Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. novembris, 2014
Drukāt

Latvijas preses laipošana 1939./1940. gada padomju–somu Ziemas kara laikā (16)

Foto no Maija Kaģis arhīvaFoto no Maija Kaģis arhīva

"Jaunāko Ziņu" korespondents Indriķis Kaģis Somijā 1939. gada Ziemassvētkos.

30. novembrī aprit 75 gadi, kopš sākās viens no 20. gadsimta netaisnīgākajiem kariem – Ziemas karš starp PSRS un Somiju. Padomju Savienībā līdz pat Otrā pasaules kara beigām to sauca vienkārši par ”robežkonfliktu”. Šis karš izrādījās pārbaudījums arī tā laika Latvijas presei.

1939. gada pirmajā pusē Somiju latviešu presē pieminēja salīdzinoši reti. Līdz ar Baltijas valstu vienotības idejas izplēnēšanu un Somijas virzīšanos uz Skandināvijas pusi politiskā sadarbība starp mūsu valstīm bija pieklususi. Tomēr avīzēs varēja atrast reklāmas, kas aicināja uz Somiju un skaisto galvaspilsētu Helsinkiem. Notika ekskursijas un pieredzes apmaiņas braucieni, par kuriem vēstīja laikraksti. Turklāt Somija aktīvi gatavojās uzņemt 1940. gada vasaras olimpiskās spēles, un šim procesam latviešu prese sekoja ar neatslābstošu interesi.

1939. gada 1. septembrī Eiropā sākās karš, bet Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis izdeva deklarāciju par stingras neitralitātes ieviešanu. Žurnālists Aloīzs Klišāns vēlāk atcerējās, ka latviešu laikrak­stiem bijis jāpublicē visu telegrāfa aģentūru ziņojumi bez jebkādiem komentāriem. Nedaudz vēlāk PSRS piespieda Baltijas valstis parakstīt savstarpējās palīdzības līgumus (28. septembrī – ar Igauniju, 5. oktobrī – ar Latviju, 10. oktobrī – ar Lietuvu), kas nozīmēja sarkanās armijas karabāzu izvietošanu valstu teritorijās. Līgums līdzinājās tam, kādu Maskava gribēja uzspiest arī Somijai, taču somi nepiekāpās.

Sākot ar 1939. gada oktobri, lielākajos laikrakstos ”Brīvā Zeme”, ”Jaunākās Ziņas” un ”Rīts” sāka parādīties daudzi materiāli par Somiju. Visiem šiem laikrakstiem Helsinkos bija korespondenti. Žurnālisti centās rakstīt neitrāli, bet tas nebija viegli. Maz ticams, ka rakstītāju un lasītāju patiesā attieksme būtu bijusi neitrāla, bet tagad Latvijas laikrakstiem nācās atdzīvināt kopš cara laikiem aizmirsto laipošanas prasmi.

Pēc visa bija nojaušams, ka tuvojas karš. Var domāt, ka, neraugoties uz Latvijas oficiālo nostāju, kas neatzina Somijas pretošanos sadarbības līgumam ar PSRS par pareizu, plašas aprindas augsti novērtēja somu valdības un tautas gribu aizstāvēt neatkarību. 26. oktobrī ”Brīvā Zeme” informēja, ka Somija steidzot nocietināt Ālandu salas un pieņemti noteikumi par Helsinku un citu Somijas lielāko pilsētu aptumšošanu. Latviešu žurnālisti, kuri atspoguļoja Somijas noskaņas, saprata draudošo situāciju un redzēja, cik pārdomāti somi gatavojas iespējamai agresijai. Kaut ienaidnieks vārdā netika saukts, diezin vai kāds no reportāžu lasītājiem nesaprata, par kuru valsti ir runa.

Ar visiem pa labam

1. novembrī ”Brīvā Zeme” bez komentāriem publicēja PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja un ārlietu komisāra Vjačeslava Molotova runas atreferējumu. Komisārs deva pārskatu par Padomju Savienības attiecībām ar Somiju. Jau nākamajā dienā lasītāji varēja iepazīties ar somu viedokli. Telegrammā no Helsinkiem, ko publicēja ”Rīts”, bija atreferēta ārlietu ministra Eljasa Erko runa. Arī šai runai nebija komentāru, bet daudz kas tāpat bija skaidrs: Somija turpina iet savu ceļu un līdztekus sarunām rūpējas par valsts aizsardzību. Tikmēr Latvijā šajā laikā ienāca padomju militāro spēku ”ierobežotais kontingents” (25 000 karavīru). Žurnālistiem bija aizliegts par to rakstīt.

Oktobra beigās uz Helsinkiem devās ”Jaunāko Ziņu” līdzstrādnieks Indriķis Kaģis. Domājams, žurnālisti centās dot lasītājiem visu informāciju, ko vien drīkstēja publicēt. Bet latviešu avīzes ziņoja arī par protesta mītiņiem pret Somiju, kas notikuši Maskavā un Ļeņingradā. Par tā dēvēto ”Mainilas incidentu” ”Brīvā Zeme” informēja 27. novembrī. Kā ierasts, ziņas no Helsinkiem un Maskavas atradās blakus (vēlāk Krievija atzina, ka PSRS pati apšaudījusi robežciemu savā pusē, nogalinot četrus savus karavīrus, bet apsūdzot agresijā Somiju). Turpat līdzās ziņai par Mainilas apšaudi bija garāks ievadraksts, kas attaisnoja PSRS prasības un slavēja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas rīcību, parakstot līgumu ar PSRS. Dienā, kad somi paziņoja, ka PSRS lauzusi padomju–somu neuzbrukšanas līgumu, ”Brīvās Zemes” lasītājs uzzināja, ka arī Vācija pārmetot somiem nedraudzīgo attieksmi pret lielā kaimiņa taisnīgajām interesēm.

1939. gada 1. decembrī Latvijas avīzes nodrukāja Somijas telegrāfa aģentūras paziņojumu, ka 30. novembrī plkst. 7 no rīta PSRS karaspēks no sauszemes un jūras sācis virzīties uz Terijoki. Padomju lidmašīnas nometušas bumbas uz Helsinkiem, Malmes aerodromu, Lahti, Vīpuriem, Enso. Turpat blakus TASS paziņoja, ka somi esot vairākās vietās iebrukuši Padomju Savienības teritorijā, bet atvairīti. Ievērojot ”pastāvīgās somu provokācijas”, Padomju Savienības armijas virspavēlnieks devis sarkanarmijai pavēli pāriet Somijas robežu.

”Brīvās Zemes” žurnālists bija Helsinku uzlidojuma aculiecinieks. Arī ”Jaunāko Ziņu” korespondents Kaģis stāstīja par degošajiem namiem, mirušajiem un ievainotajiem cilvēkiem. Aloīzs Klišāns, kurš tolaik strādāja kā Latvijas valdības korespondents, atmiņās žurnālā ”Junda” 1943. gadā rak­stīja, ka cilvēkus visvairāk satraucis, kāda ir Latvijas nostāja. Daudziem zināms ”noslēpums” bija tas, ka padomju lidmašīnas ar bumbu kravu paceļas no Latvijas un Igaunijas teritorijas. Bija grūti samierināties ar domu, ka latvieši pret savu gribu kļuvuši par Somijas ienaidnieku izpalīgiem. Žurnālisti centās meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, bet bez panākumiem. Pēc ilgas taujāšanas K. Ulmaņa sekretārs Jānis Rudums esot teicis: ”Es neko nezinu par kaut kādiem slepeniem nolīgumiem starp Latviju un Padomju Savienību. Es arī nedomāju, ka Latvija vai latvieši kaut kādā veidā būtu līdzvainīgi karā pret somiem. Es varu pateikt tikai savas privātās domas, savu personīgo pārliecību. Somija ir parādījusi varonību, kāda pasaulē sen nav pieredzēta. Ja man kādreiz būs lemts satikt kādu somu, es jau pa gabalu noņemšu cepuri un kailu galvu iešu viņam garām.”

Redaktoru solījums

No Maskavas pienāca ziņas par pagaidu valdības izveidošanu ar Oto Villi Kūsinenu priekšgalā, tā dēvēto Terijoki valdību Padomju Savienības ”atbrīvotajā” Austrumsomijas teritorijā. Padomju valdības nolūks neesot nodibināt Somijā padomju režīmu, apgalvoja ”Brīvā Zeme”. Laikraksts tāpat pieminēja Molotova atbildi ASV prezidentam Rūzveltam, kurš bija lūdzis atturēties no Somijas pilsētu bombardēšanas. Molotovs norādīja, ka padomju lidmašīnas Somijas pilsētas neesot bombardējušas un arī turpmāk to nedomājot darīt. ”Jaunākās Ziņas” atreferēja laikrakstu ”Pravda”: runas par PSRS agresīvajiem nolūkiem pret Somiju un somu tautu esot meli, jo sarkanā armija ienākusi Somijā, somu tautas valdības aicināta, lai palīdzētu somu tautai cīņā pret apspiedējiem.

Viens no Latvijas oficiālās nostājas paudējiem presē bija rakstītājs ar pseidonīmu ”Kandids”. ”Tēvijas Sargā” viņš uzslavēja Baltijas valstu ”gudro” izvēli iepretim somiem, jo Baltijas valstis esot nokārtojušas savas attiecības ar lielo austrumu kaimiņu miera un izlīguma garā. ”Kandids” bija Valsts kancelejas nodaļas vadītājs Teodors Veiherts. Tāda rakstīšana viņu neglāba. Veihertu padomju orgāni apcietināja 1940. gada oktobrī un 1942. gadā nošāva.

Tā kā avīzēs abu karojošo pušu informācijas par kara darbību katru dienu bija ievietotas līdzās, lasītājs varēja salīdzināt un novērtēt. 1939. gads latviešu presē beidzās ar pretrunīgām ziņām: TASS pavēstīja, ka frontē nekas sevišķs neesot atzīmējams; somu puse informēja par aktīvu karadarbību, uzbrukumiem un pretuzbrukumiem. Gadam beidzoties, ne žurnālisti, ne lasītāji neaptvēra, cik milzīgas pārmaiņas Latvijai nesīs nākamais. 1940. gads salauza mugurkaulu latviešu laikrakstu morālei. Gadumijā Ulmanis pieprasījis presei mainīt nostāju, atgādinādams, ka Padomju Savienībai apsolīta draudzīga izturēšanās un valstī ir sarkanā armija. Redaktori preses Jaungada ballē apsolīja to ievērot.

Sākumā izmaiņas nemanīja. LTA no Maskavas ziņoja par padomju puses nostāju un turpat blakus ievietotas gan LTA ziņas no Helsinkiem ar somu informāciju, gan latviešu žurnālistu garāki rak­sti par redzēto un dzirdēto. Tā kā laikrakstu lappusēs nebija iespējams tieši paust savu morālo atbalstu somu tautai, ”Jaunākās Ziņas” situāciju risināja, publicējot ziņas no visas pasaules – par ASV simpātijām pret Somiju, ziedojumu koncertiem Romā, līdzekļu vākšanu Ungārijā un Šveicē, Argentīnas valdības rīcību, nosūtot uz Somiju 1000 tonnu labības. Par to, ka ziedojumus vāca arī Latvijā un slepus somiem pārdeva labību, avīzes nestāstīja.

Baltijas pazemība

Oficiāli doties palīgā somiem latvieši nedrīk­stēja, tomēr zināms, ka Ziemas karā piedalījušies brīvprātīgie no Latvijas. Arī par to latviešu avīzes klusēja, toties par zviedru brīvprātīgajiem informācija parādījās. ”Rīts” sīki aprakstīja viņu vervēšanu Zviedrijā, dzīves apstākļus, motīvus cīnīties. Februāra sākumā Kaģis ”Jaunākajās Ziņās” stāstījis, ka Somijas laikrakstu sludinājumos četras piektdaļas esot nāves ziņas. Cilvēki Helsinkos arvien vairāk izmantojot patvertnes, jo dienas kļūst garākas un padomju lidotājiem iespējams arvien ilgāk turēt pilsētu nāves sastingumā. Lai nebūtu jāpārtrauc darbs, daudzas iestādes un darbnīcas iekārtojušās pagrabos. Pazemē noturot arī dievkalpojumus, raksta žurnālists. Cilvēki domājot tikai par elementārāko prasību apmierināšanu, par tagadējo mirkli.

1940. gada februārī latviešu presē arvien redzamāks kļuva padomju viedoklis. Latviešu žurnālistu raksti nozuda, somu viedoklim tika atstāta mazāka vieta. Vairākkārt tika uzsvērts, ka PSRS prasības tagad esot ievērojami lielākas nekā pirms kara.

1940. gada 13. martā atceļā no Maskavas, kur tika noslēgts miers, Somijas delegācija – Risto Riti, Juho Kusti Pāsikivi, ģenerālis Valdēns, deputāts Veine Voionmā – nolaidās Spilves lidostā. 22 minūšu laikā delegācijas locekļi neizkāpa no lidmašīnas, bet sūtnis Palins pēc tikšanās ar viņiem ”Jaunāko Ziņu” līdzstrādniekam paskaidroja, ka trīsarpus mēnešus somu tauta cīnījusies viena pati, nedabūjusi efektīvu palīdzību no ārvalstīm.

Avīzes iespēju robežās slavēja somu varonību. ”P.Bl.” (Pēteris Blaus?) ”Jaunākajās Ziņās” rakstīja, ka Somija var būt gandarīta, jo pierādījusi ne vien savam bijušajam pretiniekam, bet visai pasaulei, ka somu tauta mīl savu tēvzemi, ir vienota un savas neatkarības cienīga. ”Brīvā Zeme” 14. marta komentārā izskaidroja somu–padomju miera līgumu un nobeigumā secināja: ”Lielu drošības faktoru Austrumeiropā mēs saskatām Padomju Savienības miera nostiprināšanas centienos. Visus līgumus, ko PSRS slēgusi ar Baltijas valstīm, mēs esam uzņēmuši dziļā pārliecībā, ka tie veltīti mieram. Somija, kas cīņu laikā sakausējusi savu tautu vēl ciešākā vienībā, nākamās dienas veltīs valsts atjaunošanas un jaunbūves darbam.” Jau marta beigās ”Jaunāko Ziņu” lasītāji no ”Krasnaja Zvezda” informācijas atreferējuma uzzināja, kā sarkanās armijas ieņemtajās Somijas teritorijās, Terijoki, nodibināts pirmais padomju ”kolchozs”.

Autore pateicas bibliogrāfei Artai Porietei par palīdzību raksta tapšanā.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Nomaini trešo-“z” burtu pret atbilstošāku kirilicā!

  2. Latvija 1939.g. bija okupēta. To “ierobežoto kontingentu”, ko piespieda ielaist – lūdzu uzrakstiet rakstā, ka Latvijas valdībai deva PSRS tikai 24 stundas lai pozitīvi atbildētu, jo savādāk Latvija tikšot ieņemta ar karaspēku, kurš ka parasti atradās mācībās pie Latvijas robežām un trenēja kaujas iemaņas Latvijas okupēšanai. No mūsdienu viedokļa ta ir okupācija, kad karaspēks kas pārsniedz Latvijas armiju skaitliski ieņem bāzes, ir apbruņots līdz “zobiem” un tas notiek ar ultimāta un militāras intervences draudiem.
    Tāpēc bija jāievēro neitralitāte un labvēlība pret PSRS, jo Latvijas teritorija jau bija okupēta, bet vēl nebija anektēta.
    1940.g. tikai atklāti nomainīja valsts varu un notika aneksija.

  3. Dievs nav mazais bērns, tāpēc sekoja mūsu valsts okupācija.

  4. Artūrs Malta LZS priekšsēdētājs Atbildēt

    Ko par K. Ulmani raksta Prāv. emeritus Andrejs Kavacis, bērnu priekšzīme, uzvedības un darbības etalons ir viņu vecāki. Valstu vadītāji kļūst par visas valsts un tautas reprezentantiem un spēkā uzturēto morālo vērtību etalonu. Ja pieminam Latvijas Valsts un Ministru prezidentu Kārli Ulmani, atmiņās aust viņa vienkāršība, pieticība, darba griba, uzticība un godprātība. Nav neviena no tagadējās valsts varas elites, kas īsā laikā valsts un tautas labā būtu paveicis tik daudz, kas ar tīru sirdsapziņu būtu uzturējis tik labu kontaktu ar tautu. Ja viņam pārmet politisku tuvredzību, tad to var darīt vien tādēļ, ka Kārlis Ulmanis kā godprātības vadīts cilvēks, nevarēja pieņemt domu, ka ir arī tādi staļini, molotovi, ribentropi un hitleri, kuri, jau līgumus slēdzot, domā kā tos pārkāps- cilvēki bez goda un bez sirdsapziņas. Tā Kārlis Ulmanis bija un paliek Latvijas valstsvīru godprātības etalons.
    Ambiciozā Vaira Vīķe- Freiberga ne reizi vien piesauca „Ulmaņa autoritāro režīmu”, tā iesaistīdamās patiesi neatkarīgas Latvijas noķengātāju korī un cerēdama kļūt par „spīdekli”, kas apēnos Ulmaņa slavu. Ko viņa ir atstājusi aiz sevis? Tikai nožēlojamus egoisma uzplaiksnījumus. Atzinusies, ka ir bijusi kontaktos ar triju valstu specdienestiem un cerēdama uz augstāko ANO amatu, viņa bez kaunēšanās
    pazemoja savu valsti un tautu. Ne reizi neapmeklēja Lestenes brāļu kapus, pat formāli nepasakot paldies latviešu leģionāriem, kuri nosargāja arī viņas iespēju emigrēt. Nekad neatdodama godu nacionālajiem
    partizāniem, viņa „barojās” ar padomju diversanta Samsona padomiem. „Skriedama” uz slepenu tikšanos ar čekistu Putinu Austrijā, „izlēkdama” pret Baltijas valstu vienoto nostāju, braukdama uz Maskavu svinēt
    boļševiku uzvaras svētkus, viņa ir radījusi gandrīz nepieskaitāmās iespaidu pati par sevi. Kur tad vēl
    čekista Drozdova vizīte Rīgā un Krievijas patriarha svētība „latvijiešu” tautai! Tas viss tika darīts ar cerību uz ANO ģenerālsekretāres amatu. Eiropas karaļnamu vizītes nobāl uz šo vērienīgo pasākumu fona. Praktiskā labuma no tā ļoti maz, bet Latvija arī te „labi maksāja” par prezidentes ambīcijām uz augstāko amatu ANO. Tā nu V. V. Freiberga Latvijas vēsturē sevi ir iezīmējusi kā neierobežota egoisma etalonu. Viņa ir kalpojusi pirmkārt sev, nevis Latvijai vai latviešu tautai.

  5. Artūrs Malta LZS priekšsēdētājs Atbildēt

    Kārlis Ulmanis bija un ir viens no nozīmīgākajām personām Latvijas 20.gs. vēsturē.
    Viņš bija dedzīgs patriots par savu dzimto zemi Latviju, kuru vēlējās padarīt labāku. Manuprāt, K.Ulmanis izdarīja daudz laba Latvijas valstij un cilvēki bija par to pateicīgi un viņa valdīšanas laikus piemin, kā „ ULMAŅLAIKU” vai „ ZELTA LAIKU”. Viņa valdība neveica apvērsumu, bet izsludinot ārkārtas stāvokli Rīgā 15. maijā pulkstens 23:00 un visā valstī 16.maijā pulkstens 1. rītā, izdevās novērst apvērsumu, kuru gatavoja „ SISEŅI”. Kad pēc Saeimas 15. maijas sēdes lēmuma izdeva 18 deputātus kriminālvajāšanai, tajā skaitā arī „ siseņu” vadoni Bruno Kalniņu. Šī lēmuma rezultatā, 15. maijā tika veikta kratīšana Bruno Kalniņa dzīvoklī, kur policija atrada veselu arsenālu ar ieročiem. Lai glābtu vavu vadoni, siseņi sāka izkaisīt skreilapas, kas aicināja uz nekārtībām un gāzt likumīgi ievēlēto valdību. Atbilstoši Satversmes 62.pantam, Valdība izsludināja ārkārtas stāvokli, kuru Saeimai vajadzēja apstiprināt. Bet Saeima to nevarēja izdarīt, jo 16.maijā uz sēdi ieradās 32 deputāti. Satversmes 81. Panta kārtībā, Valdība turpināja vadīt Latvijas valsti. Tapat savus pienākumus turpinaja veikt Valsts prezidents Alberts Kviesis. Kur te ir apvērsums? Vai šodien nav kara stāvoklis Latvijā , ja Satversme nedarbojas?

  6. Pie katras tādas atceres der piezīmēt Nato nozīmi. Toreiz baltieši nebija nevienā sabiedroto blokā un teritoriju jau 1939 sadalīja Vācija un Krievija. Baltiešiem nebija modernu ieroču modernam karam un nebija neviena, kurš karam sākoties, tos dotu. Te noteikti strīds būs bezgalīgs, bet vairāk kā skaidrs, ka partiju kašķa laikā nekāda Latvijas armija netika izveidota un Ulmanis bija tas, kurš mēģināja ko mainīt. Ulmanis bija starp retajiem valsts vadītājiem, kurš personīgi bija izcīnījis 1918g. republiku un zināja, ko tas maksā. Tā laika sociālistu līderi, vēlākie Ulmaņa gānītāji, pauda uzskatus, ka PSRS ir ideāla valsts un vajag tai ātrāk pievienoties (Cielēns u.c.). Diemžēl bija par vēlu. Ulmanim vajadzēja 3-4 gadus, lai Latvijas ekonomiku paceltu pasaules līmenī un valstij būtu nauda. Starptautiski Baltija tad jau bija norakstīta un ieročus neviens tai nedeva. Somija bija stratēģiski daudz nozīmīgāka. Tā sedza pieeju Zviedrijas metalurģijai un Norvēģijas smagajam ūdenim. Tāpēc Somijai palīdzēja ne tikai Vācija, bet arī briti, franči, zviedri un citas valstis. Somi zaudēja teritoriju nesalīdzināmi lielāku kā Baltija. Blīvi apdzīvotie rajoni bija tālu no robežas un militārajiem aerodromiem. Tāpēc krieviem neizdevās nogalināt pārāk daudz civiliedzīvotāju. Baltiešiem tādu priekšrocību nebija. Robežas tuvumā drūzmējās tūkstoši lidmašīnu un bumbojamie objekti – tepat blakus. No trim Baltijas valstīm Latvija uzdeva pēdējā. Lietuvā jau bija Sarkanarmija un visa dienvidu robeža atklāta, igauņi karot negrasījās un atklājās arī ziemeļu robeža. Tā kā bez pelniem uz galvas, ir jāstrādā šodienai un jāstiprina Nato, un Eiropas savienībai ir jābūt tādam mūrim, ka krievam tur pat tuvumā ir bailes līst.

  7. Ja gribējāt pateikt kaut ko, nevis neko, tad nemaz nevajadzēja sākt…

  8. ..šodienas prokremliskā lembja izbīdījums a. berzin nodevības ziņā ulmaņa kliķi pārspētu miljonos reižu.

  9. Ei ļaudis-labāk izlasiet grāmatu:Kolla turas.

  10. K. Ulmanis nav lupata bijis.Vina pecnaceji tiesam ir lupatas.

    • Tur tev daļēji taisnība. Lupatas ir gan K.Ulmanis, gan pēcnācējs prezis, gan mīkstmieši, kas sadarbību ar rusofašistisko kliķi krievijā attaisno ar ekonomisko izdevīgumu, gan arī kremļa troļļi no Krimas.

    • Ulmanis bija gan lupata, gan nodevējs!

  11. Ja Ulmanis nebūtu lupata,tad mūsu tagadējie okupanti ,no mums baidītos tāpat ,kā no čečeniem!

  12. Nevajag bezjēgā muldēt -Ulmanim nebija izvēles,vai nu visus iznīcina, ja pretojas,jeb tā paliek cerība, ka tikai daļu!

  13. Es jau sen domāju, ka KĀRLIS ULMANIS IR LATVIEŠU TAUTAS NODEVĒJS

    • Nabaga latviešiem nebija iespējas pretoties?.Lupatas.Paši aizbrauca uz Maskavu,parakstīja okupācijas līgumu un vēl šodien nekaunās vaimanāt! Šodien tas pats.

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+