Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. jūlijs, 2013
Drukāt

Solvita Āboltiņa: Vai spējam paši sevi pārvaldīt

Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Tautas politiskais briedums, griba un spēja atbildīgi lemt savu likteni ir valsts attīstības pamatā. Latvijas tauta 1993. gada 5. un 6. jūnijā pirmo reizi gandrīz pēc sešdesmit gadu pārtraukuma ievēlēja Saeimu. Savukārt 1993. gada 6. jūlijā 5. Saeima sanāca uz savu pirmo sēdi un pilnā apjomā tika atjaunota Satversme. 


Tādējādi Latvijas Satversmes sapulces savulaik veidotā parlamentārā sistēma atkal kļuva par realitāti, un tas mums ļauj šogad runāt par atjaunotās Saeimas divdesmit gadiem. Tāpat tas ļauj mums izdarīt secinājumus par tām parlamentārisma mācībām, ko šie divdesmit gadi mums ir nesuši.

 

Parlamentārisms – nebūt ne vieglākais ceļš

Jau Satversmes tēvi apzinājās, ka parlamentārisms ir Latvijai piemērotākā un vajadzīgākā pārvaldības forma. Tomēr saglabājies ir arī viņu brīdinājums, ka parlamentārisma ceļš nav no vieglajiem. Tātad – derīgākais un piemērotākais ceļš ne vienmēr ir vieglākais.

Parlamentārisms nepiedāvā gatavas atbildes un nenorāda uz vienu gudro, kurš zina visas pareizās izvēles. Nevis viens vadonis izlemj valstij svarīgos jautājumus, bet gan tas ir uzticēts pašai tautai un tās ievēlētajai Saeimai kā tautas pārstāvjiem.

1922. gada 7. novembrī, atklājot pirmo Saeimas sēdi, Latvijas Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste izteica savu vēlējumu jaunajam parlamentam: “Jūs esat no tautas raidīti darīt svarīgu darbu. Es esmu pārliecināts, ka jūs to darīsiet nesavtīgi, pēc labākās apziņas, pēc labākās pārliecības par godu un par svētību mūsu dārgajai tēvijai.” Arī šodien ikviens Latvijas pilsonis no sirds cer, ka viņa ievēlētie deputāti savu darbu darīs pēc labākās apziņas, nesavtīgi, neaptraipot savu godu, un sabiedrības labumu stādīs augstāk par savu personīgo. Ka ikviena deputāta darbs nesīs labumu Latvijai un tās ļaudīm.

Tieši parlamentārismā esam vistiešāk atbildīgi par to, vai paši spējam sevi, savu valsti pārvaldīt. Par Latvijas nākotni mēs visi lemjam kopīgi; kopīgi arī esam atbildīgi par neveiksmēm un kļūdu labošanu.

 

Tauta ir spējīga 
izteikt savu gribu

Pirms divdesmit gadiem, atklājot 5. Saeimas pirmo sēdi, toreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Atis Kramiņš pauda zīmīgu vērtējumu: “Latvijas tauta labi orientējas situācijā, ir informēta par valstī notiekošajiem procesiem, spēj būt organizēta, spēj izteikt savu gribu un ir spējīga pati lemt savu likteni.”

Aizvadītajos divdesmit gados, neskatoties uz kritieniem un krīzēm, lielie notikumi un pavērsieni mūsu valsts dzīvē ir devuši pārliecību, ka tas ir tiesa. Mēs spējam skaidri paust savu viedokli un paši pārvaldīt savu valsti.

Par to liecina gan smagie ekonomisko un sociālo reformu lēmumi, Latvijas valstiskuma nostiprināšana un aizsardzība, atgriešanās Rietumu ģeopolitiskajā vērtību telpā un dalība NATO un Eiropas Savienībā, gan gaidāmā dalība eirozonā. Jo īpaši daudzu atmiņā ir palikuši beidzamo gadu pārbaudījumi – gan smagā ekonomiskā krīze un skaudrie tās pārvarēšanas pasākumi, gan nepieciešamība aizsargāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu – šie un citi lēmumi skaidri apliecina Latvijas tautas spēju lemt savu likteni.

 

Parlamentārisma mācības

Kādas mācības un pārdomu vērtus notikumus mums ir nesuši šie divdesmit gadi?

Pirmkārt, spēkā ir teiciens: “Kur divi latvieši, tur trīs partijas.” Citiem vārdiem – Latvijas politiskā vide ir ļoti sadrumstalota, sīkpartiju pilna. Katru reizi Saeimā tiek ievēlēts liels partiju skaits, kas rada gan izaicinājumus valdības koalīcijas veidošanai, gan tālākai konstruktīvai ilgtermiņa darbībai.

Šobrīd svarīgi būtu spēcināt, uzlabot un attīstīt esošās partijas ar plašu pārstāvniecību, nevis steigā uz nākamajām vēlēšanām atkal veidot jaunas partijas viendienītes, kuras nespēj nodrošināt ne profesionālu komandu, ne politiskā procesa kvalitāti.

Nopietnu sociāli ekonomisko mērķu īstenošanai mūsu valstī ir nepieciešama politisko spēku konsolidēšana, nevis jaunu sīkpartiju dibināšana.

Otrkārt, gadu gaitā ir vērojama ļoti skaidra sabiedrības prasība pēc “jaunām sejām”. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc uz katrām vēlēšanām rodas jaunas sīkpartijas un kāpēc daļa sabiedrības tomēr uz tām liek lielas cerības.

Tas zināmā mērā ir mūsu “laimes lāča” sindroms jeb gaidas, ka atnāks kāds nezināms, gaišs spēks un vērsīs mūsu kopīgo dzīvi uz labu. Tomēr izaugsmi piedzīvosim, tikai esot aktīviem un pašiem iesaistoties, nevis gaužoties un gaidot.

Mūsu kopīgos spēkos ir padarīt Latviju par attīstītu, pārtikušu un plaukstošu valsti, kurā katra ģimene jūtas droši un katrs individuāli var paļauties uz saviem spēkiem un valsts atbalstu. Latviju, ar kuru tās iedzīvotāji lepojas un kuru ar cieņu un atzinību uzlūko pasaulē.

Treškārt, šie divdesmit parlamentārisma gadi mums rāda, ka savas valsts pamati un pati valsts mums joprojām ir jāaizsargā. Ir izrādījies, ka 21. gadsimtā valodu referendumā mums jāiet aizstāvēt to Latviju, kuru 1918. gadā proklamēja mūsu tēvutēvi, kuras neatkarību pasludināja 4. maijā un atjaunoja 21. augustā, kuru paši uz barikādēm aizstāvējām.

Latvijas veiksmes stāsts, ko mēs visi tā gaidām, sāksies ar katra Latvijas pilsoņa apzinātu izvēli un personisku lēmumu. Katra pilsoņa iesaistīšanos dažādās sabiedriskās un politiskās aktivitātēs un diskusijās, katra pilsoņa nodoto balsi vēlēšanās un tautas nobalsošanās. Divdesmit gados mēs esam pierādījuši citiem un sev, ka esam pietiekami gudri un pragmatiski, lai paši varētu pārvaldīt savu valsti un lemt savu likteni. Tagad, lai nodrošinātu tālāku izaugsmi un uzplaukumu, atliek ņemt vērā arī šo divdesmit gadu sniegtās mācības.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+