Latvijā
Sabiedrība

Ivana dzīvība – augsta cena par atziņu, ka mums vairāk vienam otru jāpieskata 16

Foto – Egons Zīverts

Ivanu pieveica laiks un nelaimīgas sakritības

Trešdien, 12.jūlijā, Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis un Valsts policijas Liepājas iecirkņa priekšnieks Uģis Āva preses konferencē precizēja piecus gadus vecā liepājnieka Ivana Berladina meklēšanas un atrašanas apstākļus.

“Diemžēl mēs zaudējām laikam – kad nonācām pie mazā puisēna, bija jau par vēlu. Policisti un visi pārējie, kas bija iesaistīti, nerēķinājās ne ar laiku, ne personisko dzīvi, katrs darīja, ko varēja. Man nav šaubu, ka Liepājas iecirknis veica darbības atbilstoši saņemtajai informācijai. Jautājums ir: vai tika izdarīts viss iespējamais un vai varēja labāk, vai neslēpjas kas nepareizs kādā instrukcijā,” teica I. Ķuzis.

“Kad 2. jūlijā plkst. 14.30 tika saņemts ziņojums par pazudušo puisēnu, sagadījās, ka biju blakus iecirknim. Meklēšanu sākām uzreiz, braucām uz Tosmares rajonu, kur bija bērna dzīves vieta, sākām aptaujāt cilvēkus un pārmeklēt apkārtni. Jau trijos pirmās divas zemessardzes grupas piesaistījās, drīz vien arī regulārās armijas vienības. Noskaidrojām, ka puisēnu redzējis kāds vīrietis: Ivans pie viņa regulāri nācis, un vīrietis viņam devis konfektes un cepumus. Arī tajā dienā,” sacīja U. Āva.

Diemžēl, kā vēlāk izrādījies, vīrietis bija sajaucis dienas un tās bija viltus pēdas. Tika zaudēts laiks. U. Āva norāda, ka informācija nākusi ne tikai no visas Latvijas, bet arī Lietuvas. Uz tāfeles informācija tikusi šķirota faktos un baumās, pārbaudīta. Jau sākotnēji bija trīs versijas: bērns nomaldījies un pazudis; noticis noziegums; noticis nelaimes gadījums un puisēns noslēpts.

“Visa Liepāja, katra aka, caurums un taka tika pārmeklēta. Cilvēkus, brīvprātīgos, kas to darīja, neskaitījām, bija vismaz 4000 cilvēku. Naktīs visa Liepāja mirgoja, jo auto pazīšanās zīme, kas meklēja Ivanu, bija ieslēgti avārijas signāli. No autobusa parka saņēmām autobusu video, sākām aptaujāt šoferus, kādus 100 cilvēkus. Speciāla grupa skatījās vairāk nekā 300 stundu video. Nebija nekādu problēmu sakomplektēt 100 brīvprātīgo, kas pārcilāja ar rokām vairāk nekā 100 tonnas nešķirotu atkritumu izgāztuvē, jo šķirotājs tieši tobrīd bija saplīsis. Mēs meklējām dzīvu bērnu, braucām uz Lietuvu, ar māti vairākas reizes pārmeklējām drēbju skapi, lai saprastu, kā bērns bija ģērbies,” atklāj U. Āva.

Diemžēl vesela nedēļa pagāja veltos meklējumus, līdz no atvaļinājuma tika atsaukts pilsētas 904. maršruta autobusa šoferis ar video, kurā arī tika saskatīta zēna sandale. Šoferis pēc brauciena bija devies atvaļinājumā. Tā bija nākamā nelaimīgā sakritība – atkal tika pazaudēts laiks. Video redzams, ka puika iekāpj Liepājā, Kuršu laukumā, autobusā un 1. jūlijā plkst. 10.30 izkāpj Dubeņos, izskatās apjucis, bet droši soļo kādreizējā dzelzceļa virzienā. Diemžēl policija norāda vēl uz vairākām nelaimīgām sakritībām: zēns iekāpa nepareizā autobusā; nokļuva nezināmā vietā; aizgāja nepareizā virzienā; sākās negaiss, un tāpēc puika, visticamāk, meklējis no tā glābiņu mežā un tur arī palicis.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Kad tapa zināms par Dubeņiem, visi resursi tika pārvirzīti uz turieni. Dubeņu pietura jau pirms tam bija pārbaudīta. Lai atrastu zēnu, kurš bija nogājis aptuveni trīs kilometrus no pieturas, bija nepieciešamas divas diennaktis. Suņi pēdas neuzņēma – bija tomēr pagājis laiks un lijis lietus. Armijas helikopteri ar siltuma videokamerām atrada vairākus kaķus un pat “Rimi” iepirkuma maisiņu, bet diemžēl Ivans laikam jau bija miris un vēss – cilvēka ķermeņa siltumu uztverošās kameras viņu neuztvēra… Pēc desmit dienu ilgajiem meklējumiem 11. jūlija pievakarē mirušo puisēnu atrada zemessargi aptuveni puskilometru no ceļa un ap 700 metriem no tuvākās mājas absolūtos brikšņos. Notiek ekspertīzes, bet no pirmā skata vardarbības pazīmes nav konstatētas.

Jautāts, kāda būs autobusa šofera atbildība, I. Ķuzis sacīja, ka policija to vērtēs, tāpat kā vecāku, kaimiņu un visu citu atbildību, kas pieļāva un redzēja, ka tik mazs cilvēks viens varēja pārvietoties.

“Tas, ko mēs zinām: puisēns dzīvojās viens un nomira viens. Viņš bieži kāpis autobusos, pat kādreiz kādam pieaugušam pieķeroties. Konkrētajā nelaimīgajā dienā Ivans autobusā iekāpa barā, bet izkāpa viens. Mazais cilvēks bija patstāvīgs, pat spēlējās viens. Tas, ka viņš bija vientuļš, liecina arī tas, ka viņš gāja uz kristīgām organizācijām. Kriminālprocesa ietvaros vērtēsim arī sociālā dienesta un citu dienestu atbildību. Arī mātes atbildību, kurai tagad ir pieci bērni. Ja laiž pasaulē bērnu, par viņu ir jārūpējas,” teica I. Ķuzis.

Desmit dienas Liepājā pazudušo Ivanu meklēja vairāki tūkstoši brīvprātīgo un operatīvo darbinieku no atbildīgajiem dienestiem. Šai laikā daudzi sociālajos tīklos centās izprast notikušā cēloņus un meklēt vainīgos, tomēr visa Latvija izmisīgi sekoja līdzi katrai jaunākajai ziņai par šo gadījumu, cerot uz laimīgu atrisinājumu, taču diemžēl otrdienas vakarā graujošā vēsts… Mazais Ivans atrasts Dubeņu meža brikšņos bez dzīvības pazīmēm. Policija norāda, ka, visticamāk, pareiza bijusi policijas iepriekš izvirzītā versija par to, ka bērns varētu būt klīdis viens un apmaldījies. Iespējams, nosalis… Lai gūtu pilnīgu apstiprinājumu tam, tiks nozīmēta ekspertīze.

Šis notikums satracinājis visu sabiedrību, vienlaikus izgaismojot lietas, kas būtu maināmas, lai kas līdzīgs vairs nekad neatkārtotos. “Zēns pārvietojās viens pa ielām un ar sabiedrisko transportu, un neviens sabiedrības loceklis nepievērsa tam uzmanību. Tajā pašā laikā, kad zēns jau pazudis, cita sabiedrības daļa izteikti aktīvi cenšas palīdzēt puikas atrašanā. Šī robežšķirtne ir ļoti kontrastējoša,” teic Kriminoloģisko pētījumu centra vadītājs Andrejs Vilks, uzsverot, ka tas skaidrojams ar Latvijas sabiedrības noslāņošanos, līdz ar to veicinot dažādu vērtību uztveri sabiedrībā un pieejas problēmu saskatīšanā attiecībā arī uz bērniem. Vaicāju speciālistiem, ko mēs kā sabiedrība varam mācīties no šā gadījuma? Viedokļi par to, vai institūcijām būtu stingrāk jākontrolē riska ģimenes, ir atšķirīgi. Taču vienots viedoklis izskan, ka Latvijas sabiedrībā ir aktuāla līdzcilvēku neiesaistīšanās problēma. Un ka šis konkrētais Liepājas gadījums būs mums kā mācībstunda. “Manuprāt, nevienai sociālajai kampaņai nebūs tik dziļas ietekmes uz mūsu apziņu, kāda ir šim reālajam gadījumam,” saka psiholoģe Daina Žurilo.

Galerijas nosaukums

Cilvēks skatās, ko darīs citi

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Ivars Austers, sociālpsihologs

Nesen veicāt pētījumu Baltijas valstīs, kas atklāja, ka baltiešiem palīdzēšana citiem rada diskomfortu, tāpat secinājāt, ka arī lūgt palīdzību mums ir grūti. Vai tas zināmā mērā sasaucas ar šo nelaimīgo gadījumu, kas notika ar piecgadīgo puisēnu?

Domāju, ka jā. Stāsts ir par līdzcilvēku neiesaistīšanos jeb tā saucamo blakus stāvētāju efektu. Cilvēki paradoksālā kārtā var saskatīt, ka kaut kas īsti nav kārtībā, bet vai viņi iesaistīsies vai ne, palīdzēs vai ne, atkarīgs no tā, kā ir uzbūvēta situācija, respektīvi, vai viņi ir vieni paši vai arī tur ir vēl kāds. Jo vairāk cilvēku ir klātesoši, jo mazāka ir varbūtība, ka kāds kaut ko darīs un palīdzēs. Cilvēks redz, ka kaut kas nav kārtībā, bet īsti nezina, kā rīkoties, jo viņam nav pieredzes ar līdzīgiem notikumiem, tāpēc viņš skatās, ko darīs citi. Bet, tā kā citi jūtas un domā diezgan līdzīgi, tad iznāk, ka viens uz otru skatās un domā, ka tas ir normāli – neko nedarīt. Galu galā neviens neko neizdara. Pēc medijos paustās informācijas noprotams, ka šis gadījums bijis tieši šāds – publiskās situācijās cilvēki nav pievērsuši uzmanību. Gan jau pamanīja, bet, tā kā nav gatavi priekšraksti, kā īsti rīkoties, visticamāk, rīcība nesekoja. Domāju, ka, ja situācija būtu bijusi, ka autobusā bez zēna atrastos tikai vēl viens cilvēks, iespēja, ka viņš tomēr būtu uzrunājis vientuļo bērnu vai painteresējies, kāpēc viņš ir viens, būtu krietni vien lielāka.

Šāda neiesaistīšanās, vienaldzība raksturīga tieši Latvijā dzīvojošiem?

Nē, tas ir visai Rietumu sabiedrībai raksturīgs uzvedības fenomens. Kas varētu Latviju atšķirt šajā ziņā – cilvēkiem nav prātā gatavas shēmas vai plāni, kuriem sekot šādos vai līdzīgos brīžos. Ja redzu, ka bērns ir viens pats situācijā un vidē, kur viņam nevajadzētu būt, tad viņam paprasu. Ja negūstu atbildi vai skaidrību, tad iesaistu atbildīgos dienestus. Te droši vien uzdevums medijiem – par to runāt, informēt, iemācīt cilvēkiem, kā rīkoties. Iespējams, tad tas iesēdīsies cilvēku prātos, kļūs par normu. Vienlaikus jāsaprot, ka cilvēki zināmā mērā baidās iesaistīties, jo saglabājies stereotips – ko es te tagad mazam bērnam uzbāzīšos, ko par mani padomās, man pēc tam pārmetīs, un vispār – gan jau, ka viss ir kārtībā. Droši vien vairākumā gadījumu jau nekas nenotiek, bet tai nevajadzētu būt par uzvedības normu.

Vai būtu nepieciešama stingrāka dienestu uzraudzība?

Patiesība ir kaut kur pa vidu. Mums pašiem citam citu vairāk jāpieskata, un pietiekami aktīvai jābūt arī pieskatīšanai no valsts puses. Lai cik tas viss būtu skumji, no kļūdām cilvēki mācās – un šī mums katram ir mācībstunda. Iesakņojusies norma neiesaistīties šobrīd ir sašūpojusies.

Ar uzraudzību nedrīkst pārspīlēt

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2
Olga Podžuna, Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas vecākā inspektore

Medijos bieži lasām ziņas par bērniem, kas izņemti no ģimenēm, jo apstākļi bijuši briesmīgi, par pazudušiem, noklīdušiem bērniem… Vai sliktas lietas ar bērniem Latvijā notiek biežāk?

Jau gadiem bērni daudz cieš no mantiskiem nodarījumiem. Pieaug arī gadījumu skaits, kad bērni cieš no dzimumnoziegumiem. No vardarbības bērni aizvien vairāk cieš ģimenēs, mazāk skolās.

Ko sabiedrībai mācīties no šā traģiskā gadījuma Liepājā?

Šādi gadījumi nav bieži sastopami, tāpēc ir tikai loģisks cilvēku sašutums. Visiem ir sāpīgi par to domāt un runāt, visi grib saprast, kā tas varēja notikt, kāpēc cilvēki bija tik vienaldzīgi. Domāju, ka vajadzētu uz brīdi apstāties un padomāt, kā dzīvojam – nedomāt tikai par sevi un savu dzīvi, bet arī paskatīties apkārt. Nevar būt tā, ka piecgadīgs bērns staigā apkārt viens, jo viņam tas patīk. Tas nav normāli, jo arī likums paredz, ka bērni līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst atrasties bez pieaugušo uzraudzības. Jautā arī, kāpēc kaimiņi jau iepriekš neziņoja, ja reiz jau iepriekš bērns mēdzis klaiņot.

Teorētiski daudzi zina, ka būtu jāiesaistās – jāuzrunā vientuļu bērnu, taču tik pat labi kāds to var izmantot ļaunprātīgi?

Jā, mēs mācām bērnus, ka nedrīkst runāt ar svešiniekiem, nedrīkst kāpt svešās mašīnās. Protams, šī ir strīdīga situācija. Taču vienlaikus viņiem stāstām, kur var piezvanīt krīzes situācijā, kādiem cilvēkiem labāk lūgt palīdzību, piemēram, cilvēkam formā – apsargam, policistam vai sievietei ar bērnu, kas varētu būt drošāki personāži. Arī sabiedrība ne tik ļoti uzticas institūcijām, tāpēc nesaredz jēgu ziņot, iespējams, paļaujas uz veiksmi un cer, ka gan jau viss tāpat beigsies labi. Taču, ja redzam uz ielas mazu bērnu vienu pašu, tomēr labāk lieku reizi piezvanīt policijai un pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Preventīvās pārrunas ar bērniem notiek visu gadu visā Latvijā, tiek izstrādāti informatīvi materiāli, taču, lai ieaudzinātu šos principus, iespējams, paies gadi.

Vai nevajadzētu riska ģimeņu stingrāku kontroli?

Iespējams, taču arī ar uzraudzību nedrīkst pārspīlēt, jo bērni ir dažādi un arī sadzīves situācijas, tāpēc varam nonākt otrā galējībā, kad bērnu no ģimenes izņem, jo vecāks uz viņu, piemēram, pacēlis balsi. Turklāt, daudzkārt pieredzēts, ka no ģimenēm izņemtie bērni, neraugoties uz dažādām atkarībām un citām sociālām problēmām, vēlas tomēr būt ar savu mammu un tēti. Masveidā sākot izņemt bērnus no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un ievietojot institūcijās, varam panākt, ka bērns neuzticēsies nevienam.

Latvijā patiešām esam ļoti vienaldzīgi

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2
Daina Žurilo, bērnu, ģimenes psiholoģe, praktizē skolā

Kāpēc, jūsuprāt, notika šī traģēdija?

Sabiedriskā doma veido iekšējo patiesību. Un piekrītu plaši izskanējušajai domai, ka mēs Latvijā patiešām esam ļoti vienaldzīgi. Citviet pasaulē cilvēki tomēr aktīvāk reaģē, pamanot citu nelaimi, strīdus, kautiņus, arī vientuļus bērnus. Mēs Latvijā ļoti cīnāmies ar sekām, kas notiek ģimenēs. Nelabvēlīgās ģimenes, sociālie dienesti, bērnus izņem. Manuprāt, jāsāk domāt par pašu sakni – kas notiek ar ģimenēm, kā tās tiek veidotas. Ģimenēm jādod iespēju vairāk sagatavoties laulībām un savstarpējām attiecībām. Diemžēl, manuprāt, izaugs vesela paaudze, kura nesaprot, kā veidot savstarpējās attiecības ģimenē, kā runāt savā starpā, kā tās nostiprināt, ko darīt krīzes situācijā. Ir ļoti daudz šķirtās ģimenes, un bērni paliek vientuļi un nemīlēti, jo, ja cilvēks cīnās ar pilnīgi citām lietām, tad bērns paliek novārtā. Katrā sociālajā slānī bēdas tiek lāpītas citā veidā – vieni dzer, otri tiesājas un manipulē ar bērnu.

Vai Latvijā būtu ieviešama daudz stingrāka bērnu uzraudzība no institūciju puses?

Arī tas ir slazds, jo tad sabiedrība dzīvos bailēs – vai tikai negribot nepārkāps kādas normas. Mēs dzīvojam lietotāju sabiedrībā – arī bērni to var ļaunprātīgi izmantot, lai panāktu savu. Ir jāveido vērtību hierarhija. Vecākiem jārunā gan savā starpā, gan ar bērniem, lai mēs būtu gatavi vairāk atdot nekā sagaidīt. Institūcijām gluži vienkārši savā starpā jāsadarbojas. Diemžēl šobrīd nereti katrs savu skrūvīti skrūvē, bet kopējā mehānismā kaut kas nobuksē.

Kā izskaust sabiedrības vienaldzību?

To masveidā panākt ļoti grūti. Katram pašam jāpārdomā viss, kas mūs tā līdz sirds dziļumiem satracinājis – kā es rīkojos, vai es tiešām stāvu malā un skatos. Katram iekšēji jāpieņem kādi lēmumi – nebūt tik kūtram, bailīgam, kļūt drosmīgākam. Manuprāt, nevienai sociālajai kampaņai nebūs tik dziļas ietekmes uz mūsu apziņu, kāda ir šim reālajam gadījumam. Mums katram iekšā ir tas termometrs, kas rada sajūtu, ka kaut kas nav riktīgi. Šo sajūtu nevajag apslāpēt. Lai labāk izvērtētu situāciju, jādomā personīgi – ja tas būtu mans bērns, mazbērns vai radu bērns, kā es rīkotos.

Vai Latvijas nomalē, laukos dzīvojoši attiecībā pret šādiem gadījumiem nav pat apdraudētāki nekā pilsētnieki?

Jā, pieļauju, ka, biežāk sastopoties ar sociālo nelabvēlību, notrulinās gan apkārtējie iedzīvotāji, gan speciālisti, kas tur praktizē. Dzīve rit, un, kamēr nekas traģisks nenotiek, iespējams, pat reizēm piever uz kaut kādām lietām acis.

Par katru aizdomīgu gadījumu jāziņo

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Inguna Ebela, organizācijas “Glābiet bērnus!” vadītāja

Kāpēc varēja rasties šāda situācija?

Medijos par šo gadījumu taisnojas nabaga policisti, bet problēma patiesībā ir mūsos pašos, kā arī sociālajos dienestos un bāriņtiesās, kam būtu jāuzpasē šīs ģimenes un bērni. Daudzi cilvēki kaut ko grib darīt un palīdzēt, bet atduras pretrunā. No vienas puses, bērns nedrīkst runāt ar svešinieku – cilvēks no malas it kā nedrīkst izjautāt šo bērnu. No otras puses, cilvēkam ir atbildība ziņot par jebkuru aizdomīgu gadījumu. Taču joprojām nav viena skaidra algoritma, kur un kā ziņot. Cilvēki zvana mums un teic, ka dienesti neliekoties ne zinis par viņu norādījumiem, ka bērni ir nepieskatīti, nepaēduši, slikti apģērbti, klaiņo riņķī. Laukos reizēm nekas nenotiek, jo dienestos strādā ģimenes, radi vai draugi. Uzskatu, ka dienestiem vajag daudz vairāk resursu, jo patlaban viss liecina, ka viņi fiziski nespēj visu izkontrolēt.

Kādu saredzat risinājumu?

Domāju, ka jātiecas uz lielāku kontroli. Ja bērns tiek atstāts viens bez uzraudzības, tad viņš jānogādā iecirknī. Tas, iespējams, ļaus atklāt virkni citu problēmu. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai būtu jānodarbojas ar stratēģisku plānošanu, kā labāk un veiksmīgāk risināt šos gadījumus. Tagad daudz uzmanības tiek veltīts sistēmas bērniem, bet tie, kas atrodas nelabvēlīgās ģimenēs, arī būtībā ir sistēmas bērni, jo pakļauti riskam. Es, būdama ārste, teikšu, ka labāk jebkuras sāpes vēderā neignorēt, jo tām var būt letālas sekas. Tieši tas pats attiecas uz šādiem sociāliem gadījumiem – vajadzētu par katru aizdomīgu gadījumu ziņot. Taču valsts uzdevums ir nodrošināt, ka cilvēki zina, kam ziņot, un ka no tā būs kāda atdeve.

Audzinām patstāvību vai pakļaujam briesmām?

Liepājniece Ilona Markode sociālajā tīklā “Facebook” 9. jūlijā aprakstījusi pašas nupat Liepājā piedzīvoto, kad uz ielas agrā rītā ieraudzījusi astoņgadīgu puiku ar spilvenu un segu padusē, kurš dodas pie tantes. Ilona sazinājās ar pašvaldības policiju, kas aizveda mazo ceļotāju mājās. Lūk, Ilonas stāsts:

“Agrs svētdienas rīts. Lēnā gaitā dodos pilsētas centra virzienā pa Klaipēdas ielu. Jau taisos šķērsot Ūliha ielu, kad manu uzmanību piesaista mazs puika, kuram plecos liela mugursoma, vienā padusē savīstīta sega, otrā spilvens. Nevienu pieaugušo tuvumā neredzu.

Eju bērnam klāt.

– Sveiks, mazais, tu viens pats?

– Jā.

– Un kur tad iedams?

– Pie tantes.

– Cik tev gadu?

– Man jau astoņi.

– Un kur tev mājas?

Puika nosauc ielu.

– Kāpēc ej projām?

Seko vecāku pāridarījumu uzskaitījums.

– Kur tante dzīvo?

– Es zinu, jāiet tur uz priekšu.

– Tev smags nesamais, es tev palīdzēšu.

– Labi, paņem man to spilvenu. [..]

Zvanu policijai. Jā, tūlīt atsūtīs ekipāžu.

Ierosinu zēnam apsēsties pieturā, jo man ”sāp kāja”.

– Dod roku, tante, es tev palīdzēšu iet, būs vieglāk. Bet vispār tev veca āda, tāpēc sāp, aizej uz veikalu un nopērc rullīti, lai to ādu norullētu. (Pasmaidu, cik aizkustinoši.)

Piebrauc policijas ekipāža un uzaicina mazo bēgli pavizināties mašīnā.

Eju lēnām mājup, bet galva dun no dažādiem jautājumiem. Vecāki, ir pagājusi tikai nedēļa kopš pazudis un vēl aizvien nav atrasts mazais Ivans! Vai tas jums neliek ne par ko aizdomāties? No mājas līdz vietai, kur mazo satiku, ir apmēram vairāk par pusi kilometra. Viņš gāja garām lielveikalam. Vai tiešām nevienam nelikās dīvaini, ka mazs bērns viens pats no rīta agri kaut kur dodas pasitis padusēs segu un spilvenu? Vai tiešām Liepājā ir iestājies ledus laikmets gan klimatiskajā, gan cilvēcisko attiecību ziņā?”

Ierakstā “Facebook” Ilona dalījās pārdomās, kāpēc cilvēki kļuvuši tik nevērīgi pret bērniem, kas uz ielas redzami bez pieaugušajiem, un liels bija viņas pārsteigums, komentāros lasot vairāku citu “Facebook” lietotāju viedokļus. “Precīzi izrēķināt, protams, nav iespējams, bet pēc sajūtām varu teikt, ka vecuma grupā līdz aptuveni 25 – 30 gadiem cilvēki pārsvarā manu rīcību atbalstīja – jā, nedrīkst paiet garām mazam bērnam, kas viens atrodas uz ielas. Ir jāpajautā, kur ir mamma un tētis, vai nevajag palīdzēt? Bērns bieži vien pats palīdzību nepalūgs. Bet mani visvairāk satrauca, ka kritizētāju visvairāk bija vecumā pēc 30 gadiem, viņu arguments bija: arī mēs bērnībā staigājām apkārt nepieskatīti, un nekas ļauns nenotika! Tas ir satraucoši, jo tieši šiem cilvēkiem tagad pašiem ir mazi bērni,” bažās ar portālu “la.lv” dalījās Ilona Markode.

Lūk, dažu “Facebook” lietotāju diskusijas un viedokļi.

* “Es pavadītu līdz tantei. Jūs lieki traumējat bērnu, saucot policiju.”

* “Kāpēc policists uzreiz jāpataisa par kaut ko briesmīgu? Tieši otrādi, bērns zinās, ka var uzticēties.”

* “Tad kad bērnudārzā skolotājas netiek galā, tad biedē, ka piezvanīs policijai. Vai tad tā nav?”

* “Jā, tā bieži vien ir, bet tam tā nevajadzētu būt. Policists tomēr ir domāts, lai palīdzētu. Savu meitu neesmu nekad biedējusi ar policistiem, kas zina, kurā brīdī var būt vajadzīga palīdzība.”

* “Bet mani baida kas cits. Ka bērns tik droši runāja ar svešu cilvēku, visu izstāstīja un ļāva sevi pavadīt. Bet ja tas būtu cilvēks ar ļauniem nodomiem?”

* “Cepuri nost sievietei, zinu, ka es arī būtu tāpat rīkojusies. Un policijai arī lielais paldies, ka patrulē tagad daudz un daudzās vietās. Mans dēls (16 gadi) gāja pie manas māsas pēc pulksten 22, un patruļa apturēja, lai pārbaudītu, kāpēc tik vēlu staigā. Tas nekas, ka no vienas sētas uz otru, divas minūtes maksimums, bet vienalga.”

* “Nav jau nekas slikts pajautāt bērnam, kur viņš iet, un, tā kā bērns bija pastāstījis par problēmām ar vecākiem, policijai bija atbilstoša rīcība. Bet es tomēr uzskatu, ka, ja bērns vienkārši iet ciemos pie radiniekiem, tad labāk novēlēt drošu ceļu. Nedzīvojam jau arī maniaku pilsētā, kur gaišas dienas laikā nevienu nevar atstāt.”

* “Atceros, kā es astoņos gados gāju ar guļammaisu padusē pie draudzenes pidžamu ballītes taisīt. Ja mani kāds pieaugušais būtu apturējis un tādus jautājumus uzdevis, es laistos lapās. Vecāki mācīja ar svešiniekiem nerunāt… Kur nu vēl atbildēt uz tādiem jautājumiem! Māsas bērnam deviņi gadi, dzīvo pilsētā, jau no astoņiem gadiem pats iet uz skolu, uz veikalu… Un tad ir bērni, kurus zinu, kam ir 10, 11 gadi, bet paši neko nemāk izdarīt. Grūti laikam vecākiem to robežu novilkt. Bet prieks par Jums, ka nepagājāt garām.”

* “Tā nav tikai Liepājā. Sestdienas naktī sešus septiņus gadus vecs puika Siguldā naktī uz ielas meklēja savu māti. Aizvedām viņu uz mājām, tur tiešām neviena nebija, māte bērnu bija atstājusi vienu. Labi, ka kaimiņi izrādīja interesi un paņēma bērnu pie sevis, mātei atstājot zīmīti. Tam zēnam ļoti paveicās naktī satikt labus cilvēkus, nevis kādus izvirtuļus.”

* “Labāk lieku reizi “pāršaut pār strīpu” un iejaukties, paziņot policijai nekā pēc tam kost pirkstos, ka vajadzēja taču. Pēc tam visi gudri piesaukt, kur bija sabiedrības modrā acs, bāriņtiesa un sociālais dienests, ka neko neredzēja un par situāciju nezina.”

* “Pie mums ir divas galējības bērnu audzināšanā. Viena – uzskatīt, ka bērns ir kā puķe un gan jau kaut kā pats izaugs, aizies, izdarīs visu. Otra – līdz 18 gadiem pie rociņas vadāt. Galvenā māka: neiekrist nevienā galējībā. Pirmajā gadījumā tiek apdraudēta bērna veselība, dzīvība. Otrajā bērns tā arī nepieaug, neiemācās būt patstāvīgs un visu mūžu ir atkarīgs no citiem cilvēkiem.”

* “Vardarbīgi vecāki astoņgadīgam ir tie, kas atņem gadžetus un liek mājās kaut ko darīt. Ja bērns ir sists un pazemots, tas ieraujas sevī. Šeit ir prātvēders, kas atvērts sabiedrībai, un tas nav īsti labi, jo pieaugušie ir dažādi. Iet projām no mājas ar segu un spilvenu ir ļoti loģiski bērnam, kuram atņemta mīļākā rotaļlieta: es tagad iešu citur spēlēties. Un, domāju, vecāki zina, ka apies kādu apli un būs atpakaļ. Bērniem ir jāmāca, kā uzvesties uz ielas un kā reaģēt konkrētā situācijā.”

* “Jā, mūsu tauta var lepoties. Viens gadījums pēc otra. Bērni nav un nebūs prioritāte pašiem “vecākiem”, tad kāpēc mēs prasām, lai tā būtu valsts vīriem?”

Visu diskusiju par bērnu pieskatīšanu lasi portālā “la.lv” publicētajā “Facebook” ierakstā.

LA.lv