Mentoru programmas dalībnieki atbalsta jauniešus, ko dzīve nav lutinājusi 0
“Mans ieguvums ir siltums, ko saņemu no Santas, un apziņa, ka esmu kādam cilvēkam ļoti svarīga, ka Santa mani mīl un novērtē,” saka Ļubova Vasečko, kura nu jau gandrīz gadu ir jaunās māmiņas Santas Erštiķes mentore.
Ļubova darbojas organizācijā “Mentor Latvija”, kuras biedri kļuvuši par palīgiem un padomdevējiem jauniešiem, kuriem dzīvē trūcis atbalsta. Atbalstāmie jaunieši visbiežāk uzauguši bērnunamos, internātskolās vai nelabvēlīgās ģimenēs. Šādiem jauniešiem vecāku atbalsta nav nemaz vai arī tas ir ļoti minimāls. Organizācija sniedz atbalstu jauniešiem vecumā no 15 līdz 20 gadiem. Tas ir laiks, kad viņiem jāuzsāk patstāvīga dzīve. Rīgā biedrība darbojas jau piekto gadu, uzsākta darbība arī Tukumā un Saldū. Šogad mentori darbosies arī Jelgavā. Ideja, ka šādā veidā jāatbalsta jaunieši, nāk no Zviedrijas.
Ļubova organizācijā darbojas jau divus gadus. “Uzzināju sociālajos tīklos, ka ir iespēja atbalstīt jauniešus. Pati esmu strādājusi bērnunamā, un zinu, kādas grūtības rūpēties par savu ģimeni ir tiem jaunajiem cilvēkiem, kas auguši bērnunamā, un nav saņēmuši vecāku mīlestību,” stāsta mentore. “Sapratu, ka šāda mentoru programma ir ļoti noderīga.”
Dod pat pajumti
Ļubova atbalsta trīs jaunietes. Vienai no meitenēm Ļubovas atbalsts nāca, kā saka, īstajā brīdī. Neilgi pēc abu iepazīšanās jauniete kļuva pilngadīga un viņai bija jāatstāj bērnunams. Pēc pilngadības sasniegšanas tajā var palikt tikai tie, kuri labi uzvedas. Ļubovas aizbilstamā nebijusi tik priekšzīmīga, tāpēc divu nedēļu laikā viņai bija jāatrod nākamā dzīvesvieta. Tas neizdevās, tāpēc kādu laiku meitene dzīvoja Ļubovas dzīvoklī. “Tagad viņa dzīvo atsevišķi, taču rodas ļoti daudz sadzīvisku jautājumu: kā apmaksāt rēķinus, kā lietot internetbanku, kā nolasīt elektrības rādījumus. Labi, ja blakus ir mentors, kas var palīdzēt un paskaidrot. Liels vilinājums ir kredīti, tāpēc man ir jāpastāsta, ka nauda būs jāatdod, kopā rēķinām, cik būs jāatdod. Jaunieši, kuri nāk no bērnunama, bieži vien neprot paveikt tās lietas, kas mums šķiet pašsaprotamas,” stāsta Ļubova. “Arī sociālajā dienestā jaunietim bieži vien neizskaidro viņam saprotamā valodā, kas pienākas, kā pie tā var tikt, bet tikai iedod lapiņu ar citātiem no likumiem.”
“Oficiālā” mentora un jaunieša sadarbība ilgst vienu gadu, taču šajā laikā parasti izveidojas labas un draudzīgas attiecības, kas netiek pārtrauktas tāpēc vien, ka sadarbībai atvēlētais gads ir beidzies.
Darbošanās biedrībā ir Ļubovas brīvprātīgais darbs, taču arī viņas “maizes darbs” ir saistīts ar palīdzēšanu citiem. Ļubova ir asistente ģimenēm, kas pakļautas sociālajam riskam – palīdz, piemēram, nokārtot kādus dokumentus, aizvest bērnu pie ārsta. Otrs Ļubovas darbs ir uzklausīt tos, kuri zvana pa bērnu uzticības tālruni. Līdztekus tam viņa Latvijas Universitātē studē doktorantūrā pedagoģiju. Santu Ļubova vispirms satika kā ģimenes asistente, piedāvāja meitenei iesaistīties mentoru programmā un pati arī kļuva par Santas mentori.
Cilvēks, kam uzticēties
Teju 20 gadus vecā Santa audzina meitiņu, kurai nu jau drīz būs trīs gadiņi, un mācās par pavāra palīgu. Jau šovasar viņa cer saņemt diplomu. Santa saka: neesot nemaz bijis tik grūti tikt galā ar mazuli, jo, pirms viņa satikās ar Ļubovu, jaunajai ģimenei bija cits asistents. Tagad, kamēr Santa ir skolā, meitiņu pieskata mazulītes tētis.
Kā notiek mentora un jaunieša sadarbība? Izrādās, tā nav tikai padomu sniegšana. Jaunietis un mentors kopā dodas uz dažādiem pasākumiem. Piemēram, organizācija rīko darbnīcas un lekcijas, kurās piedalās jaunieši un viņu mentori. Ļubova un Santa kopā veidojušas vainagus, apgleznojušas kreklus, apmeklējušas deju šovu un kino. Santa atzīst, ka šie pasākumi viņai patīk, turklāt tajos viņa iemācās, kā “jāuzvedas sabiedriskā vietā”.
“Pārsvarā vienkārši pavadām laiku kopā: gatavojam ēst, ejam pastaigāties. Ja vajag, dodos līdzi, kad Santai jāved pie ārsta meitiņa vai jākārto kādi dokumenti sociālajā dienestā. Programma paredz, ka mentoram ar jaunieti jātiekas vismaz divreiz mēnesī, bet mēs tiekamies biežāk. Jo biežāk tiekamies, jo labāk varam viena otru iepazīt un attiecības izveidojas labākas,” stāsta Ļubova.
“Man tagad ir vēl kāds cilvēks šajā dzīvē, kam uzticēties,” tā, jautāta, ko ieguvusi no abu sadarbības, atbild Santa. Kaut meitene augusi ģimenē un joprojām dzīvo kopā ar mammu, tuvinieku atbalsts nav bijis pietiekams. “Kopš esam sadraudzējušās ar Ļubu, jūtos daudz laimīgāka. Esmu kļuvusi drošāka, pārliecinātāka par sevi,” turpina Santa. “Ļuba daudz palīdzējusi risināt dažādus praktiskus jautājumus. Ja nezinu, kā pagatavot kādu ēdienu, tad arī zvanu viņai.”
Santa atzīst, ka pēdējā gada laikā sākusi arī centīgāk mācīties. “Pirms tam bija grūti sevi piespiest vai arī galvā bija daudz citu domu,” atceras meitene. Viņa gan nezina, kas tieši licis vairāk pievērsties mācībām: iepazīšanās ar Ļubu vai arī apziņa, ka šis ir pēdējais mācību gads. Ļubovai ir skaidrojums, kāpēc jauniešiem no bērnunamiem vai nelabvēlīgajām ģimenēm parasti ne pārāk veicas ar mācībām: “Kad jaunietim nav atbalsta personas, viņā ir liela trauksme: ir jātiek galā ar daudzām lietām, bet tu esi viens pats, tev nav kam prasīt padomu. Savukārt, ja jūties drošībā un mīlēts, arī sekmes uzlabojas.”
Ļubova arī mācījusi Santai, kā nospraust mērķus un tiekties tos piepildīt. Tagad tuvākais mērķis ir skolas pabeigšana. Lai tiktu pie diploma, būs pašai pareizi jāpagatavo divi ēdieni.
Santa atzīst: nemaz jau tik ļoti negribas kļūt par pavāra palīgu. Vairāk gribētos kļūt par masieri. Taču vispirms jāiegūst vismaz kāda profesija un tad var tiekties pēc augstākiem mērķiem. Vēl Santa sapņo iemācīties svešvalodas.
Kad jautāju Ļubovai, cik daudz laika viņa atvēl jauniešu atbalstam, jaunā sieviete smejas un saka: “Dažkārt es pati domāju: nav taču iespējams to visu paspēt! Taču jau kopš bērnības vecāki man mācījuši: jo vairāk dari, jo vairāk vari paspēt izdarīt. Ja daudz darba, tad arī nopietni jāplāno laiks. Protams, mentorība paņem daudz laika – gan tiekoties, gan sazvanoties, gan vienkārši domājot par to, kā veiksmīgāk meitenēm palīdzēt, kā viņas labāk motivēt. Tas ir arī emocionāls darbs.”
Ļubovas tuvinieki sākumā nav varējuši saprast, kāpēc tik daudz jānoņemas ar svešām meitenēm, bet nu jau viņi sāk saprast, cik nozīmīgs ir Ļubovas darbs, un arī viņas brālis no nākamā gada būs mentors.
Trūkst vīriešu
Meiteņu mentori parasti ir sievietes, bet puišiem – vīrieši. Ļubova atzīst, ka jo sevišķi liels izaicinājums ir atrast mentorus vīriešus Tukumā, Saldū un Jelgavā, kur atbalstu organizācijā meklējuši daudzi puiši. “Viņiem apkārt jau bijušas daudzas sievietes – skolotājas, audzinātājas, sociālās darbinieces. Beidzot blakus vajag vīrieti, kas var parādīt, kā ir būt vīrietim, tēvam un vīram,” teic Ļubova.
Lai kļūtu par mentoru, jābūt vismaz 25 gadus vecam. Par mentoriem kļūst cilvēki ar dažādu izglītības līmeni un dažādu profesiju pārstāvji. “Svarīgākais ir apzināties atbildību, būt gatavam blakus jaunietim, veltīt viņam savu laiku,” tā Ļubova. Jaunie mentori tiek apmācīti, piemēram, klausās psihologu lekcijas. Mentoru un jaunieti pārī savieto, ņemot vērā intereses. Piemēram, saliek kopā tos, kurus aizrauj sports.
Jautāju Ļubovai, vai nav pārāk grūti gan maizes, gan brīvprātīgajā darbā risināt sociālas problēmas. “Dažkārt šķiet: viss ir slikti, taču parasti spēju priecāties arī par maziem panākumiem. Ir jauki palīdzēt,” viņa atbild. “Novērtēju to, ka varu kādā dzīves posmā iet blakus citam cilvēkam.”
Ļubova spriež, ka arī valstij un pašvaldībām vajadzētu domāt, kā vairāk palīdzēt jauniešiem, kam trūkst vecāku atbalsta, – labāk palīdzēt jauniešiem, kamēr viņu dzīve tikai sākusies. Pēc gadiem desmit, kad šodienas jaunietim varbūt būs jau pieci bērni, bet nebūs darba un pastāvīgas dzīvesvietas, problēmu būšot vairāk un palīdzēt nākšoties grūtāk.
UZZIŅA
Patlaban Latvijā izveidoti aptuveni 60 pāri, kuros darbojas mentors un jaunietis. Plašāka informācija par mentoru programmu: www.mentor.lv. Līdz 6. janvārim tur vēl var arī aizpildīt anketu, lai pieteiktos mentora darbam.
