Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. septembris, 2014
Drukāt

Solījumi kultūrai – vai pietiks ar gribu vien? (2)

Induļa Martinsona ilustrācijaInduļa Martinsona ilustrācija

Īsi pirms 12. Saeimas vēlēšanām, kas notiks jau šajā sestdienā, 4. oktobrī, “Kultūrzīmes” aicināja uz apaļā galda diskusiju partiju pārstāvjus, lai runātu par viņu konkrētajiem nodomiem kultūrpolitikā. Diskusijā piedalījās Dace Melbārde (Nacionālā apvienība), Ints Dālderis (“Vienotība”), Dana Reizniece-Ozola (Latvijas Zemnieku savienība), Rihards Pīks (“Latvijas attīstībai”), kā arī sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” deleģētā Austrumlatvijas koncertzāles “Gors” direktore Diāna Zirniņa. Jautājumus uzdeva Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs Haralds Matulis, Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” projektu vadītāja Madara Aldiņa un “LA” pielikuma “Kultūrzīmes” redaktore Anita Bormane.

Būtiskākās izšķiršanās

A. Bormane: – Kādi ir pirmie trīs kultūrpolitikā veicamie darbi, pie kuriem esat gatavi ķerties, ja tiksiet 12. Saeimā?

D. Melbārde: – Mana pirmā prioritāte ir kultūras nozarē strādājošo atalgojums – 
mērķis ir to vidējā līmenī pielīdzināt vismaz vidējam atalgojumam mēnesī sabiedriskajā sektorā. Šim nolūkam Kultūras ministrija ir veikusi pētījumu gan pašas kultūras nozares ietvaros, salīdzinot dažādas nodarbināto grupas un iestādes, un arī salīdzinājusi tās kultūras jomas (piemēram, mūziku), kas jāskata Baltijas reģiona kontekstā. Pamatuzstādījums ir taisnīgs atalgojums – tāds, kas notur kvalitatīvus speciālistus kultūras nozarē. Otrkārt, viss nākamais periods kultūras nozarē paies Latvijas simtgades zīmē – kultūra būs vadošā nozare, kas izstrādās Latvijas simtgades programmu. Trešais būtiskais jautājums – par Valsts kultūrkapitāla fondu, tā daudzveidīgās darbības pārskatīšanu un finansēšanas modeļa maiņu.

I. Dālderis: – Būtiska ir radošā procesa nodrošināšana līdz ar tajā iesaistīto visu veidu atlīdzības jautājumu. Arī saistībā ar Latvijas simtgadu jubileju nav viena konkrēta, bet ir simtiem darbu. Kā arī VKKF finansēšanas modelis un diskusijas ap to – tā ir viena no ļoti svarīgām lietām, ko nevar risināt viena kultūras nozare vien, atrauti no visām pārējām.

– Kad mēs “Vienotībai” jautājām par VKKF finansēšanas modeļa maiņu, atbilde skanēja, ka tas tiek konceptuāli atbalstīts, tomēr “tā ieviešana jāvērtē valsts budžeta veidošanas vispārējo principu apspriešanas kontekstā”. Šobrīd jau runa ir par 2020. gadu, kad tas it kā varētu īstenoties.

– Jāņem vērā, ka partijā “Vienotība” nav varas vertikāles ar vienu vienīgu viedokli. Mans viedoklis ir, ka nepieciešams ieviest neatkarīgu VKKF finansēšanas modeli, tomēr man par šiem jautājumiem ir bijušas diskusijas ar iepriekšējiem kultūras ministriem, ne tikai ar premjeriem un finanšu ministriem. Tomēr jāsaprot, ka tas mainītu visu valsts budžeta veidošanas kārtību. Vai beigu beigās šādā sistēmā kultūra būs ieguvēja, es nebūtu tik ļoti pārliecināts.

D. Reizniece-Ozola: – Pir­mā prioritāte ir cilvēku atalgojums. Mums ir svarīga kultūrizglītības attīstība reģionos un profesionālās kultūras pieejamība reģionos. Šobrīd būvējam plašus, skaistus kultūras objektus reģionos, taču viena puse ir ēka, otra – kā to piepildīt ar saturu un arī atalgojuma jautājums ir ļoti kritisks. Būtisks jautājums – VKKF finansējums. Šajā gadījumā es nebaidītos no atgriešanās pie speciālā budžeta. Tas ir tā sauktais šūpoļu princips. Trešā mūsu prioritāte ir Latvijas simtgadu jubileja – 
komplimenti šā brīža ministrei, kas šo darbu ir lieliski iesākusi.

R. Pīks: – VKKF tika izveidots, kad es vēl biju kultūras ministrs. Toreiz man pirmā cīņa bija jau ar Gundaru Bērziņu. Piesaiste iezīmētajam nodoklim ir ļoti svarīga, jo jebkurš finanšu ministrs vēlas saņemt visu naudu. Arī, kad pievienojos “Latvijas attīstībai”, jautāju Einaram Repšem, kāda ir attieksme pret atgriešanos pie VKKF neatkarīgā finansēšanas modeļa, jo viņa laikā tas tika mainīts. Atbilde skanēja: esmu sapratis savu kļūdu. Vēl aktuāls jautājums ir izveidot Laikmetīgās mākslas muzeju – kur to būvēt, varbūt Kaļķu ielā 1?

D. Zirniņa: – Lai gan sēžu “Saskaņas” krēslā, neesot šīs partijas biedre, vēlos piešķirt reģionālu griezumu šai diskusijai. Jāpiekrīt kolēģu teiktajam par to, kas ir atbalstāms tuvākajā laikā, piešķirot līdzekļus. Svarīgākais ir cilvēks, par to mēs bieži aizmirstam gan ikdienā, gan valsts svētkos, gan Dziesmu un deju svētkos. Līdz ar to cilvēcisks atalgojums kultūras jomā strādājošajiem ir būtiska problēma. Otrs risināmais jautājums ir – VKKF finansējums ar iezīmi – iespēju radīt un izrādīt kultūras vērtības un jaunradi arī valsts reģionos, jo kultūra nav tikai Rīga. Un, protams, valsts simtgade, jo darbs pie tās, šķiet, sācies pēdējā brīdī. Svinot svētkus, svarīgi neaizmirst par cilvēkiem reģionos, turklāt atceroties, ka svarīgi ir ne tikai pasākumi un cilvēki, bet arī tādas ikdienišķas lietas kā ceļi un sabiedriskais transports, kas uz tiem aizvedīs.

H. Matulis: – Līdzšinējai koalīcijai saglabājoties, būtiskākā izšķiršanās būs “Vienotībai”, vai tā atbalstīs neatkarīgo VKKF finansēšanas modeli. Saprotu, ka tas nav vienkārši, jo nestu līdzi citus ar budžetu saistītus jautājumus. Tomēr no Dāldera kunga es vēlētos dzirdēt vairāk par to, kā viņš strādā, pārliecinot šos citus viedokļu līderus.

I. Dālderis: – Apsolu, ka darīšu to tāpat kā līdz šim.

H. Matulis: – Par pārējām nozarēm “Vienotības” programma man atstāj labu iespaidu, tomēr kultūrā, pēc tās domām, šķiet, viss notiks pats no sevis. Ar VKKF fonda finansēšanas modeli es vēlētos sajūgt kopā arī radošo personu atalgojumu problēmu. Ministre minēja, ka ir veikts pētījums par kultūras iestādēs strādājošo atalgojumu. Tomēr jāņem vērā, ka VKKF ir tas, kas ļauj individuāli strādājošajiem dažādās kultūras nozarēs radīt darbus, bet viņi bieži vien pat netiek pieskaitīti, rēķinot, kāda ir vidējā alga. Es aicinu uz šo jautājumu raudzīties nevis kā uz tehnisku budžeta pārbīdi, bet gan kā uz fundamentālu pamatu Latvijas kultūras jaunrades procesa nodrošināšanai un attīstībai. Savukārt par Latvijas simtgades kultūras programmu gribētu teikt – kopumā tas ir lieliski, ka Kultūras ministrijai to ir izdevies pārvērst jau par pazīstamu zīmolu, kas tiek virzīts uz priekšu. Taču vai tiešām tikai ar šādiem pompoziem aktiem varam pievērst uzmanību kultūrai?

D. Reizniece-Ozola: – Kultūrai, tāpat kā citām jomām, pašlaik ir jācīnās ar pretnostatījumu drošības jomai.

D. Zirniņa: – Jautājums ir par komunikāciju. Mums jāspēj izskaidrot, ka kultūra patiesībā ir arī vienotas valsts jautājums, jo vienotā kultūrvide ir ļoti spēcīgs pamats.

D. Melbārde: – Runājot par VKKF, es saprotu Dāldera kungu, jo nav viegli pārliecināt politiķus, kāpēc VKKF vajadzētu kādu izņēmumu. Mums visiem vajadzētu domāt par argumentiem, jo ir nepārtraukts izaicinājums skaidrot sabiedrībai kultūras nozīmi un jēgu. Nesen Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhitekts Gunārs Birkerts man teica: “Man ir ārkārtīgi svarīgi apzināties, ka esmu latvietis, ka es kaut kam piederu. Šī piederības sajūta ir ļoti svarīga manai personiskajai drošībai un pašcieņai.” Viņš ļoti precīzi izteica kultūras ietekmi uz drošību, jo pašcieņa un garīgais spēks ir jāatrod vispirms pašiem sevī. Tie ir argumenti, ar ko mums būtu jāstartē, runājot par VKKF.

Kā noturēt cilvēkus

– Klausoties Nacionālās kultūras padomes sēdes, tomēr rodas iespaids, ka kultūras cilvēki ir pārāk inerti šā brīža situācijā, kad kultūra apzināti tiek aizbīdīta otrā plānā. Kādā veidā jūs kā politiķi, kas tiktu ievēlēti 12. Saeimā, varētu šo jautājumu risināt?

I. Dālderis: – Man ir sajūta, ka pastāv viedoklis – 
vajadzētu vaimanāt un klaigāt, bet tas būtu agresīvi pret pārējo sabiedrību un radītu tādu pašu agresiju pretī. Ja teiksim, ka kultūra ir kritiskā situācijā, daudzi mums neticēs.

– Jums nepiekritīs arī daudzi nozarē strādājošie…

D. Melbārde: – Esmu politikā jaunpienācēja un šajā īsajā laikā esmu nonākusi pie šāda secinājuma. Manuprāt, daudzas lietas kultūrpolitikā neiet uz priekšu tāpēc, ka kultūras cilvēku politikā ir pārāk maz. Ir ļoti svarīgi, lai kultūras profesionāļi aktīvi iesaistītos visās partijās, nemitīgi stāstot un izglītojot par kultūras jautājumiem. Kādā brīdī mēs, kultūras nozares pārstāvji, esam palikuši politiski mazaktīvi. Ir arī ārkārtīgi svarīgi, lai premjera birojā būtu ar kultūras nozari saistīti cilvēki.

D. Zirniņa: – Man ir komentārs, lai gan neesmu politiķe.

– Ja jau atrodaties šeit, tad jau arī sākat balansēt uz politikas pusi!

– Noteikti tā izskatās, tomēr varat droši rakstīt, ka man ļoti patīk Latgales vēstniecībā “Gors” – vienā no labākajām akustiskajām koncertzālēm Austrumeiropā. Runājot par to, ka varam lepoties ārzemju viesu priekšā, ka ar tik ierobežotiem līdzekļiem varam radīt tik kvalitatīvu kultūru, manuprāt, jābūt ļoti uzmanīgiem, jo arī kultūras vadītāji reģionos ir tikai cilvēki, un viņi jau tagad ir uz garīgo spēku izsīkuma robežas. Šajā kontekstā ļoti apsveicama ir nesen ieskicētā kultūrizglītības kompetenču centru izveide, jo ir jārada jaunā paaudze gan mākslas, gan apmeklētāju jomā.

– Par profesionālās mākslas pieejamību reģionos runāts pārsvarā LZS programmā. Ko īsti domājat darīt?

D. Reizniece-Ozola: – Ar to saprotam galvenokārt kultūrizglītību stiprinošus pasākumus, jo tieši no novadu mūzikas un mākslas skolām nāk audzēkņi, kas paliek attiecīgajā reģionā.

– Visbiežāk gan ir tā, ka nepaliek. Ko grasāties darīt?

– Galvenais priekšnosacījums ir papildu finansējums. Pēc tam – izglītības programmu veidošana reģionālajām augstākās izglītības iestādēm, sagatavojot kultūras pedagogus, kas varētu strādāt vietējās mūzikas un mākslas skolās.

– Arī sarunās “Kultūrzīmju” redakcijā ir izskanējis, ka Latvijā ir vietas, kur kultūra ir ārkārtīgi attālināta – nav ne kultūras namu, ne centru, ne skolu. Ko darīsit?

– Šīs problēmas risinājumam jānāk komplektā ar kultūrizglītības un interešu izglītības, kas pašlaik ir pārsvarā uz pašvaldību pleciem, piedāvājuma palielinājumu.

M. Aldiņa: – Ko darīsiet, lai Latvijas kultūras nevalstiskajām un pašvaldību organizācijām būtu vieglāk piekļūt ES naudai? Jo zinām, ka nereti problēma ir nepieciešamais līdzfinansējums. Piemēram, ļoti mazs procents pašvaldību kultūras namu vispār raksta projektus, lai gan tā ir ļoti liela iespēja papildu finansējuma ieguvei.

D. Melbārde: – Runājot par līdzfinansējumu, tā ir vēl viena iespējamā VKKF niša, jo tam un arī Kultūras ministrijai kādreiz bija šāda programma. Taču esmu pārliecinājusies, ka ir arī jāturpina ļoti daudz strādāt ar kultūras darbiniekiem, motivējot un apmācot, kā šos projektus rakstīt.

H. Matulis: – Ne tikai reģionos, arī Rīgā ir vien dažas veiksmīgas kultūras organizācijas, kas piesakās šiem Eiropas projektiem. Tomēr, runājot ar māksliniekiem, parādās, ka viņi bieži nevēlas spert nākamo soli pie lielākiem projektiem. Tas ir ļoti liels un neapgūts potenciāls. Runājot par tālākizglītību, arī esmu saskāries ar apbrīnojamu mākslinieciskās vides nevēlēšanos kaut ko mācīties.

Bet gribu pievērsties Laikmetīgās mākslas muzejam. Partiju solījumos tas izskan kā skaista dzimšanas dienas dāvana Latvijai simtgadē. Manuprāt, tai vajadzētu būt vietai, kur varam būt pasaules līmenī un darīt to pašu, ko visa attīstītā pasaule.

D. Reizniece-Ozola: – Lai LMM ideja virzītos uz priekšu, tieši pietrūkst šādu cilvēku, kas nāktu nevis no politiķu, bet no mākslinieku vides.

A. Bormane: – Vai nebūtu beidzot drīzāk jāvaicā, kura partija būs tik drosmīga izvirzīt prioritātes simtgades objektiem, jo skaidrs, ka mēs nekad nespēsim īstenot tos visus. Turklāt ir vesela virkne dažādās stadijās iesākto. Neviena partija nesniedz arī atbildi, ko darīt ar neatrisināto Dziesmu svētku infrastruktūras jautājumu.

D. Melbārde: – Šobrīd esam mērķtiecīgi meklējuši finansēšanas modeļus, lai tuvākajā laikā varētu sākt īstenot vairākus objektus. Jāsaprot, ka LNB finansēšanas modelis – ka tiek izmantots tikai valsts budžets – šeit nestrādās. Tomēr es nebūtu tik pesimistiska, ka mums no trim objektiem, kas ierakstīti Nacionālajā attīstības plānā, būtu jāizvēlas viens (Laikmetīgās mākslas muzejs, akustiskā koncertzāle, stadions “Daugava”. – Red.). Mani patiešām grauž tas, ka joprojām Rīgas domes attīstības vīzijās neredzu nopietnus nolūkus paplašināt Dziesmu svētku estrādi.

I. Dālderis: – Pēdējos trīs gadus esmu ļoti intensīvi strādājis, lai Latvijas kultūrai varētu panākt ES struktūrfondu finansējumu. Tas, ko līdz 2018. gadam varētu reāli paveikt, ir Rīgas pils restaurācijas pabeigšana, kā arī Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam jābūt sakārtotam un ar jaunu ekspozīciju. Latvijas Okupācijas muzejam ir jāuzbūvē Nākotnes nams, jāīsteno Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcija. Tāpat ir saskaņots Eiropas finansējums, lai Tabakas fabrika, kur rekonstrukcijas laikā vietu atradīs Jaunais Rīga teātris, pēc tam pārvērstos par radošo industriju klāstera vietu. Līdz 2018. gadam tiks sakārtots arī Rakstniecības un mūzikas muzejs Pils ielā, kā arī uzbūvēta Nacionālā muzeja krājuma novietne Pulka ielā. Uzskatu, ka arī NAP ierakstītos trīs objektus ir iespējams sakārtot līdz 2018. gadam.

D. Reizniece-Ozola: – Primāri finansējums tomēr būtu jānovirza cilvēkiem un tad jādomā par to, ko varam novirzīt būvēm.

– Vai LZS būs manis iepriekš pieminētie drosminieki?

– Es tikai vēlējos pateikt, ka visi šie kultūras objekti nes sev līdzi smagumu, jo parasti katrs tiek plānots ar vienu finansējumu, bet pabeigts ar pavisam citu. Jau vairākkārt esmu teikusi un vērsusi arī Finanšu ministrijas uzmanību, ka “Valsts nekustamo īpašumu” darbībai ir nopietni jāmainās, jo viņi strādā ļoti nekvalitatīvi. Šajā brīdī runāt, ka būvēsim kādu jaunu ēku un tikai par valsts budžeta līdzekļiem, ir ļoti grūti.

D. Melbārde: – Kādā brīdī Ministru kabinetā jānotiek nopietnai sarunai par šīs aģentūras kapacitāti.

Kā vairot atbalstu

– Kāds ir jūsu skatījums uz valsts atbalsta iespējām nacionālas nozīmes kultūras periodikas izdevumiem?

– Palielinoties VKKF finansējumam, viena no tā stratēģijā paredzētajām lietām ir arī mērķprogramma kultūras periodikai, jo mēs labi zinām, ka nacionālas nozīmes mediju kultūras pielikumu eksistence visu laiku ir apdraudēta, jo tirgus situācijā tos nav iespējams uzturēt.

I. Dālderis: – Ir jāturpina jau esošais atbalsts.

D. Reizniece-Ozola: – Mēs redzam VKKF kā vienu no instrumentiem, kā varētu palielināt atbalstu šai jomai. Vēl viens virziens – 
Letonikas programma.

R. Pīks: – Atjaunojot VKKF piesaisti iezīmētajiem nodokļiem, būtu iespējams finansēt arī kultūras periodiku.

D. Zirniņa: – Kultūras periodikai ir nepieciešams atbalsts, turklāt trūkst kultūras procesu analīzes. Tomēr liela nozīme ir arī digitalizācijai.

H. Matulis: – Jāsaprot, ka situācija ar presi mainās – pirms kāda laika tas bija bizness, bet tagad jau jādomā, kā valstiski atbalstīt latviski iznākošo presi, lai mums būtu latviska informatīvā telpa, tostarp arī tā, kas raksta par latviskajām kultūras vērtībām. Šobrīd KM finansējumu saņem “Dienas” kultūras pielikums “Kultūras Diena un Izklaide”, “Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes” un interneta portāls “Satori”. Šīs visas ir lieliskas iniciatīvas, kas nosedz kultūru katra savā segmentā un būtu turpināmas. Ja kāda no tām iznīktu, mēs zaudētu ne vien kultūru, bet arī latvisko informatīvo telpu, kas jēdzīgā veidā spēj komunicēt ar cilvēkiem, motivēt, kāpēc vispār vērts būt latviešiem. Otra lieta, kas šobrīd tiek finansēta caur VKKF, ir kultūras apakšnozaru periodiskie izdevumi, kuru budžets ir ievērojami samazinājies.

– Vai varētu tikt atjaunots valsts iepirkums publiskajām bibliotēkām?

D. Melbārde: – Protams, ka mums būtu jāpalīdz iepirkt bibliotēkām labāka literatūra. Vienīgi jautājums, kurā brīdī tas ir iespējams. Arī tas ir jautājums par prioritātēm.

I. Dālderis: – Iepirkums publiskajām bibliotēkām kvalitatīvai literatūrai jāatjauno, bet – saprātīgi un ar skaidriem nosacījumiem.

D. Reizniece-Ozola: – Iespēju robežās šie iepirkumi jāatjauno, tomēr jābūt arī skaidrai un efektīvai digitālo resursu izmantošanai.

R. Pīks: – Obligātais valsts iepirkums jāatjauno, tomēr ar noteiktiem kritērijiem. Arī digitālais formāts ir nepieciešams, taču daiļliteratūras gadījumā drukātam vārdam joprojām būs priekšroka.

D. Zirniņa: – Obligātais valsts iepirkums ir nepieciešams, tomēr uzskatu, ka jādomā, kā sasniegt jaunu auditoriju, apzinoties arī mūsdienu komunikācijas tehnoloģiju laikmeta iezīmes.

H. Matulis: – Kā politiķi risinās jautājumu par radošu personu sociālo aizsardzību?

D. Melbārde: – Bieži netiek saprasts, ka VKKF ir arī liels darba devējs. Līdz ar to fonda finansējuma palielinājums palīdzētu risināt arī radošu personu sociālās problēmas. Šobrīd ministrijā strādājam pie Likuma par radošu personu statusu. Izvērtējot divus iespējamos modeļus, esam palikuši pie tā, ka nepieciešams atsevišķs likums, iezīmējot atbalsta fonda izveidošanu radošām personām bezdarba periodiem un citiem identificējamiem gadījumiem, kad nepieciešama sociālā palīdzība. Tomēr vienalga turpinām diskutēt, kādā formātā tā varētu tikt piešķirta.

D. Reizniece-Ozola: – Ir vēl viens risks, jo ar jauno gadu ir plāns palielināt mikrouzņēmumu nodokli, pret ko LZS ir uzstājusies. Tieši kultūra ir viena no jomām, kas ar to tiks stipri traumēta.

I. Dālderis: – Tomēr vairāk nekā 70% mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju ir finanšu starpniecībā nodarbināti komersanti. Savukārt pret Likumu par radošas personas statusu konkrētu attieksmi paudīsim tad, kad tā versija tiks piedāvāta apspriešanai. Man kā māksliniekam tomēr liekas, ka katram ir pašam jāspēj par sevi parūpēties, un radošo savienību uzdevums būtu izglītot par to savus biedrus. Savukārt mums, politiķiem, jāparūpējas, lai VKKF būtu pietiekami līdzekļu un kultūras darbinieki varētu saņemt atbilstošus honorārus un no tiem arī veikt uzkrājumus nebaltām dienām un pensijām.

D. Reizniece-Ozola: – LZS attieksme pret šādas radošu personu sociālas aizsardzība sistēmas izveidi kopumā ir pozitīva.

R. Pīks: – Mikrouzņēmuma likmi vajadzētu atstāt esošajā līmenī.

A. Bormane: – Un noslēgumā – kuri no jums būtu gatavi kļūt par kultūras ministru jaunajā valdībā?

D. Melbārde: – Šo gatavību esmu jau apstiprinājusi Nacionālajai apvienībai.

I. Dālderis: – Vienīgi kritiskā situācijā.

– Vai arī tad, ja jums palūgs, būsit gatavs griezt tikpat sāpīgi kā 2009. gadā?

– Otrreiz es to nevēlētos, tomēr jāņem vērā tā brīža kritiskā valsts finanšu situācija.

D. Reizniece-Ozola: – LZS vēl nav nominējusi kultūras ministra kandidātu, tomēr nepieciešamības gadījumā esam gatavi uzņemties arī šo jomu.

R. Pīks: – Tā kā mana bāze ir kultūras izglītība, nepieciešamības gadījumā varētu atgriezties, bet tikai tad, ja justu, ka kaut ko varu izdarīt.

Kultūrpolitikā paveicamo darbu top 5 
”Kultūrzīmju” vērtējumā

1. Radošā procesa finansēšanas sakārtošana saistībā ar atgriešanos pie neatkarīga VKKF finansēšanas modeļa.

2. Taisnīgas atalgojuma sistēmas ieviešana kultūras nozarē.

3. Latvijas simtgades kultūras programmas izveide, īstenojot nacionāli nozīmīgo Enciklopēdijas projektu.

4. Garantēta vērtīgu grāmatu iepirkuma atjaunošana publiskajām bibliotēkām.

5. Dziesmu un deju svētku infrastruktūras sakārtošana līdz 2018. gadam.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Vērtīgi, ka “Kultūrzīmes” organizē šīs diskusijas. Paldies!

  2. Viņš ļoti precīzi izteica kultūras ietekmi uz drošību, jo pašcieņa un garīgais spēks ir jāatrod vispirms pašiem sevī. Tie ir argumenti, ar ko mums būtu jāstartē, runājot par VKKF. (citāts.)
    ———-
    Precīzi!
    Bet par visām tām būvēm runājot, labāk papētiet, cik VNĪ stāv tukšu ēku…

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+