Foto-Dainis Bušmanis

“Šodien viss man izdosies”
 0

Dzejniece, dramaturģe, prozaiķe Inga Gaile (1976) beigusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju, studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā Literatūras teorijas, vēstures un kritikas kursā, beigusi Teātra un TV dramaturģijas kursu, kopš 2012. gada studē režiju maģistrantūras studiju programmā.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Strādājusi par angļu valodas pasniedzēju Rīgas Jauno tehniķu stacijā, E. Melngaiļa Tautas mākslas centrā, “Parex bankas” informatīvajā departamentā, divās reklāmas aģentūrās, divās televīzijās, bijusi oficiante bufetē “Istaba”, tulkojusi filmas. Dzejas publikācijas kopš 1996. gada, pirmais dzejoļu krājums “Laiks bija iemīlējies” iznācis 1999. gadā. Līdz šim iznākuši četri dzejoļu krājumi un drāma “Āda”; iestudētas piecas lugas un dramatizējumi. Dzejoļi atdzejoti angļu, lietuviešu, zviedru un bengāļu valodā, pati atdzejojusi Latvijas krievu dzejnieku darbus. Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju par debijas krājumu (1999), Annas Dagdas fonda balvu un Ojāra Vācieša prēmiju par otro krājumu “Raudāt nedrīkst smieties” (2004), Dzejas dienu balvu par krājumu “Kūku Marija” (2007), O. Vācieša prēmiju un žurnāla “Latvju Teksti” balvu par krājumu “Migla” (2012). Pērn saņēmusi arī Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu “Piena ceļi”. Patlaban strādā pie romāna, ir tapuši arī dzejoļi bērniem.

 

– Vai un kādus dzejoļus pati bērnībā labprāt lasījāt/klausījāties?

CITI ŠOBRĪD LASA

Inga Gaile: – Labprāt klausījos visu, ko man lasīja. Man ļoti patika dzejoļi no “Vinnija Pūka”. Patika Ojāra Vācieša dzejoļi. Patika “Sniegbaltītes skola”. Patika viss ritmiskais un melodiskais. Vēlāk: jau arī viss dramatiskais.

– Kā jums šķiet, ar ko skaidrojams tas, ka ir gana daudz dzejnieku, kuri tāpat kā jūs raksta arī dzejoļus bērniem? Kas ievilina bērnu dzejā, un vai tā ir apzināta izvēle: tagad rakstīšu bērniem?

– Inese Zandere ievilina (smaida). Viņa patiešām rūpējas par mūsu bērniem. Es domāju, ka varam būt ļoti pateicīgi viņai. Viņa un izdevniecība “Liels un mazs” paplašina robežas mūsu sapratnei par to, kas ir laba bērnu literatūra. Es domāju, ka daudzi pieaugušie pēc 15 – 20 gadiem nemaz nenojautīs, kāpēc viņi ir iejūtīgāki, drosmīgāki un ar labāku humora izjūtu nekā mēs. Ar bērnu dzejoļu rakstīšanu man iet ļoti lēni, jo tomēr tā nav atvieglināta literatūras forma, kā varbūt kādu mirkli man likās. Ka izdomāšu tematu un tad tik rīmēšu. Nē, ir jāgaida emocijas, ir jāvāc materiāls un jāatrod laiks atkal pārdzīvot par jaunu – uzrakstīt.

– Ko esat sev formulējusi kā galveno principu bērnu audzināšanā?

– Censties pieņemt visas bērna jūtas un emocijas (tas patiešām ir grūti) un nelauzt. Mēģināt skaidri un atklāti runāt par nopietno. Neradīt ilūzijas un mēģināt runāt par ilūzijām, bet neapspiest iztēli – tas viss skan tik nopulēti, jo es esmu dzejniece. Realitātē tas notiek visai trokšņaini un dusmīgi. Bet, protams, ir arī prieks, daudz prieka un mīļuma.

Reklāma
Reklāma

 

 

***

Ko iesākt kopā ar pieaugušo lielveikalā?

Ja tu ej pa veikalu kopā ar mammu vai tēti,

un pavisam negaidot, nu, varbūt tāpēc,

ka tu gribi nopirkt mazliet šokolādes,

kilogramus desmit vai piecpadsmit savam dzīves ceļojumam,

ja pēkšņi tevi pavadošā persona sāk kliegt kā sirēna

un raustīt tevi aiz rokas,

dzīt tevi uz kases pusi

vai, kas pavisam nepatīkami,

kaunināt tevi, salīdzināt ar kādu

jau rozā lakas noglazētu mazulīti ar bantēm,

ja nu tā notiek, lūk, mani tev ieteikumi:

 

iedomājies, ka pavadošā persona, t. i., visbiežāk jau mamma, ir kuģis,

kurai sabojājusies sirēna, un jūs, putnus un zivis baidīdami,

brāžaties veikala viļņiem cauri.

Vai arī iztēlojies, ka tavai vecmāmiņai ir zaķa ausis,

un, kad viņa tevi kaunina,

tās ritmiski pieliecas uz vienu vai otru pusi.

Ja tavs tētis tev saka: beidz čīkstēt, man tas ir līdz kaklam,

iedomājies, ka tev ir eļļas kanniņa neredzama, un saki viņam:

še, ieeļļo mani un es pēc tam tevi.

Nav viegli iet ar pieaugušiem uz lielveikalu.

Ja mamma kļūst aizkaitināta, jo tev neder nevieni zābaki

un bikses jāņem jau no pieaugušo plauktiem,

droši saki: varbūt aizejam paēst kūkas, tu izskaties nogurusi.

 

Ja pieaugušie atsakās tev kaut ko pirkt un saka: šodien nē,

lūdz, lai viņi pieraksta tevis kāroto mantu jaunajā aifonā.

Tas vien liks tev justies labāk.

 

Nav viegli ar pieaugušo lielveikalā,

bet ar mazu drusciņu tavas nevaldāmās iztēles un dzirkstošās humora izjūtas

tas var kļūt par patiesi aizraujošu piedzīvojumu un

tu vari atkal izkļūt sveikā no lielveikala džungļiem,

dažreiz pat ietinies mīļuma kažociņā.

 

***

Liepziedu lasītājas

Lielas bailes no laputīm, tārpiem,

no zaļās krāsas, no liepu ziediem,

no darbiem, kur jābūt pacietīgiem.

Cerams, ka šī tēja, kuru iegūst,

uzlejot karstu ūdeni šitiem trauslajiem ziediem,

cerams, ka šī tēja ir nomierinoša,

jo tad mēs uzreiz to varētu vecākiem dot,

likt krūzēs un apliet ar mūsu asarām.

 

Asarām, kas izlietas siltā vasarā,

darot tik garlaicīgu darbu

aukstajai ziemai par godu,

aukstajai ziemai par godu,

kurā it kā mēs klepošot, šņaukāšoties

un celšoties mums temperatūra.

 

Vecāki ir tik jocīgi,

lietojot citādu vārdu,

mums jau tagad tek puņķi

no vēlēšanās doties uz dīķi

vai šūpoties šūpuļu tīklā,

vai spēlēt “gurķus”,

vai kurkuļus medīt,

vai izsekot zivju gārni,

vai ar neiepuvušu maizi zivis barot,

vai uzkāpt smilšu kalnā,

vai spēlēt ģimenes, māsas, petšopus ganīt,

vai fotofinišā tēlot, ka esam modeles,

vai lēkt “bombočkā”,

kā mums mācīja ome,

vai lidot, lidot, lidot,

staigāt, staigāt, staigāt,

peldēt, peldēt, peldēt.

Ziemā?

 

Ziemā mēs varētu parādīt viņiem, kur ir aptieka,

kur pie tam varētu nopirkt ne tikai visādas tējas,

bet arī pie reizes c vitamīnus,

garenās konfektēs savirpinātus,

sūkājamās konfektes uz kociņa

un vispār.

 

Bet viņiem, redz, vajag tēju, pilnu ar vasaras smaržu un bišu zumzēšanu.

Kamēr es jums šo dzejoli stāstīju,

liepziedus veselu sauju, opīša lielo, pielasīju.

Un nu mums atliek vien gaidīt to vareno, auksto ziemu,

kurā atvērt burku un ielaist mūsu pilsētas aukstajā,

vitaminizētajā mājā

siltas saules smaržu un garšu,

kas atgādinās mums visus tos

darbus,

kurus mēs nevarējām darīt,

kamēr lasījām liepziedu tēju.