Latvijā
Politika

Solvita Āboltiņa: Es neesmu nodevusi nekad un nevienu 16


Solvita Āboltiņa
Solvita Āboltiņa
Foto – Karīna Miezāja

Šonedēļ laista klajā diplomātes un bijušās politiķes Solvitas Āboltiņas grāmata “Varēt”. Grāmatas autori ir Juris Lorencs, Egīls Zirnis, Māris Zanders, Anete Konste un Ivars Ījabs. Katrs autors ir rakstījis par vienu posmu S. Āboltiņas karjerā. “Šajā grāmatā autori uzdod tos jautājumus, uz kuriem atbildes tajā brīdī vairāk interesēja viņus pašus. Es necentos ietekmēt sarunu gaitu, vien godīgi izstāstīju to, ko biju pieredzējusi, sapratusi, jutusi. Ceru, ka šī grāmata palīdzēs izprast Latvijas politisko procesu vēsturi plašāk un precīzāk, ieraudzīt to, kas palicis ēnā aiz skaļiem saukļiem un uzpūstiem skandāliem,” par grāmatas saturu saka S. Āboltiņa. Izdevniecības “Latvijas Mediji” izdoto grāmatu “Varēt” no 23. augusta var iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā. Publicējam fragmentu no grāmatas nodaļas, kurā S. Āboltiņu intervē Juris Lorencs.

 

Vai esat piedzīvojusi nodevību?

Solvita Āboltiņa: Diemžēl daudz, pat ļoti daudz. Es to saucu par “mazajiem atentātiņiem”. Tā ir rūgta patiesība, kuras dēļ esmu vīlusies daudzos kādreizējos un arī tagadējos līdzgaitniekos. Diemžēl “Jaunajā laikā” un tagad arī “Vienotībā” tas notiek nemitīgi. Kādā veidā? Aizbildinoties ar cēliem vārdiem, ar kādu cēlu ideju. Bet tas neatbilst patiesībai – vien intrigu pilns cīniņš par personīgo varu, par seklu ambīciju sīku piepildījumu. Par “krēsliņu” un “siltu vietiņu”. Bet jautājums ir par to, kādas sekas ir lielākai vai mazākai nodevībai. Un ko tu pats no savas rīcības esi ieguvis? Ko ieguvusi partija?

Par sevi varu teikt – es neesmu nodevusi nekad un nevienu. Cita lieta, ka dažiem “Vienotībā” ir šķitis, ka es rīkojos pret viņiem kādas citas grupas interesēs, bet tādi nekad nav bijuši manas rīcības motīvi.

Konflikta būtība – pārdalot varu iekšēji partijā, cilvēkiem šķiet, ka ir “savējie” un “svešie”. Valda Dombrovska kādas valdības laikā, kad jau mums vairs negāja tik spoži kā agrāk, mēs bieži diskutējām par to, ka vajadzētu uzņemties iniciatīvu veikt pašattīrīšanos. Turklāt to vajadzēja veikt korekti katrā no koalīcijas partijām, jo problēmas jau bija visiem. Žanetei Jaunzemei-Grendei (kultūras ministre Valda Dombrovska valdībā no 2011. okt. līdz 2013. sept. no partijas “Visu Latvijai!”. – Red.) tobrīd bija konflikts ne tikai ar Andreju Žagaru kā Nacionālās operas vadītāju, bet visu kultūras nozari. Ilzei Viņķelei (labklājības ministre Valda Dombrovska valdībā no 2011. okt. līdz 2013. nov. no partijas “Vienotība”. – Red.) savukārt bija konflikts ar pensionāriem – intervijā žurnālam “Playboy” viņa pateica, ka šodienas pensionāri savu pensiju nav nopelnījuši*, un tā arī nespēja par to atvainoties. Mums pašiem iekšēji šķita, ja mēs koalīcijas partneriem lūdzam mainīt ministru, tad vajadzētu sākt pašiem ar sevi, proti – nomainīt arī savu ministru.

Pirmais ar Ilzi runāja Valdis, bet viņa kategoriski atteicās. Nākamā saruna bija ar mani. Uz Ilzes jautājumu, vai es viņu redzu nākamajā valdībā, es korekti un godīgi atbildēju – nē. Ilze aizgāja, aizcērtot durvis, un vēl paspējot pateikt – nu jā, tev jau ir savējie un svešie. Viņa ļoti labi apzinās, ko vēlas panākt. Motors, kas spēj savākt un motivēt cilvēkus, uzņemties atbildību. Diemžēl arī egoisma līmenis, paradums lietas vērtēt “caur sevi” ir augstāks nekā vidusmēra cilvēkam. Tas ir viņas vājums.

Pat nosacīti “savējiem”, kā Artim Kamparam (ilggadējs partijas “Vienotība” ģenerālsekretārs. – Red.), esmu neskaitāmas reizes atgādinājusi par to, kā viņš, atgriežoties no kādas reģionālas vizītes, pēc kādas portālā pietiek.com publicētas un ne visai patīkamas ziņas vien atmeta ar roku – “es kaut kāda dzeltena portāla dēļ netaisos aiziet”. Bet ziņa, kā vēlāk izrādījās, bija politiski nāvējoša. Es biju viņam skaidri teikusi – tev jādemisionē, tā būs labāk visiem – valstij, partijai un tev pašam personīgi.

Savulaik reģionālā reforma tika “sačakarēta” līdzīgā veidā – tā saucamā “cilvēciskā faktora”, nevajadzīgu ambīciju dēļ. Māris Kučinskis kā reģionālās attīstības ministrs (2004. g. decembris– 2006. g. Novembris. – Red.) skaisti un pārskatāmi bija uzlicis iecerēto reformu uz papīra. Viņš pats apstaigāja visus ministrus, zīmējot jaunos reģionu centrus, jaunās struktūras, piemēram, tiesas. Bet premjeram Aigaram Kalvītim tolaik birojā strādāja Aigars Štokenbergs. Notika vēlēšanas, pēc kurām Aigars pateica – negribu strādāt Saeimā, gribu būt ministrs! Tā kā viņi abi tolaik lieliski sapratās, Štokenbergs šo amatu arī dabūja. Tā Aigars kļuva par ministru, Māris – par frakcijas vadītāju Saeimā, un reforma apstājās. Pareizāk gan būtu jāsaka – nevis apstājās, bet karte tika pārzīmēta un iekrāsota par jaunu, tikai tagad jau oranžās krāsās, kur iztrūka idejas par līdzvērtīgu novadu attīstību. “Atraugas” no tā jūtamas vēl tagad.

Viena no manām kļūdām politikā – nevajadzīgie kompromisi pēc 10. Saeimas vēlēšanām. Toreiz bija kampaņa – Dombrovskis pret Urbanoviču (partijas “Saskaņa” Saeimas frakcijas vadītājs. – Red.). Neskatoties uz veiktajiem taupības pasākumiem, mēs tomēr uzvarējām vēlēšanās – gan kā apvienība, nevis partija “Vienotība”. Sākās Ģirta Valda Kristovska visai bēdīgā epopeja, kad visi, prezidentu Valdi Zatleru ieskaitot, viņu redzēja tikai aizsardzības ministra postenī, bet Ģirts iespītējās un pateica – nē, esmu pelnījis būt ārlietu ministrs! Tās bija garas sarunas naktī ar Zatleru, lai nomierinātu satraukto Kristovski.

Nu ko, Ģirts šo amatu arī dabūja. Bet viss beidzās ar katastrofu. Viņš būtu bijis izcils aizsardzības ministrs, bet izrādījās švaks ārlietu ministrs. Nākamajā Saeimā viņš tika izsvītrots.

 

Izturēt varas nastu… Einars Repše bija viens no pirmajiem, kurš “sadega”. Kāpēc?

Pavisam vienkārši – viņam “palīdzēja”. Einars ir spilgta un neordināra personība, tādu kā viņš mums ir maz. Ļoti gudrs, zinošs, spējīgs un harismātisks, ne velti viņš varēja aizraut sev līdzi cilvēkus. Būdams ļoti stiprs, viņš darīja tikai to, par ko iekšēji no visas sirds bija pārliecināts. Turklāt spējīgs redzēt lielo rāmi, lielās lietas, un prata nolikt malā sīkumus. Nevaru teikt, ka vienmēr viņu līdz galam saprotu, bet Einaram pašam ir skaidri kritēriji, pēc kuriem viņš darbojas, bieži visai neparasti un netradicionāli.

Einara gadījumā skumjākais ir banālā patiesība, ka nevienu jau nevar pilnībā norakt tikai no ārpuses, pašiem kolēģiem kaut mazliet jāpiepalīdz arī no iekšienes, no partijas rindām. Īstenībā visos līdzīgos stāstos “Jaunajā laikā” un “Vienotībā” kāda politiķa “norakšanas” procesi tikuši veicināti pašas partijas iekšienē. Einara “racēji” bija cilvēki, kurus viņš savulaik ieveda politikā, kuriem uzticējās. Stāsts par to, kā kāds atnāk pie visa gatava, pie bagātīgi klāta galda, ierauga uz tā labas lietas un saka – paklau – to taču visu var apēst!

Kā jau katrai, tēlaini izsakoties, saulei ir savi plankumi, tādi bija arī Einaram kā neparastam un talantīgam cilvēkam. Ja sabiedrība no tevis gaida noteiktu rīcību un ja tu šīs gaidas nepiepildi, tad tie, ar kuriem tu esi bijis kopā, draudzējies, iegūst iespēju šīs nepiepildītās ilgas izmantot pret tevi pašu. Paspilgtinot un kariķējot, it īpaši tad, ja tu pats mazliet padarbojies līdzi.

Es nejutos īpaši komfortabli, uzzinot, ka viņš sāk sev vākt honorāru. Pati nebiju klāt brīdī, kad tika pieņemts šāds lēmums, tas bija vienlaikus vai pat pirms mana lēmuma iesaistīties politikā. Einars mēģināja skaidrot savu rīcību sabiedrībai, bet, kā jau katru neordināru rīcību, sabiedrība to uztvēra visai rezervēti. Bija cilvēki, kuri no savas nelielās rocības pārskaitīja Repšem naudu – ticēdami, ka tā ir pareiza rīcība. Tomēr kopumā sabiedrība nebija tam gatava. Tā nu “honorāra lieta” tiek valkāta un apzelēta joprojām. Tāpat kā vārdi “kā var nesolīt”, kas tika teikti pavisam citā kontekstā. Līdzīgi kā Krištopāna “muļķu zeme”, Kalvīša “treknie gadi” un “vaukšķi” – tas viss ir teikts pavisam citā kontekstā, nekā mediji aiznesa sabiedrībai.

Iekšēji stipru organizāciju nav iespējams iznīcināt no ārpuses. “Latvijas ceļš” saira no iekšienes, un līdzīgā veidā 2017. gada nogalē varējām vērot, kā irst, dezintegrējas “Vienotība”. No šāda likteņa nav pasargāta neviena partija.

 

Eiropā politiķi vēlas nokļūt pie varas, pie mums dažkārt var dzirdēt – ko nu es…

Tā ir latviešu mentalitāte. Viens no iemesliem, kāpēc politikā pie mums tik bieži ienāk nekompetenti gadījuma cilvēki. Man patika, kā tik nosvērts cilvēks kā Ilmārs Latkovskis (11. un 12. Saeimas deputāts. – Red.) reiz kāpa tribīnē un atbildēja deputātam Jurim Viļumam, kurš atkal bija sācis vāvuļot, – te viss atkal noticis politiskas vienošanās rezultātā, cik ilgi tas te tā, politiski vienojoties, turpināsies, cik ilgi tas te tā notiks – un tā tālāk un tādā garā. Nesakarīga vāvuļošana. Sveiki, vai pats saproti, kur atrodies? Jebkurš lēmums Saeimā ir politisks. Ja pastāv domstarpības, tad, lai nonāktu pie kopsaucēja, notiek politiska vienošanās. Tas ir politikas pamatu pamats.

Lai ar cik skaistiem sapņiem tu gribētu mainīt pasauli, tu vari tos realizēt vienīgi tad, ja tev ir vara, turklāt pietiekamā apjomā. Pasaules prakse, visa tūkstošgadīgā cilvēces vēsture saka – lai pieņemtu lēmumus ar saistošu raksturu, tev ir jābūt pie varas, jābūt varā. Bet mums, latviešiem, pastāv “varaskāri briesmoņi”, kuri to vien domā, kā “tikt pie siles”. Tik folklorizēts uzskats, ka atspēkot to laikam vairs nav iespējams.

Diemžēl kompetenti cilvēki nemaz nevēlas iet politikā. Tādi, kas spēj kritiski analizēt situāciju, kvalificēti domāt, iedzīvināt konkrētu politiku ministrijā vai nozarē – tādi nepiesakās. Savukārt par daudziem, kuri šobrīd traucas politikā, var teikt – seklas ir viņu ambīcijas, vien tādas virspusējas vēlmes, turklāt viņu pašu šaurajā izpratnē.

Pirms pati ienācu politikā, biju uzticīga “Latvijas ceļa” balsotāja. Jāteic, ka pirmo Saeimu sastāvs, to kvalitāte, ja mēs salīdzinām ar šodienu, tās ir divas dažādas lietas, diena pret nakti. Cilvēciskā kapacitāte par kaut ko iestāties, kaut ko aizstāvēt, gatavība lemt ir būtiski kritusies.

 

Bet tomēr tādi cilvēki nonāk Saeimā! Varbūt tiešām Saeima ir tautas atspulgs?

Mūsu vēlēšanu sistēma to atļauj. Ir tāda cilvēku suga, kuri visu laiku grozās ap partijām, un laiku pa laikam viņi pamanās tajās iesprukt – kaut pa aizmugures durvīm, pati to esmu personīgi piedzīvojusi “Jaunajā laikā” un “Vienotībā”. Ingunas Sudrabas partijas biedrs Meija (Aivars Meija 12. Saeimā ievēlēts no partijas “No sirds Latvijai” saraksta, uz 13. Saeimu kandidē no partijas “Saskaņa” saraksta. – Red.) ir “Jaunā laika” dibinātājs, Platpers pārstaigājis no partijas uz partiju (Arvīds Platpers 12. Saeimā ievēlēts no partijas “No sirds Latvijai” saraksta. – Red.). Vilinājums jau ir milzīgs. Piemēram, politikā ienāk Zatlers, un tu pēkšņi saproti – pie horizonta parādās vilnis, kas tevi ienesīs kārotajā Saeimā. Bet pašam Zatleram gan vajadzēja saprast, ka tik īsā laikā nebūs iespējams izveidot kārtīgu, kvalitatīvu komandu. “Jaunā laika” komanda bija daudz augstākas kvalitātes. Kaut vai tādēļ, ka Einars ar katru iespējamo partijas biedru bija izrunājies individuāli.

Tam pašam Viļumam, kurš pārstāv Reģionu aliansi, šī ir jau otrā Saeima, pirms tam viņš bija Zatlera Reformu partijas biedrs. Bet tas vēl nav viss! Ja nemaldos, tad Viļumam viņa 35 gados šī ir jau sestā partija, īsts rekords!

 

Kāpēc partijas piesaista šādus politiķus?

Viņi ir aktīvi! Plus vēl pietiekami rosīgi, lai noorganizētu sev plusiņus! Tieši plusiņu un mīnusiņu sistēma ir tā, kas ļauj iekļūt parlamentā šādiem aktīviem, bet ne visai gudriem cilvēkiem. Nevar noliegt, savā ziņā viņi ir apveltīti ar labiem instinktiem.

 

Un kā ar Sudrabu? Vai viņa ar savu partiju cerēja būt varā? Vai vienkārši pasēdēt četrus gadus Saeimā, pavilkt četrus gadus tuvāk pensijai?

Partija tika radīta ar pavisam konkrētu mērķi – būt par “Saskaņas” satelītu un kopā ar to veidot nākamo valdību, pa ceļam iznīcinot “Vienotību” un sevišķi jau mani. Sita “Vienotību” un sita mani, tos, ko bija vērts sist. Un es jau esmu visai pateicīgs objekts, kuru sist, jo visu uztveru pārāk emocionāli.

Visi šie viņas braucieni uz Maskavu, īpatnējas tikšanās, runas jau apkārt klīda. Un bija cilvēki, kuri visu redzēja un zināja, kuri savulaik pat bija balsojuši par Latvijas neatkarību un kuriem tas nebija pieņemams. Diemžēl kārtējo reizi neviens nebija tik drosmīgs, lai to pateiktu skaļi.

Nu ko, paldies dievam, neizdevās. Tagad viņi, visu aizmirsti, sēž opozīcijā un pamazām nīkst ārā. Vēlēšanu naktī ap trijiem Žanete Jaunzeme-Grende man atsūtīja īsziņu – “nu redzi, kā tas ir, kad sāp, varu padalīties, kā sāpes pārvarēt”. Uz to es viņai atbildēju – “ja cena ir tāda, ka Latvijā nebūs “Saskaņas” un Sudrabas koalīcijas valdības, tad tā bija maksāšanas vērta”.

Starp citu, Sudraba pati vai vismaz viņas galvenie atbalstītāji bija pārliecināti, ka vismaz divdesmit vietas Saeimā garantētas. Par to netieši liecina vēlēšanu nakts ārējie atribūti – kur tika svinēta ballīte, kādi cilvēki tajā piedalījās. Bet nekā, čiks vien iznāca! Tas, ka šobrīd parlamentā viņi bieži balso kopā ar “Saskaņu”, ir vēl viens apliecinājums tolaik kaldinātajiem plāniem.

 

Esmu ievērojis, ka sievietēm politiķēm piemīt tieksme veidot ap sevi kaut ko līdzīgu galmam. Kāpēc rodas šāda tieksme?

Saistītie raksti

Patiesībā jau katrai kaut cik atbildīgai amatpersonai nepieciešams tuvāko palīgu loks, uz kuriem var paļauties un uzticēties. Man vienmēr bijis svarīgi, lai apkārtējie ir gudri, vēlams, pat gudrāki par mani. Ja gribat, varat saukt to par galmu. Bet patiesais galms sākas tad, ja cilvēks ap sevi pulcina tādus, kuru galvenais pienākums ir nevis dot padomus, bet gan slavēt – cik tu esi skaists, cik gudrs, cik asprātīgs! Bet tas ir ļoti bīstami, jo ar laiku neizbēgami zūd realitātes izjūta. Tu paliec viens pats ar savu vienīgo un pareizo viedokli.

 

* Labklājības ministre Ilze Viņķele intervijā žurnālam “Playboy” 2012. gada novembrī teica: “Viņi, kas nāk no padomju laikiem, saka, ka ir maksājuši nodokļus, strādādami rūpnīcās, un pārmet, ka viņu stāžs ir liels, bet pensija niecīga, to valsti viņi ir būvējuši un tā nemaz nav atšķirīga no šodienas Latvijas. Skarbā patiesība diemžēl ir tā, ka tās ir divas dažādas pasaules un viņu devumu citai valstij nevar adekvāti novērtēt šeit, un visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši.” Pensionāri par šo izteikumu jutās ļoti aizskarti un prasīja ministres demisiju.

LA.lv