Soli pa solim uz latviskumu 0
Lai arī guvām uzvaru valodas jautājumā, tomēr redzējām, ka daudzi pilsonību ieguvušie cittautieši, neraugoties uz jebkādiem valdības, kultūras biedrību un reliģisko draudžu saprātīgiem aicinājumiem, nobalsoja par analfabētisma manifestu “Negribu runāt latviski” jeb, vēl precīzāk, Latvijas valsts un tās valsts latviskuma pamatu graušanu, kuras Satversmes pirmajā punktā teikts, ka Latvija ir “neatkarīga demokrātiska republika”.
Vai jau pati šāda referenduma būtība nenozīmē, ka Latvijā tiek pārprasts pats demokrātijas jēdziens, ja reiz pamatnācija – latvieši – savā neatkarīgā valstī joprojām ir spiesti cīnīties par latviešu valodu, kaut arī eirobirokrātu mierinošais grabulītis “integrācija un naturalizācija” Latvijā šajos gados saražots simtiem tūkstošos? Un joprojām drošības struktūras klusē: kāpēc nespēja nodrošināt valsts vērtību elementārāko aizsardzību, pieļaujot šāda referenduma organizēšanu un tādējādi izrādot imunitāti arī pret objektīvu Satversmes izpratni.
Ilgus gadus daudziem domas ir virknējušās secībā – ko teiks Eiropas “lielie”; tad – ko teiks Maskavā; un tikai beigās – ko par to visu teiks paši latvieši, lai gan vajadzētu tieši otrādi: jau pirmajā vietā izvirzīt latviešu tautas intereses, kas pašos pamatos, kā vēsture rāda, ir arī labklājīgas Latvijas valsts pamats.
Kamēr ar Latviju gandrīz nesaistītās zemēs, piemēram, “Al Jazeera” televīzija 18. februārī objektīvi paskaidro, ka latvieši šādas prasības pēc krievu valodas uzskata par apdraudējumu savam valstiskumam, tikmēr BBC tendenciozi pārraida vien Ušakova ekspresinterviju.
Vai britu koncerns šādā garā centās mazināt savas lielvalsts līdzatbildību par Latvijas absurdo etnisko ainu, kas izveidojusies pēc Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, kad arī britu valdība novēlēja pusi Eiropas Staļinam? Un vēlāk, kad, izmantojot savulaik uzticamas britu sabiedrotās – Latvijas – valstisko nespēju, PSRS, pārkāpjot virkni starptautisku konvenciju, šeit ieplūdināja simtiem tūkstošu agresīvu kolonistu. Pašu radīto seku likvidēšana, nevis nenormālību atbalstīšana un maskēšana par “demokrātiju”, būtu primārais uzdevums, par ko atbildīgas ir gan Vācija, gan Krievija, gan tā pati Lielbritānija, Francija u.c. Ar tādu godīgu uzstādījumu ir jārunā, jāatgādina un jāprasa arī viņu atbildība, nevis bikli jānovērš acis no vēstures patiesības un arī jaunākajiem notikumiem Eiropā.
ES kontekstā par paraugu der Ungārija un viņu politiķu pašreizējā rīcība, kur spilgti parādās valsts nacionālā pašapziņa un nelokāmība. Jaunajā konstitūcijā ungāri skaidri izvirza pamatvērtības – kristietība, ungāru tauta, veselīga ģimene, darbs, finansiālā patstāvība, nepārdomātas klonēšanas un ģenētiski modificētas pārtikas strikts aizliegums – tas viss ietverts konstitūcijā, lai arī tā jau izpelnījusies lielu kritiku no vairākām ES lielvarām. Tomēr ungāriem nepiemīt vājība attiecībā pret kritiku. Viņi ir brīvas nācijas paraugs, arī mūsu tuvāko kaimiņu leišu un poļu skaidrais un tūlītējais atbalsts viņiem rāda, ka šīs tautas ir izkļuvušas no t. s. postpadomju telpas un iekšēji jau daudz brīvākas, līdz ar to – spēcīgākas.
Referendumā latviešu valoda guva pārliecinošu uzvaru, daudziem arī atjaunoja un spēcināja latvisko pašapziņu un drošību par Latvijas valsts pamatvērtībām. Uz cik ilgu laiku? Uz mēnesi, gadu? Kāds, latvieti, būs tavs nākamais solis latviešu valodas un valsts stiprināšanai?
