Latvijā
Politika

Jūlijs Beļavnieks: Šoreiz ar reformu nevajadzētu kļūdīties3


Jūlijs Beļavnieks
Jūlijs Beļavnieks
Foto: Agnese Gulbe/LETA

Pēdējos mēnešos plašsaziņas līdzekļos aizvien uzstājīgāk izskan vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces apņemšanās divu gadu laikā krasi samazināt pašvaldību skaitu. Tagad publiskota arī iecerētā Latvijas administratīvo teritoriju karte.

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā savulaik tika noteikts, ka Latvijas Republika tiek iedalīta apriņķos, republikas pilsētās un novados.

Pagasti kā administratīvas vienības likumā nav minēti, tātad tie nedrīkstētu pastāvēt, bet dabā tie joprojām eksistē.

To pārvaldīšanai novadu vadība ieceļ pārvaldniekus, kurus var pielīdzināt bijušo kolhozu brigadieriem. Pēc apvienošanas tāds pats liktenis sagaida arī lauku mazpilsētas, jo ieceltie pārvaldnieki praktiski ir bez patstāvīgas lemšanas tiesībām.

Var piekrist, ka pašreizējais pašvaldību skaits ir pārāk liels, lai valdība un nozaru ministrijas spētu ar visām lietišķi sadarboties. Diemžēl plānotajā Administratīvi teritoriālās reformas likumā netiek plānota iepriekšējā likumā paredzētā apriņķu veidošana, bet gan esošo novadu apvienošana.

Par sasniegumu tiek uzskatīts, ka novadu apvienošanas rezultātā divas līdz trīs reizes samazināsies pašreizējais deputātu skaits. Jāatgādina, ka iepriekšējās reformas gaitā to skaits jau samazinājās 2,4 reizes. Var teikt, ka demokrātija un tautvaldība tad praktiski beigsies.

Savulaik Aigars Štokenbergs, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, centās sabiedrību pārliecināt, ka “lauku ļaudīm profesionāli sociālās aprūpes darbinieki, ekonomisti, teritoriju plānotāji ir vajadzīgi daudz vairāk nekā deputāti”.

Tagad jākonstatē, ka, salīdzinot ar pirmsreformas laiku, novadu domēs ir būtiski pieaudzis dāsni atalgotu ierēdņu skaits, ir ieviesti izpilddirektori un to vietnieki, sabiedrisko attiecību speciālistu u. c. amati.

Savulaik 26 rajonos pastāvošo nozaru nodaļu vietā arī novados tagad ir izveidotas izglītības, finanšu, attīstības u. c. nodaļas un pārvaldes. Diemžēl A. Štokenberga apsolītos labumus lauku ļaudis no tā visa gan neizjūt.

Jāpiekrīt pašvaldību veterānam Aleksandram Lielmežam, ka vietējā vara atšķirībā no centrālās (novada) varas ir tā, kura visvairāk zina un saprot, kas attiecīgās vietas iedzīvotājiem visvairāk nepieciešams.

Pagasti, kas no novada (apriņķa) centra atrodas pat 40–60 km attālumā, vasarā un ziemā nodrošina pagasta ceļu uzturēšanu, pašvaldībai piederošo un brīvo zemju apsaimniekošanu, pašvaldībai piederošā dzīvokļu fonda uzturēšanu un virkni citu vietējiem iedzīvotājiem nepieciešamo pakalpojumu.

Lai veicinātu lauku iedzīvotāju pašapziņu un sabiedrisko aktivitāti, lietderīgi būtu atgriezties pie skaitliski nelielām vēlētām pagastu un pilsētu padomēm.

Deputāti no sava vidus tad izvēlētos padomes priekšsēdētāju, nevis, kā tas ir pašreiz, kad pagastu pārvaldniekus ieceļ vai atlaiž novada dome.

Novērojumi liecina, ka visai ierobežotas demokrātijas apstākļos daļa lauku iedzīvotāju kļūst apātiski, nepiedalās vēlēšanās, pārceļas uz dzīvi pilsētās vai aizbrauc no valsts.

Manuprāt, šodienas varai nevajadzētu ar varu apvienot novadus, bet gan izveidot likumā paredzētos apriņķus. Tie pēc skaita varētu būt 26, par apriņķa centru nosakot tā lielāko pilsētu (bijušā rajona centru). Šajās pilsētās joprojām ir saglabājusies iedzīvotāju apkalpošanai nepieciešamā infrastruktūra, arī ceļu tīkls un sabiedriskā transporta maršruti visumā atbilst apriņķa teritorijā ietilpstošo pagastu un pilsētu iedzīvotāju interesēm.

Jāapsver, vai lietderīgi veidot jaunas reģionālās teritorijas ar centriem Smiltenē, Siguldā, Līvānos. Latvijas 19 apriņķu teritorija padomju laikā atkārtoti tika dalīta un apvienota, līdz pārdale apstājās pie 26 rajoniem. Vai mūsdienu moderno sakaru tehnoloģiju apstākļos ir nepieciešama administratīvo teritoriju skaita palielināšana?

Vajadzētu pārskatīt pilsētu “rangus”, par republikas nozīmes pilsētām atstājot vienīgi Rīgu, Jūrmalu, Liepāju, Daugavpili. Ventspils, Jelgava, Rēzekne, kā arī jaunās “lielpilsētas” – Valmiera un Jēkabpils – turpmāk varētu darboties kā tāda paša nosaukuma apriņķu centri.

Lietderīgi būtu oficiāli atjaunot jēdzienu “pilsēta ar lauku teritoriju”. Pirmkārt, tas attiecas uz pilsētām, kas tādu statusu ieguva 1991. –1996. gadā (Cesvaine, Lielvārde, Staicele, Skrunda, Salaspils un citas, kopā 21 pilsēta).

Statusu “pilsēta ar lauku teritoriju” varētu attiecināt arī uz virkni “veco” pilsētu (aptuveni 35 pilsētas), kuras aptver tāda paša nosaukuma pagasti. Tas uzlabotu pilsētu vadības atbildību par piegulošo lauku teritoriju iedzīvotāju nodrošināšanu ar izglītības, kultūras, sadzīves, transporta u. c. pakalpojumiem, kā arī samazinātu administratīvās pārvaldes izmaksas. Valsts mērogā būtu jāpārskata pagastu skaits un to lielums, sīkos pagastus apvienojot vai pievienojot lielākiem.

Rīgas apriņķi varētu nosaukt arī par Pierīgas apriņķi, tajā ietverot visus bijušajā Rīgas rajona teritorijā izveidotos novadus.

Par apriņķa centru varētu izvēlēties kādu no apriņķa pilsētām, iespējams, Salaspili, kas atrodas apkalpojamo teritoriju vidū.

Saistītie raksti

Manuprāt, apriņķu pārvaldei, sakariem ar valdību, ministrijām un citām valsts institūcijām jāveido vai nu tiešās vēlēšanās ievēlēta apriņķa padome, vai tā jāveido kā konsultatīva padome no ievēlētajiem apriņķa pilsētu un pagastu vadītājiem.

Būtu nepieciešams izpētīt Gulbenes un Ventspils novada darbības pieredzi, jo iepriekšējās reformas gaitā šo divu rajonu teritorijas netika sašķeltas mazos novados.

LA.lv