Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
4. aprīlis, 2013
Drukāt

Šodien sākas tradicionālo prasmju skola “Satiec savu meistaru!”

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

“Esmu dabūjis mācību,” tā teic koktēlnieks Pēteris Graudulis Jaunjelgavā, jautāts par tuvojošos tradicionālo prasmju skolas “Satiec savu meistaru!” pasākumu, kurā viņš šogad savas prasmes kokgriešanā interesentiem no visas Latvijas rādīs un mācīs jau otro reizi. 


Amatnieks sapratis, ka jāstrādā ar katru skolēnu individuāli. Arī trīs četri esot par daudz, jo citādi nevarot veltīt pietiekami daudz uzmanības katram. Darbs ar koku prasot lielu pacietību, uzmanību un koncentrēšanos. “Es ar pūli nevaru strādāt, man patīk cilvēki, kas ceļas un guļas ar kaltu rokā,” teic meistars.

Jau 2010. gadā tāpēc apmācījis interesentus katru sestdienu veselu mēnesi, lai veltītu uzmanību ikvienam, iemācītu pareizi darboties ar ēveli, kaltu, smilšpapīru, pastāstītu, kā sagatavojams materiāls, un ļautu iepazīt koku, izbaudīt, kāda milzu pacietība un dedzība vajadzīga, lai izgrebtu un noslīpētu kaut vienu koka karoti. Meistars skaidro arī pamatus materiālmācībā, demonstrējot 60 un 70 gadus kaltētus kokmateriālus, ko mantojis no citiem jau mūžībā aizgājušiem koktēlniekiem.

Viens no tiem ir Pētera skolnieks Gatis Zēbergs. Viņi iepazinās 2010. gada “Satiec savu meistaru!” ietvaros, kad pie cienījamā meistara Gati aizveda tētis. Tagad Gatis beidzis Rīgas Amatniecības vidusskolu, bet ļoti daudz apguvis turpat Pētera darbnīciņā, kur regulāri turpina attīstīt savas prasmes un palīdz dažādos darbos.

 

Auklēt koka klučus

Ieejot Pētera Grauduļa darbnīciņā, top skaidrs – šis cilvēks nav vienkārši koktēlnieks, viņš dzīvo koka pasaulē. Visapkārt neizstāstāmi smaržo pēc koka, un, kur vien paveries, – plauktos, pie sienas, uz galda – koks karošu, mentīšu, smalki izstrādātu dekoratīvu šķīvju, cibiņu, svečturu un pat gleznu izskatā. Jokojot saka: viņam arī mājās skapī nav salikti uzvalki, bet gan žāvējas kokgabali.

Iepriekšējā prasmju skolā daudzi vecāki veduši pie Pētera bērnus, taču viņš novērojis, ka tiem ir liels trūkums – mobilais telefons. “Pie manis nākot, tos līdzi labāk neņemt, jo bez koncentrēšanās šo darbu paveikt nevar,” saka Pēteris.

Turpat blakus darbnīciņai Pētera paša izveidotajā muzejā var aplūkot viņa mūža darbus. Viņš stāsta, ka vislielākā cīņa ir darbus nosargāt. Daudzi – gan ārzemju miljonāri, gan pašmāju kolekcionāri – gribot nopirkt unikālos šķīvjus, cibiņas, karotes un gleznas, bet viņš pēdējos astoņus gadus nelokāmi paliek pie sava: “Tos varētu pārdot tikai kopā ar mani pašu.” Katrs darbs ir ar savu dzīves stāstu un teju kā izauklēts bērns. “Sieva smej, ka es valkāju savus klučus no kakta uz kaktu kā kaķene tikko dzimušus kaķēnus,” stāsta Pēteris, skaidrojot, cik smalks ir koku žāvēšanas un noturēšanas process pirms to likšanas lietā.

Agrākos gados gan darbi pārdoti. Arī tad Pēteris izvērtējis, vai garabērns pie pircēja tiešām grib un vai tiks novērtēts, turklāt visiem, kuri tikuši pie amatnieka izstrādājumiem, esot jārēķinās, ka ik pa laikam meistars piezvanīs, lai painteresētos, kā viņa lolojumam sokas. Tagad Pēteris sapratis, ka negrib, lai visi darbi iziet pa pasauli un tos redz vien pāris cilvēki. Tāpēc arī izveidojis savu muzeju un jau tagad viņš noslēdzis vienošanos ar Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kurā pēc meistara aiziešanas tiks izstādīti unikālie koka eksponāti.

 

Lai blusai kājas slīd

Skolas laikā darbmācības skolotājs ielicis pamatus Pētera dotībām, un tad arī uzdzirkstījusi lielā mīlestība pret koku. Izmācījies amatniecības skolā, kursos, studējis, mācījies pie dažādiem meistariem un nu, kā viņš pats saka, grauž koku jau 50 gadu. Pētera muzejā atrodas šķīvji, kurus darinājis pat desmit gadu garumā. Viņš gadu gaitā sapratis, ka iedvesmu darbiem vislabāk smelties dabā, nevis māk­slīgi gudrot. Savulaik meistari par nepietiekami uzasinātiem zīmuļiem mācekļiem dūruši pirkstos, ēvelei bijis jābūt tik asai, lai no rokas matus var nogriezt, bet karotei tik labi izpulētai, lai blusa no tās nevarētu izlēkt.

Amatnieks izbaudījis arī to, cik grūti strādāt darbu, kurā nevar radoši izpausties un jāštancē standarta izstrādājumi.

Nodevies kokam par spīti mammas vēlmei izskolot dēlu par veterinārārstu, tāpēc saviem bērniem neko nav uzspiedis un visiem vecākiem, kas plāno vest savus bērnus pie viņa Tradicionālo prasmju skolas dienās, iesaka apdomāt, vai atvasēm maz ir dedzība pret kokapstrādi. Pateicīgi mācekļi esot pensionāri, kas, nodarbojoties ar kokgrebšanu, bauda un relaksējas.

Pie Pētera skolojas arī novadnieki, konsultēties brauc pat deputāti, vasarā viesojas tūristu pūļi, tomēr visvairāk Pēteris gaidot tādus, kas mazliet ķerti uz koku – tiem būšot nākotne šai jomā. “Latvijas zelts ir koks, un ar to arī mums jālepojas,” saka Pēteris.

 

Fakti

* Pasākumā “Satiec savu meistaru!” no 4. līdz 7. aprīlim jebkurš interesents var apgūt tradicionālās prasmes pie vairāk nekā simt dažādu nemateriālā kultūras mantojuma meistariem visā Latvijā.

* Pagājušajā gadā pasākumam bija ap 3000 apmeklētāju 96 norišu vietās.

* Plašāka informācija Latvijas Nacionālā kultūras centra mājaslapā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+