Guntis Ščerbinskis: Solvita paēdusi un karogs dzīvs 16
Latvijas Universitātes docente Solvita Olsena turpmāk 14. jūnijā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā – varēs mierīgi rīkot saviesīgas svinības, neizkarot pie savas mājas ballītes noskaņai traucējošo valsts karogu sēru noformējumā. Pēc iepriekš šai sēru dienā saņemtā brīdinājuma par karoga neizkāršanu, juriste Olsena Satversmes tiesā (ST) apstrīdēja likumā noteikto pilsoņa pienākumu pacelt valsts karogu noteiktās svētku un piemiņas dienās. Viņasprāt, tas ierobežojot izteiksmes brīvību.
ST, gatavojot spriedumu, acīmredzami, vadījusies pēc principa – lai vilks paēdis, bet kaza dzīva, un burtiski izlīdusi caur adatas aci. Tiesa nav bijusi tik drosmīga, lai valsts karoga likumā revidētu normu, kas nosaka pienākumu pacelt šo valsts simbolu. Jāteic – tas tiešām būtu par daudz, jo karoga pacelšanas tradīcija Latvijā ir viena no nedaudzajām tradīcijām, kas, lai arī simboliski un ar likuma pantu, tomēr atgādina par vienotu nāciju vai vismaz Latvijas ceļu uz vienotu sabiedrību, kam ir kopīga vēsture, svinamās reizes un tamlīdzīgi. Tomēr arī juriste Olsena var justies gandarīta par savu ieguldīto darbu konstitucionālās sūdzības sagatavošanā, jo ar ST spriedumu turpmāk fiziskas personas vairs nedrīkst sodīt par valsts karoga likumā noteiktā pienākuma nepildīšanu. Jāatdzīst, ka līdz ar to valsts karoga pacelšana kļuvusi par brīvprātīgu pienākumu un likumā turpmāk šai normai atvēlēta vairāk dekoratīva loma.
[wrapintext][/wrapintext]
Vērtējot ST spriedumā paustos argumentus, jāteic, ka šajā reizē te netrūkst subjektīvisma. Piemēram, ST tiesneši akcentējuši šābrīža situāciju, kas ļauj secināt, ka, viņuprāt, 25 gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas Latvijas valstiskums un pilsoniskā apziņa ir nostiprinājusies, kamdēļ sankcijas par konkrēto pilsoņa pienākumu zaudē aktualitāti.
Tomēr ar tādu pašu subjektīvisma devu var apgalvot, ka tieši pēdējo divu gadu laikā ģeopolitiskā stāvokļa dēļ Latvijas valstiskums ir apdraudētāks kā jebkad agrāk, kopš neatkarības atgūšanas. Turklāt, nevaram izlikties neredzam arī informatīvo karu, kura viens no mērķiem ir šķelt mūsu sabiedrību, starp citu, arī attieksmē pret valstiskiem simboliem. Šajā ziņā ST spriedums pakalpo šiem mērķiem. Subjektīvs, manuprāt, ir arī ST paustais secinājums, uz kā balstīts lēmums par soda atcelšanu. Proti, demokrātiskā sabiedrībā neesot pieļaujama soda paredzēšana par viedokļa nepaušanu. Bet ir taču zināmas vairākas demokrātijas, piemēram, Beļģija, kur paredzēts sods par pilsoņu nepiedalīšanos vēlēšanās. Tāpēc, pat, ja arī nostājos to privātmāju īpašnieku pusē, kuriem karoga pacelšana līdz šim sagādājusi nepārvaramu piepūli, no Satversmes tiesas tik būtiskā jautājumā bija sagaidāma izsvērtāka argumentācija.
Kas notiks tālāk? Svarīgi ir apzināties un modelēt iespējamās sekas. Protams, esmu pārliecināts, ka lielākā daļa pilsoņu pildīs savu karoga pacelšanas pienākumu tāpat kā līdz šim, jo neba jau soda dēļ viņi to veikuši. Vienlaikus, esmu pārliecināts, ka netrūks pilsoņu, kuri demonstratīvi to vairs nedarīs, līdzīgi tiem, kas, piemēram, atsakās runāt valsts valodā. Zinot, kādas provokatīvas akcijas pret mūsu valsts simboliem bijušas līdz šim, pieļauju, ka uzradīsies arī kūdītāji, kuri kampaņveidīgi mudinās attiekties no valsts karoga pacelšanas. Kādi no tā visa būs ieguvumi? Ar nožēlu jāatzīst, ST spriedums rada augstu risku, ka valsts karoga pacelšana no labas sabiedrību saliedējošas tradīcijas kļūs par jaunu konfrontācijas objektu.
Kā saka, ar vislabākajiem nodomiem var bruģēt ceļu uz elli. Tāpat kā tehnoloģiju attīstībai nav robežu arī izpratne par vārda un izteiksmes brīvību sabiedrībā, protams, aizvien paplašinās. Atbilstoši mehānismi (autoritārismā – vieni, demokrātijā – citi) tomēr kalpo tam, lai samēroto kopējo ar individuālo labumu. Šajā gadījumā ST pozīcijā grūti saskatīt kādas rūpes par kopējo sabiedrības labumu. To liedz gan minētie ģeopolitiskie apstākļi, gan no ST sprieduma izrietošās iespējamās sekas. Jācer, ka ar juristu atbalstu tik drīz nenonāksim pie situācijas, kad pie privātmājām plīvos citu valstu karogi, piemēram, Krimas pievienošanas dienā, pie namiem, ko līdz ar uzturēšanās atļaujām iegādājušies iebraucēji. Arī to taču būtībā var pamatot ar Satversmes 100. pantu: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”.
