Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
7. maijs, 2012
Drukāt

Sociālie darbinieki

socdarb_leta

Lūdzu, pastāstiet plašāk par sociālā dienesta darbinieku pienākumiem un darba specifiku! 
Ieva Ogres novadā

 

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta vadošā referente Ilze Skrodele–Dubrovska teic, ka atbildēt uz šo jautājumu nav tik viegli, jo sociālais darbinieks bieži vien ir atbalsta sniedzējs visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. Šāds speciālists viens pats parasti nevar atrisināt visas sociālās problēmas – nepieciešama sadarbība starp vairākiem profesionāļiem vienlaikus. Šīs iedzīvotāju grupas turklāt ir jāmotivē arī pašus piedalīties pārmaiņās.

“Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma” 41. pants paredz, ka tiesības veikt sociālo darbu, sākot ar 2008. gada 1. janvāri, ir personām, kas ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā (tas ir sociālajiem pienākumiem analogs darbs, kura mērķis, balstoties uz kristīgajām vērtībām, ir palīdzēt personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai atgūt spēju sociāli un garīgi funkcionēt).

Pamatojoties uz likumu, sociālais darbinieks pēc apstākļu izvērtēšanas:

• sniedz palīdzību un atbalstu sociālo problēmu risināšanā;

• palīdz attīstīt spēju risināt personiskās, starppersonu un sociālās problēmas;

• atbalsta personas attīstības iespējas, kā arī tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot;

• piesaista sociālekonomiskos resursus un sociālos pakalpojumus personas vai personu grupas sociālo problēmu risināšanai;

• nodrošina informāciju par sociālo pakalpojumu sniedzējiem un veido kontaktus starp sociālo pakalpojumu saņēmējiem un sniedzējiem.

Pēdējā laikā sociālajiem darbiniekiem biežāk esot jāstrādā ar nemotivētiem klientiem, un to skaits arvien palielinās. Šāds darbs prasa ļoti daudz laika, resursu un augstu kvalifikāciju.

 

Ekonomiskā krīze valstī būtiski mainījusi izpratni par to, kas vispār ir sociālais darbs – sabiedrībā to vairāk saprot kā sociālās palīdzības jeb materiālā atbalsta sniegšanu, taču starp sociālo palīdzību un sociālo darbu nevar likt vienādības zīmi. Sociālā palīdzība ir tikai viens no resursiem.

 

Svarīga loma ir starpdisciplinārai sadarbībai, piemēram, starp sociālo dienestu, slimnīcu, ģimenes ārstiem, skolām, bāriņtiesu, policiju u.c. institūcijām, izmantojot skaidri definētus spēles noteikumus. Lai starp sociālo darbinieku un iedzīvotāju, kuram nepieciešama palīdzība, veidotos veiksmīga sadarbība, likumā ir noteiktas arī tiesības un pienākumi, kas jāievēro. Likuma 6. pants, piemēram, nosaka klienta tiesības, bet likuma 7. pantā ir noteikti arī klienta pienākumi: aktīvi jāiesaistās savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus, jāsniedz ziņas par sevi, pašam aktīvi jādomā, kā palielināt savus ienākumus un uzlabot dzīves kvalitāti.

Būtiska problēma, ar ko pašlaik saskaras sociālie darbinieki – pašvaldības uztic arvien jaunus un jaunus pienākumus, kas gluži neatbilst viņu darba mērķiem un funkcijām, bet nav neviena cita, kas to varētu veikt. Tāpēc bieži vien rodas situācijas, ka sociālie darbinieki nevar atvēlēt daudz laika vientuļajiem pensionāriem, sociālā riska ģimenēm un ilgstošajiem bezdarbniekiem, jo jādodas pa mājām salīdzināt skolēnu sarakstus vai dalīt humāno palīdzību…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+