Foto – Līga Vasiļūna

“Pēc gada sākumā notikušās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes, kurā rakstniekiem pārmeta, ka mēs tikai prasām valstij naudu, sapratu, ka nevēlos slēpties, un dabiski izveidojās dažādu paaudžu rakstnieku grupa, kas sāka diskusijās piedalīties tikai ar īsto vārdu,” saka dzejniece Liāna Langa.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Viņa uzsver: pašreizējā situācija, kad vienā pusē ir rakstu autori un dalībnieki ar savu īsto vārdu, bet otrā – anonīmi komentētāji, ir absolūti negodīga dubultspēle. Turklāt rakstnieki nojauš, ka daļa anonīmo komentētāju ir paziņas – “cilvēki, ar kuriem sastopamies sarīkojumos, kuri skatās acīs, spiež roku un smaida. Tāda ir mūsu sabiedrība. Taču mēs tādēļ nejūtamies bezspēcīgi, tieši pretēji.” Dzejniece piebilst – anonīmie komentētāji liek domāt, ka viņiem pašiem ir kas slēpjams, un “nopietnā diskusijā anonīms viedoklis netiek uztverts nopietni”.

Pret dubultmorāli

Kaut arī, lasot interneta komentārus, šķiet – naidīgo īpatsvars ir milzīgs, Rīgas Stradiņa universitātē veikts pētījums atklājis – agresīvi ir tikai aptuveni pieci procenti, norāda portāla “Delfi” direktors Arnis Ozols. Tomēr negatīvus, nievājošus, naidīgus komentārus iespējams atrast gandrīz pie katra raksta par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Pēdējos pāris mēnešos latviešu portālos īpaši lielu negatīvās uzmanības devu saņēmušas dziedātāja Olga Rajecka un dzejniece Inese Zandere, krievu portālos – aktieris Jakovs Rafalsons (“LA” jau par to ir rakstījusi 8. augusta numurā). Tāpat pie rakstnieku blogiem regulāri parādās komentāri par atsevišķu politiķu, mākslinieču, rakstnieču izskatu vai komentētāju pieņēmumi par viņu morāli.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

L. Langa teic, ka pati komentārus lasa reti, turklāt ir izkopusi pašaizsardzības bruņas, taču “pazīstu rakstniekus, kas nespēj no anonīmo komentētāju viedokļiem tik labi norobežoties, ir iedzīvojušies depresijā un kategoriski atsakās, piemēram, rakstīt blogus, jo nevēlas saskarties ar šīm negācijām”.

Tādējādi cieš diskusiju vide, neiegūstot kvalitatīvus viedokļus par norisēm sabiedrībā un liekot domāt, ka inteliģence ir neaktīva un neinteresējas par aktuālajiem jautājumiem.

Reģistrēšanās 
nav panaceja

Kā viens no iespējamiem risinājumiem cīņai ar agresīvajiem komentētājiem tiek minēta reģistrācija caur sociālajiem tīkliem vai tieši portālā. Ir dzirdēti iebildumi, ka tādējādi varētu samazināties “klikšķu” daudzums, kas, vismaz visvairāk lasītajos portālos, ietekmētu pārrunas ar reklāmdevējiem. L. Langa iebilst, ka ir neētiski vairot klikšķus uz citu psiholoģisko ciešanu pamata. Turklāt anonimitāte interneta komentāros dod pārāk lielu rīcības brīvību negodīgiem politiķiem un uzņēmējiem veidot sev vēlamu emocionālo fonu noteiktos sev svarīgos jautājumos.

Kaut arī “Delfi” tehniski spētu jau tagad nodrošināt iespēju komentēt rakstus tikai ar reģistrāciju, A. Ozols uzskata, ka tas neatrisinātu problēmu, jo arī šādā veidā identitāti iespējams viltot. Turklāt, pēc viņa domām, reģistrēšanās pieprasījums aizbiedētu daļu interneta lietotāju, kam ir ļoti kvalitatīvs viedoklis par kādu tematu.

Obligāta reģistrēšanās gan nenozīmē automātiski atklāt savu identitāti visai sabiedrībai, to iespējams nokārtot tādējādi, ka īstais vārds zināms vienīgi portāla administratoram, bet komentāri parādās ar segvārdu. Tomēr reģistrēšanās patiešām problēmu līdz galam neatrisina, secinājusi žurnāla “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele: “Mēs no paša sākuma ieviesām reģistrēšanos “ir.lv” – ne tik daudz cīņai ar anonīmajiem komentāriem, kā tādēļ, lai varētu darboties pēc sociālo tīklu principa. Cilvēki izveido pastāvīgu identitāti, viņiem ir savs profils, kurā tiek uzkrātas visas darbības, uzreiz ir redzams, ja kāds tieši uz tavu komentāru atbildējis.” Tomēr arī portālā “Ir.lv” gadās agresīvi komentāri, “kas mūs ārkārtīgi sarūgtina”, saka N. Ločmele. “Tos dzēšam un atsevišķos gadījumos esam arī slēguši komentēšanas iespējas.”

Risinājums – neizbēgamība

Teorētiski katrā portālā darbojas moderators – gan konkrēts darbinieks, gan programma, kas automātiski pamana un dzēš komentārus, kuros iekļauti noteikti vārdi. Tomēr arī pēc šādas tīrīšanas agresīvi komentāri nav nekāds retums. Vai ar to būtu vienkārši jāsamierinās kā neizbēgamu internetlaikmeta realitāti? Psiholoģe Inita Zarkeviča norāda, ka ir vieglprātīgi pret agresiju internetā izturēties pielaidīgāk nekā pret agresiju uz ielas: “Ja cilvēks pierod pie savas nesodītības apziņas, nav garantijas, ka viņš to nepārnes no virtuālās vides arī uz reālo.”

Internets nav anonīma vide, uzsver A. Ozols: “Pat bez reģistrācijas naidu kurinošā persona ir atklājama samērā vienkārši. “Delfi”, tāpat kā arī citi portāli, katru nedēļu izsniedz IP adreses Valsts policijai un Drošības policijai, kas vēršas ar iesniegumiem atklāt kāda konkrēta komentētāja identitāti.” Tomēr policijā process nereti apstājas.

Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja I. Mūrniece min gadījumu, kad pēc viņai pazīstama cilvēka krievu portālos pārpublicēta raksta izvērsusies ne tikai aizskaroša ķengāšanās, bet pat draudi: “Piemēram, “lode vainīgo atradīs” un tamlīdzīgi. Vainīgie joprojām nav atrasti, un šādi gadījumi pastiprina anonīmo komentētāju nesodāmības apziņu.”

Pērn Drošības policija sākusi 12 kriminālprocesus par nacionālā un rasu naida izraisīšanu. Tomēr notiesājošu spriedumu par agresiju internetā ir maz, pat līdz tiesai nonākušas vien pāris lietas, un procesos sodi bijuši nosacīti, turklāt prāvas nav arī piedāvājušas skaidrojumu, kā samērot vārda brīvību ar tiesībām netikt apmelotiem publiskajā telpā. I. Mūrniece: “To centīsimies risināt ar precīzākiem formulējumiem Krimināllikumā saistībā ar naida runu. Panākta arī vienošanās par darba grupas izveidošanu Tieslietu ministrijā, kas strādās pie plašākiem grozījumiem likumos “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā.”

N. Ločmele uzskata: nav tik svarīgi, lai sods būtu bargs, taču nepieciešams, lai tas būtu neizbēgams: “Esmu pārliecināta: 80 procenti no komentāru autoriem nespētu to pašu pateikt tieši acīs. Situācija reāli mainītos tikai tad, ja cilvēki tiešām redzētu, ka viņus par naida kurināšanu vai goda aizskaršanu internetā atradīs un sodīs tāpat kā reālajā dzīvē.”

Iespējams, vislabākais risinājums būtu agresīvajiem komentētājiem noraut masku. Protams, arī šāds solis jāizvērtē saskaņā ar tiesību normām, un sabiedrībai jābūt pārliecinātai, ka tas nenotiks izlases kārtībā, bet gan neizbēgami.