Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. janvāris, 2013
Drukāt

Šodien “Latvijas Avīzei” 25

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Cienījamie mūsu avīzes lasītāji!
 1988. gada 9. janvārī, tātad pirms 25 gadiem, “Lauku Avīze”, ko mūsdienās sauc “Latvijas Avīze”, pirmoreiz devās pie jums. Jaunā laikraksta nosaukums nebija nejauši izvēlēts.

 

Tolaik vēl valdošais padomju režīms pārdzīvoja dziļu pārtikas krīzi, no kuras režīma vadība Maskavā centās izkļūt ar dažādiem iekšpolitiskiem pasākumiem, tostarp Baltijas republikās daļēji pieļaujot atgriezties pie individuālas zemes apstrādes, pie fermeru saimniekošanas. Tātad pie tā saimniekošanas veida, kurš Padomju Krievijā tika iznīcināts ar kolhozu iekārtas ieviešanu un turīgo zemnieku saimniecisku un fizisku iznīcināšanu 30. gados. Latvijā tas sākās ar okupantu atgriešanos Otrā pasaules kara beigās un kulmināciju sasniedza ar 1949. gada cilvēku izvešanām no Baltijas valstīm. Tomēr ar visām 1940. gada un pēckara gadu represijām latviešu tautas vēsturisko atmiņu, tās mentalitāti nebija iespējams iznīcināt. Īpaši jau Latvijas laukos, kur sovjetizācijas un pārkrievošanas lietas raiti nesekmējās saglabājušos veco latviskās Latvijas un tradicionālo zemkopju tikuma sakņu dēļ.

Maskavā tika nolemts Baltijas “padomju republikās” aktivizēt lauksaimniecisko ražošanu un dažādo organizatorisko pasākumu skaitā arī atļaut Igaunijā un pēc tam arī Latvijā izdot lauksaimnieciskas ievirzes laikrak­stu, sākumā vienu reizi nedēļā. Tā sākās mūsu “Lauku Avīze”, kuras popularitāti apliecina sasniegtais, visaugstākais vienreizējais numura metiens Latvijas avīžniecībā, pāri par 
300 000 eksemplāru 1989. gadā.

Raugoties uz “Lauku/Latvijas Avīzes” vēsturi no 25 gadu distances, kā avīzes gaitu liecinieks un strādnieks esmu pārliecināts, ka viss labais, ko spējis paveikt redakcijas darbinieku kolektīvs, sakņojas apziņā, ka veidojam lasītāju avīzi: avīzi lasītājiem. Pieejas lasītāju viedokļiem un domām ir bijušas dažādas. Daudz palīdzēja lasītāju vēstules, piemēram, vecajos laikos, kad telefona sakari bija slikti, mūsu redakcijai sūtīto vēstuļu skaits sasniedza ap 16 000 gadā. Mūsu dienās, kad galveno saziņas līniju veic tieši tālruņi, redakcijai īpašais bezmaksas tālrunis nodrošina vairāk par 5000 lasītāju zvaniem gada laikā, kas adresēti vēstuļu nodaļai. Savu viedokļu paušanai.

Prātojot par to, kā un kāpēc laikraksta iznākšanas sākumā tam spēji pieauga lasītāju interese un, manuprāt, arī simpātijas un uzticība, jāsecina, ka tā bija “Lauku Avīzes” satura atbilstība latviešu lasītāja noskaņojumam un tālaika centieniem un vēlmēm – kā laukos, tā pilsētā. Tikai ar to izskaidrojams laikraksta lielais metiens – pāri par trīssimt tūkstošiem.

Latvija atmodās, atgriezās valstiskajā neatkarībā. Tāpēc no šodienas skatupunktiem raugoties, nav jābrīnās, ka laukos un pilsētās ļaudis ļoti interesējās par Latvijas vēsturi un tās notikumiem, īpaši jau par tiem, kas padomju varas laikos tika aizliegti, noklusēti vai pasniegti viltotā veidā: Latvijas okupāciju, okupantu teroru, latvisko nacionālo vērtību apspiešanu un iznīcināšanu, Latvijas pirmsokupācijas dzīves veida un tā sasniegumu nomelnošanu. Liela interese bija par noklusētajiem brīvās Latvijas saimnieciskajiem un kultūras panākumiem, vēsturiskajām personām, par brīvās valsts pirmās valdības vadītāju un pēdējo valsts galvu Kārli Ulmani, viņa traģisko likteni. Ar patiesu gandarījumu atceros, kā 1999. gadā redakcijai, pateicoties lasītāju masu un sabiedrības materiālam (tūkstošiem latu ziedojumu) un morālam atbalstam, izdevās noorganizēt 1949. gada izvešanas atceres aktu pie Brīvības pieminekļa ar visas tautas pīto vislielāko Tautas piemiņas vainagu, kāds jebkad nolikts pie tā.

Pie līdzīgiem atmiņas vērtiem pasākumiem, kas izdevušies, pateicoties lasītāju masu atbalstam, pieskaitīšu Zemnieku saeimas nodibināšanu un darbību vairāku gadu garumā. Tas bija pirmais un ļoti sekmīgais zemniecības pašorganizēšanās pasākums, kas aptvēra simtiem rosīgāko zemnieku. Daudzi no viņiem sekmīgi saimnieko vēl mūsu dienās. Par viņiem 1999. gadā Ilze Būmane sagatavoja grāmatu “Vai Jūs viņus pazīstat?”. Pie “Lauku Avīzes” izdevniecības un ilggadējā vadītāja Viestura Serdāna nopelniem pieskaitīšu tādu ievērojamu grāmatu izdošanu kā, piemēram, “Latvijas prezidenti. Dzīves un vēstures mirkļi” (2003), “100 Latvijas personību” (2006), kā arī kaimiņu valstsvīru grāmatu izdošanu. Tās ir – Lennarts Meri, “Politiskais testaments” (2009), Tomass Hendriks Ilvess, “Atvērtā pasaule un nacionālās vērtības” (2010), Valds Adamkus, “Bez noklusējumiem” (2008). Pats par sevi saprotams, ka “Lauku/Latvijas Avīzes” ilggadējais redakcionālās politikas un redakcijas darba turpinājums ir “Lata romānu” izdošana – vairāk nekā pusotra simta latviešu autoru romānu.

Bet par to jau cits stāsts, tāpat kā par žurnāliem un vēl citiem izdevumiem, kas izauguši no laikraksta satura attīstības. Par šiem darbiem varēs lasīt Ilzes Būmanes sagatavotajā laikraksta 25 gadu jubilejas izdevumā. Un, kad tādu uzrakstīs, arī “Latvijas Avīzes” vēsturē.

Kādu laiku mūsu laikraksts iznāca bez jebkādām vizītkartēm un izkārtnēm, bet, kā mēs visi zinām, ar noteiktu, pārbaudītu un negrozītu nacionāla laikraksta prestižu. Nu jau kādu laiku to apliecina nacionāli konservatīva laikraksta tituls līdzās pašai “Latvijas Avīzes” galvai, un tas, manuprāt, ir godam nopelnīts kopā ar mūsu uzticīgākajiem lasītājiem.

Patlaban “Lauku Avīzes” izdevniecībā, kas izdod “Latvijas Avīzi”, nodarbināti ap 200 darbinieku. Bet kopš jubilāres “Lauku/Latvijas Avīzes” 1. numura sagatavošanas divdesmit piecos gados pie laikraksta tapšanas ir strādājuši pavisam vairāk nekā 800 avīžnieku un citu profesiju darbinieku. Paldies visiem līdzstrādniekiem, visiem autoriem, visiem veterāniem, kas strādā citās nozarēs un uzņēmumos.

Paldies 20 000 abonentiem un, kā rēķina lietpratēji, vismaz 100 000 lasītājiem par uzticību šodien un turpmāk. Īpašs sveiciens un visa laba vēlējumi tiem, kas avīzi lasa visus 25 gadus un laikrak­stu glāba tam grūtos laikos: piemēram, kad omoniešu terora laikā no darba telpām izdzītai “Lauku Avīzes” redakcijai nepiederēja nekas vairāk par vienu rakstāmmašīnu. Lauksaimniecības ministrijas rezidencē paglābāmies, un to redakcija nav aizmirsusi. Laikrakstu glāba lasītāju un redakcijas atbalstītāju solidaritāte un, protams, saziedotā nauda papīra iegādei. Es ceru, ka redakcijas ļaudis pateicībā un uzticībā lasītāju paļāvību nekad ne aizmirsīs, ne pievils. 25 gadus esam Latvijas un avīzes gaitās kopīgi gājuši.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+