Par “Somijas diplomātijas leģendu” godātais Renē Nībergs nesen Rīgā piedalījās savas grāmatas “Pēdējais vilciens uz Maskavu” atvēršanā. Grāmata tulkota vairākās valodās. Somijā tai bijusi liela rezonanse.
Par “Somijas diplomātijas leģendu” godātais Renē Nībergs nesen Rīgā piedalījās savas grāmatas “Pēdējais vilciens uz Maskavu” atvēršanā. Grāmata tulkota vairākās valodās. Somijā tai bijusi liela rezonanse.
Foto – Valdis Semjonovs

Naida vietā sajūta, ka izdzīvojām. Dzimtas stāsts, kas Somijā izraisīja lielu rezonansi 3

Renē Nībergs ir somu diplomāts ar vairāk nekā 40 gadu stāžu, bijis Somijas vēstnieks Vācijā un Krievijā, 2013. gadā ārlietu dienestu atstājis, taču viņa spriedumi Somijas masu informācijas līdzekļos izskan diezgan bieži. Nīberga 2015. gadā sarakstītā grāmata “Pēdējais vilciens uz Maskavu” dzimtenē piedzīvojusi jau piecus izdevumus. Novembrī Nīberga kungs iegriezās Rīgā, lai piedalītos izdevniecībā “Jumava” izdotajā šīs grāmatas latviešu tulkojuma atvēršanā. “Pēdējais vilciens uz Maskavu” ir stāsts par viņa ģimeni, par dzimtas sakņu meklējumiem, 20. gadsimta vēstures pagriezieniem, nedaudz arī par diplomāta darbu. Grāmata somu sabiedrībai negaidītā rakursā atklāja Somijas ebreju kopienas sadzīvi 20. gadsimta pirmajā pusē (R. Nīberga māte bija ebrejiete). Intervijā Nīberga kungs lūdz, lai vairāk runājam par viņa grāmatu. Tomēr kā izvairīties no vēstures un politikas, ja tajā mums tik daudz kopēja un par to šā vai tā runāts arī grāmatā?

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Britu pulkvedis: “Viņš blefo par kodolieročiem. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ​​labāk” 140
Lasīt citas ziņas

Grāmatas popularitāte Somijā droši vien izskaidrojama ar to, ka ebreju kopienas vēsture jūsu valstī ir absolūta “nezināmā zeme”?

R. Nībergs: Tā arī ir. Latvijā ebrejiem vēsturiski bijusi pamanāma loma. Somijā – vispār nekāda. Ir tikai atsevišķas personības. Kad gatavojos precēties un līgavai pateicu, ka mana māte ir ebrejiete, viņa bija ļoti izbrīnīta, jo dzīvē nevienu ebreju nebija redzējusi. Man prezentācijās cilvēki teica, ka nav absolūti neko zinājuši par ebreju kopienas dzīvi Somijā, kur nu vēl par to, ka šī kopiena uzturēja ļoti ciešas saites ar Rīgas ebrejiem, par ko grāmatā rakstu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vienīgi nav dzirdēts, ka 20. – 30. gadu Latvijas ebreju sabiedrībā būtu noticis un atklātībā nācis tik skandalozs gadījums, kādu savā grāmatā aprakstāt jūs: tēvs un citi dzimtas locekļi atsakās no meitas, kura gatavojas precēties ar neebreju, ar somu Bruno!

Ziniet, man uznāca auksti drebuļi, kad Šolema Aleihema stāstā “Piena pārdevējs Tevje” izlasīju, kā Tevje skaidro, kāpēc meita viņu apkaunojusi, un sapratu, ka viņš to dara tādiem pašiem vārdiem, kādus 1937. gadā pret savu meitu Feigu jeb Faniju, manu nākamo māti, lietoja mans vectēvs Meiers Tukacieris. Viņš apsūdzēja meitu naudas zagšanā un vēlāk sinagogā nolasīja lūgšanu par “mirušo” meitu, lai gan viņa bija dzīva. Vectēvs bija ienācis Somijā no kādas cara Krievijas ebreju nometinājuma joslas mazpilsētas, no “štetles”, kā mēdza teikt. Viņš dzīvoja Helsinkos, bija veiksmīgs mazais uzņēmējs, taču tā ortodoksa mentalitāte viņā bija saglabājusies. Pēc ortodoksālā jūdaisma priekšrakstiem, ja ebreju sieviete apprecas ar svešas ticības vīrieti, viņa skaitās “simboliski mirusi”. Vēl 50. gados vismaz daļa Somijas ebreju bija kategoriski pret jauktajām laulībām. No otras puses, tas arī saprotams, jo kopiena taču maza! Kad augu, kaut ko jau ģimenē par skandālu dzirdēju, taču to, cik kategoriskos toņos, cik šausmīgi tas viss toreiz notika, uzzināju tikai tad, kad iepazinos ar šo lietu policijas arhīvos. “Labāk tu būtu mirusi un nemaz nebūtu piedzimusi,” tiesā sacīja manas mātes māsa Riko. Viņa nosauca Feigu par “mauku”. Bet viņas brālis Ābrams draudēja nogalināt manu tēvu Bruno. Policija viņam ieteica iegādāties ieroci. Bruno paklausīja.

Vai savas dzimtas vēstures pētījumos esat atradis kādas norādes, ko un cik daudz Somijā dzīvojošie ebreji zināja par nacistu okupētajā Latvijā notiekošo holokaustu?

Viņiem bija zināms priekšstats. Informācija nāca caur Zviedriju. Zviedru avīzes par to rakstīja. Tā nojausma, ka kaut kas notiek, auga pamazām. Visi taču zināja, kāda ir nacistu politika, zināja, ka Austrumu fronte ir pati brutālākā. Tomēr notikušā patiesais apmērs atklājās tikai pēc tam. Te būtu jārunā arī par Somiju Otrajā pasaules karā. 1940. gada novembrī PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs uzstājīgi prasīja Hitleram, lai viņš neiebilstu, ka PSRS pabeigs iesākto, kas tai neizdevās 1939./1940. gada Ziemas karā. Somijai nebija citas izvēles kā šādā situācijā noslēgt savienību ar Belcebulu, lai cīnītos pret sātanu. Taču tas, ka noslēdzām savienību ar Belcebulu, nenozīmēja, ka Somija pieņēma Belcebula ideoloģiju. Somija bija absolūts izņēmums Hitlera sabiedroto starpā. Mēs palikām kā parlamentāra demokrātija. Nesen Somijas ebreju kopienas priekšsēdētājs izteicās, ka ebreji toreiz saudzēti ne jau tādēļ, ka somi būtu viņus “ļoti mīlējuši”, bet tādēļ, ka tādas represijas nepieļāva no zviedru laikiem saglabātās likuma varas tradīcijas. Pie mums nebija autoritārisma. Somija arī kara laikā bija tiesiska valsts un likumi ko tādu vienkārši nepieļāva! Lai arī Somija 100 gadus pirms neatkarības bija Krievijas sastāvdaļa, tā bija autonoma ar zviedru valodu, zviedru likumiem un zviedru protestantu baznīcu. 1943. gadā atrisināt “ebreju jautājumu” somiem pieprasīja SS vadītājs Heinrihs Himlers. No Helsinkiem viņam pienāca atbilde: “Somijā ebreju nav, ir tikai Somijas pilsoņi.” Ebreji taču dienēja Somijas armijā, bija virsnieki vienā frontē ar vāciešiem! Ir diezgan plaši zināms gadījums ar vienu majoru, Somijas armijas kara ārstu, un kājnieku kapteini. Abi bija ebreji. Vācieši viņiem par nopelniem vēlējās pasniegt Dzelzs krustu. Virsnieki no tā atteicās. Viena lieta gan notika – Somijas slepenpolicija, kas cieši sadarbojās ar nacistiskās Vācijas gestapo, izdeva Vācijai astoņus Austrijas ebreju bēgļus. No šiem astoņiem tikai viens pārdzīvoja karu. To uzskata par “Somijas grēku”. Kad 1944. gada rudenī Somija izstājās no kara, maršals Gustavs Mannerheims, kurš tad bija arī valsts prezidents, apmeklēja sinagogu. Bija neoficiāla noruna – ja nu kas, visa Somijas ebreju kopiena varēs patverties neitrālajā Zviedrijā.

Reklāma
Reklāma

No jūsu grāmatas uzzināju, ka pēc 1917. gada revolūcijām Krievijā somu valodā ar krievu vārdu “svoboda” (brīvība) sākuši apzīmēt haosu un laupīšanas.

“Svoboda” ar uzsvaru uz pirmo “o”. Tas nāca no anarhijas, kāda iestājās Helsingforsā (Helsinkos) izvietotajās Krievijas armijas daļās. Somi to redzēja ielās, un pēc tam nāca īsais, asiņainais Somijas pilsoņu karš. Mūsdienās šo izteicienu jo-projām lieto, kaut pamazām tas no valodas izzūd. Pat nezinu, vai mani bērni tagad zina, ko tas nozīmē.

Somijas valsts 6. decembrī svinēja savu simtgadi. Par ko, atskatoties uz to laiku, spriež Somijas sabiedrībā?

Līdz 1917. gadam Somijā Pirmo pasaules karu nemaz nejuta. Toties juta fenomenālu rūpniecības bumu. Kara apstākļos Krievija ņēma pretī visu, ko Somija varēja saražot. Jūsu zemi šķērsoja fronte. Mums nekā tāda nebija. Izņemot profesionālos virsniekus, kuri dienēja Krievijas armijā, somi karā nepiedalījās. Bija vienošanās, ka Somijas autonomija vienkārši iemaksā Krievijas budžetā zināmu summu kara vajadzībām. Somijā bija izvietoti ap 100 tūkstošiem Krievijas armijas karavīru. Helsingforsā atradās liela flotes bāze. Kad viņi nogalināja savu komandieri un izgāja ielās, tā bija pirmā somu saskar-sme ar karu un revolūciju. Un tad 1918. gadā sākās četrus mēnešus ilgais pilsoņu karš. Bija ne tikai karš, jo pēc tā daudzi tūkstoši “sarkano” nomira šausmīgos apstākļos gūstekņu nometnēs. Ļoti daudzus nošāva. No tiem laikiem Somijas sabiedrībā palika mieles. Īpaši sekas sabiedrībā bija jūtamas 20. gadsimta 20. gados. Par to runāja vēl 50. – 70. gados. Arī mūsdienās niecīga pēcgarša palikusi. Kaut, manuprāt, izlīguma process jau ir noslēdzies. Tam vajadzēja vairākas paaudzes.

Tad jau 1939./1940. gada karš pret PSRS pat vērtējams pozitīvi, jo saliedēja somu nāciju?

Tas ir fakts. Staļins tā arī nesaprata, ko izdarījis. Kad viņš 1939. gadā uzbruka Somijai, somi kļuva par vienotu nāciju. Šobrīd var sacīt, ka ar savu vēsturi esam tikuši galā. Tagad par galveno Somijas vēstures jautājumu tiek uzskatītas attiecības ar PSRS. Jāņem vērā, ka, tā vienkāršoti sakot, neviena somu meitene, sieviete vai vecmāmiņa netika saskārusies ar padomju armijas karavīru. Tāpēc Somijā nav naida. Tas gan bija tūlīt pēc kara. Kā nekā 90 tūkstoši kritušo, 150 tūkstoši ievainoto un pusmiljons bēgļu, kas zaudēja savas mājas. No tām teritorijām, kas bija jāatdod PSRS, visus evakuēja. Neko neatstāja, neviens tur nepalika. Kad Staļins 1944. gadā “atbrīvoja” Viborgu, tajā neviena nebija. Pagājuši jau vairāk nekā 60 gadi. Naida vietā ir sajūta, ka mēs izdzīvojām, ka mums nebija citas izvēles kā cīnīties un pēc tam vienoties ar PSRS. Atšķirībā no Baltijas valstīm mūsu valstiskums netika sagrauts.

Un zaudētā Austrumkarēlija?

Mani reiz par to tincināja Japānas televīzija, jo viņiem aktuālas zaudētās Kuriļu salas. Atbildēju, ka mums šis jautājums nav aktuāls, jo Somija 1947. gadā parakstīja miera līgumu ar PSRS. Jā, nostalģija ir, un karēļu tradīcijas sabiedriskajās organizācijās saglabājas, taču jautājuma par robežu maiņu nav. Neviens karēlis Austrumkarēlijā nepalika. Nevienam somam tur nav radinieku. Viborgā katrs akmens runā somiski, taču tur nav neviena soma. Šis jautājums ir slēgts. Jūs neatradīsiet nevienu nopietnu politiķi, kas runās par revanšu. Kaut, jāatzīst, Somijas prezidents Urho Kekonens centās. Viņš bija pārliecināts, ka viņam izdotos, ja 1964. gadā Ņikita Hruščovs netiktu gāzts no PSRS vadītāja amata. Tā bija Kekonena ideja, ka jāatgūst Viborga un vēl dažas teritorijas, jo viņš taču pats nāca no austrumu pierobežas un bija Somijas parlamenta deputāts no Viborgas. Kekonens bez valdības ziņas vēl mēģināja runāt ar Leonīdu Brežņevu, taču tas klusēja.

Aukstā kara gados uz Somiju attiecināja jēdzienu “finlandizācija”. Tam nebija laba pieskaņa…

No somu viedokļa šis vārds ir aizvainojošs. Jēdzienu izdomāja kāds Rietumvācijas politologs. Viņiem būtu bijis jāņem vērā, ka veidot attiecības ar Staļina mantiniekiem nebija vieglākais uzdevums. Un Somija neizlaida nevienu Eiropas integrācijas vilcienu. Vienmēr mēs sēdējām pēdējā vagonā. Mēs izdzīvojām, un no tā nāk Somijas dziļais reālisms attiecībās ar PSRS un Krieviju. Attiecību veidošana ar Krieviju vienmēr ir bijis lielākais Somijas ārpolitikas izaicinājums. Somijā sastapsiet diezgan vienotu viedokli šajā jautājumā.

Šobrīd Somija nez vai var paļauties uz priekšstatiem, kas reiz derēja attiecībās ar PSRS. 1999. gadā jūs kā Somijas Ārlietu ministrijas Austrumu politikas nodaļas vadītājs izteicāties, ka Maskavā saprotot: “Krievijas maizei sviests ir rietumu pusē.” Neizskatās, ka Maskavā tā vēl domā.

Jā, Krievija mainās. Protams, tas, kas notika Krimā, mums nav pieņemami. Mēs ļoti labi zinām, ko nozīmē, ja kāds grib mainīt robežas ar militārām metodēm. Mēs atbalstām ES sankcijas pret Krieviju, taču tas nenozīmē, ka mums nav attiecību ar Maskavu, ka mūsu prezidents nerunā ar Krievijas prezidentu. Mēs neesam ne Portugāle, ne Beļģija. Šīs attiecības mums ir vitāli svarīgas. Vienlaikus viņi zina, ka tas, kas notiek Ukrainā, mums ir nepieņemami. Mēs tirgojamies, un mūsu tirdznieciskajām attiecībām kaitē ne tik daudz sankcijas, cik Krievijas rubļa kursa kritums. Somijas un Krievijas attiecības šobrīd ir tik labas, cik labas šajā situācijā var būt. Somija nenodarbojas ar demonstratīvu ārpolitiku. Nesaukšu vārdā, taču paraugieties uz vienas Eiropas valsts premjeru, kurš izsakās par sankciju atcelšanu pret Krieviju. Kad šis premjerministrs piedalās ES sanāksmēs un sastop Vācijas kancleres Merkeles zilo acu skatienu, viņš nez kādēļ aizmirst, ko sacījis agrāk. Mēs sakām, ko domājam. Varbūt Krievijā to uzskata par viltību, bet tā ir viņu darīšana. Vienīgais nopietnais konflikts, kas Somijai ar Krieviju pēdējā laikā bijis, attiecas uz 2015. gada rudeni – 2016. gada ziemu, kad pie Norvēģijas un Somijas robežām pēkšņi parādījās desmitiem nelegālo imigrantu. Viņi bez dokumentiem bija šķērsojuši Krievijas robežu. Tas bija skandāls! Krievija izspēlēja hibrīdkara paņēmienu, pielietojot to laikā, kad Eiropu pārplūdināja nelegālo imigrantu tūkstoši. Vienīgais arguments, ko toreiz Maskava saprata, bija: nu kā gan jūsu Krievijas Federālais drošības dienests pieļauj, ka kriminālie elementi tik brīvi rīkojas uz jūsu valsts robežas! Tas nostrādāja. Citu incidentu nav bijis. Ir dažas viltus ziņas par somu ģimenēm, kas alkst atņemt bērnus krievu mātēm, taču tas ir sīkums.

Novembrī bijušais Somijas vēstnieks Krievijā Hannu Hīmanens izteicās, ka Krievija gribot ietekmēt Somijas prezidenta vēlēšanas 2018. gada 28. janvārī.

Tukši vārdi. Interesanti, kā viņi to varētu paveikt. Prezidenta Sauli Nīnistes popularitāte ir tik liela, ka tur nav jautājumu. Somu sabiedrība ir diezgan noturīga pret hibrīdkara paņēmieniem un viltus ziņām. Izglītotības līmenis sabiedrībā ir ļoti augsts. Kad “Sputņik” atvēra Somijas nodaļu un vervēja žurnālistus, nekas viņiem neiznāca. Viņi bija spiesti aizvērt “Sputņik” birojus, kas gribēja darboties Ziemeļeiropas valstīs.

Somijā ārlietu resora līmenī izsver iespējamās sekas, ja Somija iestātos NATO. Jūs darba grupā bijāt viens no ekspertiem.

Somija vairs nav neitrāla, jo ir ES, taču NATO dalībvalsts nav. Sadarbība ar NATO mums sākās 1994. gadā, kad kļuvām par alianses partnervalsti, piedalījāmies misijās Kosovā, Afganistānā, Irākā. Attiecības ar NATO attīstījās ļoti strauji un šobrīd Somija praktiski ir sasniegusi griestus. Mums ir viss, izņemot pašu iestāšanos. Bet jāņem vērā, ka Somijai iestāšanās NATO nav tehnisks, tas ir simbolisks, dziļi politisks solis. Un tas visu maina. Mūsu attiecības ar NATO var raksturot ar teicienu “smoking but not inhaling” (“smēķēt, bet neievilkt dūmu”). Ziniet, kā tad, kad bērni māžojas ar smēķēšanu… Tajā pašā laikā armijas tradīcijas Somijā ir ārkārtīgi spēcīgas. Pat ekonomiski ļoti grūtos laikos mēs turpinājām apmācīt savus bruņotos spēkus un iegādājāmies bruņojumu, kādu vien varējām. Bija tāds nerakstīts likums – vienu reizi iepērkam bruņojumu no pašu ražotājiem, otru no PSRS, trešo no Rietumiem. Tagad, 26 gadus pēc PSRS sabrukuma, padomju bruņojuma Somijas armijā vairs praktiski nav. Tā jau ir pagātne. Bet tas bija ļoti svarīgs lēmums, kad 1994. gadā iepirkām amerikāņu iznīcinātājlidmašīnas “F–18 Hornet”. Var sacīt, ka pēc Ukrainas krīzes notikusi vesela revolūcija Zviedrijas un Somijas militārajā sadarbībā. Ideja ir, ka mums jārod veids, kā darboties kopā, ja nu pēkšņi pasaule mainās.

Jājautā – vai no Somijas viedokļa Baltijas valstis rīkojās pareizi, iestājoties NATO?

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas dalība NATO palielināja stabilitāti Baltijas jūras reģionā. Jums nebija citas izvēles. Jo jūs, baltieši, esat pavisam citā kategorijā. Kad Somija iestājās ES 1995. gadā, mēs to uzskatījām par savas drošības garantu. Mēs sākumā īsti nesapratām, kādēļ Igaunija tajā laikā vēl sāka kaut ko runāt par NATO. Šķita – ja jau mums pietiek ar ES, tad kādēļ Baltijas valstīm ar to nepietiktu? Mēs nesapratām, ka jūsu stāvoklī ar to tiešām nepietiek.