Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. aprīlis, 2013
Drukāt

“Šonakt neaizmigsim, atstāsim miegu”


Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Dzejniece, prozaiķe, dramaturģe Agnese Rutkēviča (1988), kuras pirmais dzejas krājums “Jaunā Vāgnera klusēšana” iznācis ar pseidonīmu Anna Foma, dzimusi Cēsīs, studējusi dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā pie Laura Gundara.

 

Ar lugu “Ūdenspistole” pārstāvējusi Latviju Eiropas Jauno dramaturgu forumā Vācijā. Luga piedzīvojusi iestudējumu “Dirty Deal Teatro” (projekta TESTS ietvaros sadarbībā ar Latvijas Nacionālo teātri, izrāde “Kartupeļēdāji”, rež. Kristīne Vītola). Kopā ar dvīņumāsu Madaru Rutkēviču piedalījusies seriālā “Savējie” un N. Griestiņa izrādē “Makbets” Latvijas Nacionālajā teātrī. Saņēmusi 2011. gada Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu “Melnais uzvalks”, izvirzīta “Literatūras gada balvai 2013” par debijas krājumu.

 

– Ir sajūta, ka cenšaties izmēģināt visas radošās jomas. Kas dzen uz priekšu?

A. Rutkēviča: – Vēl mācoties vidusskolā, apmeklēju Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcas pie Aivara Eipura. Viņš – uzreiz pēc franču dzejnieka Šarla Bodlēra – mani ievadīja dzejas mākslā. Toties 2007. gada vasarā, kad stājos režisora Edmunda Freiberga aktieru kursā, nemaz nezināju, ka rakstīšu lugas. Aktieros mani neuzņēma, es to, protams, pārdzīvoju, bet tiku uzņemta dramaturgu kursā pie Laura Gundara, kuram esmu ļoti pateicīga, ka man iemācīja ne tikai lasīt lugas, bet arī dziļi un patiesi vērot cilvēkus un notikumus. Māra Ķimele pasniedza aktiermeistarību, sāku spēlēt jauno režisoru izrādēs.

Kas dzen uz priekšu? Agrāk neapjautu, bet tagad tā ir ļoti liela cieņa pret latviešu valodu. Mēs esam maza tauta, un tām īpaši svarīgi saglabāt savu valodu. Man ir cerība, ka literatūrai ir tieši tāda misija.

– Ko jums nozīmē tas, ka esat dvīne līdzvērtīgi otrai radošai personībai?

– Manuprāt, tas, ka esmu piedzimusi reizē ar vēl vienu cilvēku, ir Dieva dāvana. Māsa man ir ļoti svarīga, mēs esam visus 24 gadus bijušas līdzās, darbojamies vienā jomā. Māsa vienmēr ir pirmais cilvēks, kuram dodu izlasīt savus jaunākos darbus. Mūsu starpā nemitīgi risinās dialogs un ir izveidojies tik spēcīgs tandēms, ka būtu grūti to lauzt. Bet dzīvē… Mēdz būt arī ļoti sarežģītas situācijas. Ir labi būt dvīnēm, bet arī ļoti grūti.

– No kā ceļas agrai jaunībai neraksturīgais briedums un nosvērtība jūsu tekstos?

– Man tagad ir 24 gadi. Man šķiet, tas ir daudz. Kad mammai bija 24 gadi, viņai jau bija trīs bērni – mēs ar māsu un četrgadīgais brālis.

Šobrīd mēs sākam dzīvot arvien straujāk, un tas arī nozīmē – paviršāk. Tie arī ir iemesli, kāpēc nespēju ilgstoši uzturēties Rīgā. Man ļoti svarīgi lauki – to miers un klusums, iespēja sevi saglabāt viengabalainu, nevis izšķiestu uz visām pusēm.

Vēl – ļoti patīk klausīties, kā cilvēki runā. Latviešu valoda ir viena. Latviešu – vairāk nekā divi miljoni. Un katrs runā pavisam citādi.

Novērošana – studiju laikā mēs to saucām par profesionālo kretīnismu. Varbūt tā arī ir cēlonis nosvērtībai – spēja vērot no malas, izšķīdināt savu “es”. Jau studiju laikā mums ar māsu bija jātiek ar visu galā pašām, man nav bagātu vecāku, cik viņi var, tik palīdz. Tagad es gribētu palīdzēt viņiem. Tuvāku cilvēku par ģimeni mums nav. Mīliet tuvākos.

 

 

Cikls “Prombūtnē”

I

Atļauj šai pilsētai

atvērt visas durvis.

Rokturiem notraukt tumsu.

Kāds ir nācis šajā tumsā

un nepieskāries.

Kāds ir aizgājis

 

un palicis vistuvāk.

 

II

Pieskatīdami krastus,

klīstam gar jūru.

Prombūtnes viļņi,

tik precīzi kā Šūberta pirksti,

nospiež atmiņu

taustiņus.

Kaut kur tālumā

iekliedzas kaija.

Viļņi pasvītro putna ēnu,

kas garāka

par mūžu.

 

III

Šonakt neaizmigsim, atstāsim miegu,

šo bezpalīdzīgo ieroci cīņā ar laiku,

atstāsim to vienu, šonakt neaizmigsim vieni.

Pieskarsimies nomodam – šai palagā uzplēstajai vīlei,

kurā atmiņas saspiedušās tik cieši, it kā tām saltu.

 

Šonakt neaizmigsim un tumsas aizsegā cieši

lūkosimies viens otrā. Logi, mūs no prombūtnes

vērodami, atveras, un skatiens, it kā tam tevī

trūktu vietas, paglābjas un aizspurdz putnā.

 

Šonakt neaizmigsim vieni. Pirms rītausma pienāks

ostās kā tukši kuģi, iemāci man savas pilnās rokas.

Un vārdi nostādīti ierindā kā šautenes klusēt.

Un vārdi nostājušies ierindā par lodi

 

klusēt.

 

Lietus mākoņi

Lietus mākoņi, mums pienākuši bīstami tuvu,

noskaņo savas zemās balsis.

Jūra izskalo klusās dabas, mūsu skatienos

ierāmētas, skumst nekustīgas bākas.

 

Lietus mākoņi mums pienākuši bīstami tuvu.

Pārstaigājuši savus izdegušos dārzus,

ietinamies ciešāk nolaistajos plakstiņos,

kaut zinām – paslēpties tur vairs nevar.

Ar skatieniem vairs neturpinādami viļņus,

klusējam viens otram blakus kā divas

izmirušas ciltis.

 

Tai nejauši pieskārušies,

pirksti apgāž gliemežnīcu –

čaulā atveras tukšums.

 

Krasti, kļuvuši dzīvībai bīstami,

atkailinās. Ir sācis līt.

 

Atvēruši acis rītausmas tumsā,

redzam –

 

kāds pie mums airē ar skropstu.

 

 

Iekļuvuši klusumā

Iekļuvuši klusumā, gaidām laiku.

Pirksti, neizturēdami nepieskaršanos,

paslēpjas dūrēs.

 

Iemiguši un atkal nevainīgi,

siltie ķermeņi tumsā sapņo par jūru.

Vienīgi acis, plakstiņiem drebot,

nodod, ka rīts.

 

Vienīgi pirksts, notraukdams atmiņu

zem plakstiņu buras,

liecina,

ka vēl

 

līs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+