienās šī mētāšanās turp un šurp ir raksturīga. Tautas frontē tā nebija. Bija viens mērķis, ap kuru sabiedrība saliedējās solidārā attieksmē pret lietām. Katrs savu iespēju robežās kaut ko darīja, dodams lielāku vai mazāku artavu, kurpretī šodien trūkst virzības vienam mērķim, vienam rezultātam. Kas vainīgs? Visi. Vairs negribam solidāri risināt problēmas, daudz kur gribam izbraukt viens uz otra rēķina. Bija krīze. Vai tās pārvarēšana tika risināta solidāri? Nē! Tie, kas bija nabagākie, uz savas ādas visvairāk cieta. Labāk situētie formāli arī it kā “cieta”, bet praktiski ne. Un, tikko krīze galā, viņiem uzkrauj algas par 4 – 5 tūkstošiem, bet otriem pasaka – pacietieties uz pensiju indeksēšanu vēl kādu gadiņu. Cita atšķirība, ka LTF laikā tie, kas kaut ko vadīja un valdīja, nevarēja neieklausīties sabiedrībā.

Šodien daudzreiz var atļauties sabiedrības domas ignorēt pilnībā. Tas attiecas uz pūliņiem kampaņot par eiro, kaut vairākumam cilvēku ir iebildumi pret šo steigu, pret to, ka viņiem skalo smadzenes. Agri vai vēlu eiro būs, bet šobrīd tas daudziem šķiet priekšlaicīgi. Šāda attieksme, neieklausīšanās cilvēkos zināmā mērā radīja nihilismu un neuzticību valdībai.

– Kā vērtējat tautas neapmierinātības izpausmes?

– Sabiedrība visvairāk sašutusi par sabiedrības noslāņošanos, kad vieni, neskatoties ne uz ko, kļūst arvien bagātāki, kamēr otri paliek turpat vai grimst nabadzībā. Un cilvēki grib tam risinājumu.

– Viņi ir skaudīgi?

– Kādam kaut kur var atrast skaudības elementu, bet ir loģiski, ka ar šādu stāvokli daudzi negrib samierināties. Iespējams, ka viens risinājums ir konceptuālais – mazināt nevienlīdzību, bet daļā tautas ir arī iemājojušas gaidas pēc mesijas ar panaceju. Ka tāda “garā roka” vai “gaišā galva” atnāks un visu nokārtos, no Zatlera gaidīja brīnumu, tagad uz Sudrabas kundzi cerējas, un gan pēc brīža vēl kāds parādīsies. Mans viedoklis ir, ka jābūt kombinācijai. Jābūt spilgtam, atraktīvam līderim, kuram ir programma un redzējums par vidusšķiras veidošanu un stiprināšanu. Tad ir iespējams nolīmeņot kārtu atšķirības, kas ienākumos šobrīd ir dramatiskas.

– Franču prezidents, sociāldemokrāts, redziet, mēģināja līdzsvarot, atņemt bagātajiem 75% ienākumu…

– Tas ir par traku!

– Jā, un latvieši diezin vai pat savam kaimiņam novēlētu tik lielu skādi. Te jāsāk skatīties, kā ieviesīsim taisnīgumu un nolīdzināšanu. Vai ņemsim nost tiem, kam ir kāds lats vairāk, kam pieder māja, īpašums? Vai dosim tiem, kam ir maz? Pārdalīsim?

– Svēti apsolu, ka sociāldemokrātiem Latvijā nav nodoma kādam kaut ko atņemt. Man jāatgriežas pie sociāldemokrātu tradicionālajām vērtībām un piedāvājumiem – ir progresīvā nodokļu sistēma.

ES ir tikai trīs valstis, kurās nav šīs nodokļu kāpnes, un Latvija ir viena no tām. Lai mēģinātu izlīdzināt ienākumu atšķirību, ir runāts gadiem ilgi, taču Latvijas valdošā elite konsekventi pretojas ieviest nodokļu progresivitāti. Tas nenozīmē “pārdalīt”, tas ir skats uz priekšu, lai mazinātu plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem.

– Bet kā rodas šī plaisa ienākumu līmenī? Depardjē kungs miljonus nopelnījis ar savu aktiera talantu.

– Jā, taču Latvijā tiem, kam jau ir lieli ienākumi, ņem un vēl pieliek tūkstošus pie algas!

– Visi nav Depardjē un visi nav valsts uzņēmumu valdē, taču valdība bieži vien savu izlīdzināšanas politiku veido tā – katram, kam ir kāda rocība, kāds nekustamais īpašums, ir jāuzkrauj nodoklis. Lai tas ir pensionārs vai ģimene, kas dzīvo savā namā, – nodokli virsū!

– Jūsu loģiskā argumentācija nav pretrunā maniem piedāvājumiem, jo progresīvo nodokļu sistēmu var lietot diferencēti, ievērojot visu sabiedrības locekļu interešu samērošanu. Jebkurā valstī vidusslānis ir noteicošais slānis, un tas nav jāiznīdē, bet jāmēģina paplašināt, cik vien var!

E. Līcītis: – Nevienlīdzība, nabadzības izskaušana Latvijā ir sarunu temats, un starptautiskie partneri pat aizrāda, ka tamdēļ nepietiekami rīkojamies. Arī no sabiedrības puses ir spiediens uz valdību šajā aspektā – tai esot jākļūst “kreisākai”! Kā politiķiem ar to veicas?

– Valdībai ir tikai divi mehānismi labklājības veicināšanai. Viens mehānisms ir valdības attieksme pret tautsaimniecību, bet otrs pamats ir nodokļu sistēma, ar kuru regulē labklājības līmeni valstī. Citus mehānismus pasaulē nezina, taču mūsu valdības nesteidzas iedarbināt minētās sviras.

Tiesa gan, ir viens traģisks moments – uznākot vēlēšanām, pat pašas labējākās partijas retorikā kļūst manāmi kreisas. Tikko vēlēšanas pagājušas, seko atkāpšanās – sak, nesteigsim, atliksim risinājumus uz vēlāku laiku. Saeimā sēž diezgan daudz cilvēku ar kreisiem uzskatiem. “Vienotībā” – dižais sociāldemokrāts Lejiņš, arī Nacionālajā apvienībā ir kreisi noskaņotie…

– … un vesela frakcija – “Saskaņas centrs”, taču uzdodas par sociāldemokrātiskiem!

– Par to mūždien esam strīdējušies un vērtējuši, bet aicinājums LSDSP ar viņiem sadarboties vismaz man un Īvānam ir nepieņemami. Nevaram iet kopā ar Alfrēdu Rubiku, savukārt citos biedros nemaz tik daudz sociāldemokrātisma nemana. Un, lūk, ja konstatējam lielu “kreiso” klātbūtni Saeimā gandrīz vai visās frakcijās, tad jājautā – ko sociāldemokrātisku viņi visi tur izdarījuši.

V. Krustiņš: – Rīgā pirms pašvaldību vēlēšanām iezīmēta šķirtne – labējie pret kreisajiem, un vajagot vienu sarakstu pret Ušakova partiju.

– Esam strādājuši vienā koalīcijā ar saskaņiešiem Rīgas domē. Šī pieredze ir tāda, ka, risinot pašvaldību problēmas, nav bijušas nopietnas domstarpības. Mēs, LSDSP, nevaram iebilst pret pašreiz liktajiem akcentiem uz sociālo problēmu risināšanu, bet jautājums ir par citu. Kāpēc Ušakovam vajadzēja doties ārpus šī uzstādījuma un piedalīties referendumā par otru valsts valodu? Tas kaitēja viņa politiķa tēlam, jo tikai ar “SC” līderu iesaistīšanos šī akcija uzņēma gaitu.

E. Līcītis: – Godmanis mūsu intervijā atspēkoja mītu, itin kā LTF apsolījusi “pilsonību visiem”. Būtu dīvaini, ja to izdāļātu kvēliem neatkarības pretiniekiem, interfrontiešiem.

– Sarežģītos laikos notika referendums “par” vai “pret” Latvijas neatkarību, un toreiz tautas aptaujā piedalījās pat krievu armijas virsnieki.

Balsis pārliecinoši nosvērās par neatkarību – vairāk nekā 75% to atbalstīja, bet tad latviešu Latvijā bija knapi pāri pusei iedzīvotāju. Tajā brīdī bija zināms uzskats, ka neatkarību atbalstījušie pelnījuši pilsonību. Taču ir otra – juridiskā puse. Tika atjaunota Latvijas Republika un nevis iesākta jauna valsts, kurā O variants varbūt arī būtu pieņemams.

V. Krustiņš: – Referendumā par otru valsts valodu nobalsoja pāri par 
270 000 pilsoņtiesīgo. Vara necentās noskaidrot, kāpēc viņi pauda šādu gatavību.

– Atkārtoju savu dziļu pārliecību, ka šī lieta būtu izčākstējusi smiltīs, ja “SC” līderi neizteiktu atbalstu un aicinātu uz balsojumu. Diez vai šie tūkstoši tik daudz vērsās pret latviešu valodu, kā centās etniski atbalstīt to partiju, kas, viņuprāt, aizstāv viņu intereses. Taču šie ir bīstami simptomi, kuru novēršanai redzu tikai vienu ceļu – jāpanāk Satversmes izmaiņas, kas liedz rīkot šāda veida referendumus.

E. Līcītis: – Zīmīgi, ka referenduma galaiznākumā atkal parādījās šie skaitļi: 75 pret 25 procentiem. Un tie būtu pavisam citi, ja arī nepilsoņus laistu pie balsošanas! Vai kādam jāuzņemas atbildība, ka saglabājas liela daļa pretinieku latviešu valodas “status quo”, neatkarībai, Eiropas orientācijai?

– Ja Augstākajā Padomē būtu akceptēta “pilsonība visiem”, grūti teikt, vai Latvija būtu iestājusies Eiropas Savienībā un jo īpaši NATO. Taču ir fakts, ka ar laiku nepilsoņu tūkstoši iet mazumā, diezin vai tas ir drauds Latvijai ilgtermiņā. Bet vēlreiz saku – aktīva rīcība ir nepieciešama, proti, Satversmes maiņa, nostiprinot latviešu tautai, valodai neatņemamās tiesības.

– Mēs skārām tēmas par vienlīdzību, par labklājības uzlabošanu trūcīgajiem, kas taču ir sociāldemokrātisko politiķu dienišķā maizīte! Startēsiet Rīgas domes vēlēšanās, kandidēsiet uz nākamo Saeimu?

– Kur iespējams, LSDSP piedalīsies pašvaldību vēlēšanās, ieskaitot Rīgu. Gatavojamies startēt kā Saeimas, tā Eiroparlamenta vēlēšanās. Mums jācer piesaistīt cilvēkus ar kreisu pārliecību, jaunus spēkus, kam sabiedrība gribētu dāvāt atbalstu.

LSDSP ir politiskajās vētrās diezgan svaidīta partija – bet man mūžā vienīgā, kurā iestājos. Atzīšos, ka sociāldemokrātijā ir šausmīgi grūti strādāt. Tāpēc, ka jāaizstāv darba ņēmēju intereses – no sētnieka līdz profesoram. Jābūt tādam piedāvājumam, kas apmierinātu kā vienu, tā otru un trešo.

Kolīdz piedāvājums nav izskanējis pietiekami pārliecinoši, kolīdz esam pieļāvuši pašu kļūdas vai tiekam citu norieti, kā politikā bieži gadās, tā neizdodas konsolidēt cilvēkus pat partijas iekšienē.

– Jūs esat šķēlušies, dalījušies…

– Tiklīdz LSDSP iemācīsies konsolidēt cilvēkus partijā pēc apmēram viena līmeņa ienākumiem, izglītības un pārliecības – tikai tad ļoti nopietni varēs vienot sabiedrību, lielākoties darba ņēmējus kopumā.

– Dīvaini ir, ka dvēselē tik kreisi noskaņota nācija kā latvieši nelabprāt nodod balsis LSDSP.

– Mums mūžīgi mēģinājuši pārmest sasaisti ar bijušajiem komunistiem, taču bijušie partijas sekretāri darbojās pavisam citās partijās, un LSDSP neizauga no kompartijas, kā dažās valstīs pārtapuši sociālisti. Iespējams, bija nepareizs piegājiens, 90. gados atjaunojot partiju. Toreiz konfliktējām ar Šteinu un Zaļkalnu, kuri uzskatīja, ka par LSDSP biedriem nedrīkst būt neviens bijušais komunists.

Bet Latvija nav tik bagāta ar cilvēkiem, lai atstumtu malā tos, kas ir gan lojāli, gan “pārauguši”, gan sekmējuši LTF aktivitātes. Arī Tautas frontes programma bija stipri vien sociāldemokrātiska, bet kādā brīdī šo resursu, masu organizāciju palaidām vējā – tai varēja būt labāka nākotne.

V. Krustiņš: – Var jau būt, ka tautai nevajadzētu sacerēties uz svētu personu parādīšanos politikā, ja tepat ir vecas, pārbaudītas organizācijas kā LSDSP ar zināmām vērtībām.

– Es tikai apsveiktu, ja cilvēki atkal sāktu mums uzticēties. Un šīs vērtības ļaudīm šķiet svarīgas – arī Štokenbergs ar Pabriku taču vilināja ar “SCP” kreisumu. Bet kur gan palika kreisais Štokenbergs? Tika vienotajā “Vienotībā” un par kreisumu aizmirsa.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+