Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. decembris, 2013
Drukāt

Šostakovičs un tukšums


Foto - LETAFoto - LETA

Ziņa par basa Mihaila Svetlova koncertprogrammu “Satīriskie raksturi mūzikā” Lielajā ģildē trešdien, 27. novembrī, raisīja patiesu interesi.

Pirmkārt, tādēļ ka koncerta pirmajā daļā iekļautā krievu klasiskās skolas pārstāvju – Mihaila Gļinkas, Aleksandra Dargomižska un Modesta Musorgska – vokālā kamermūzika Latvijā pēdējos gadu desmitos atskaņota reti. Otrkārt, tādēļ ka Dmitrija Šostakoviča satīriskā kantāte “Antiformālistu galerija” vienmēr uzjautrina un uzmundrina ar tajā ietverto teatralitātes, groteskas un sarkasma devu, un apvienojumā ar piecām romancēm ar vārdiem no žurnāla “Krokodils” šī partitūra sniedz kolorītu ieskatu lielā krievu komponista spriedumos par tālaika realitāti. Var droši teikt, ka Metropolitēna operas solista Mihaila Svetlova un viņa domubiedra pianista Staņislava Solovjova uzstāšanās cerības uz mākslinieciski pilnvērtīgu priekšnesumu piepildīja vismaz daļēji. Taču, no otras puses, nebija noslēpjamas arī pamatīgas kļūdas koncerta organizācijā, kuras pēc programmas izskaņas radīja pavisam skeptiskas izjūtas.

Koncerta pirmajā pusē patiesībā jautrības bija maz. Dzirnavnieka ārija no Dargomižska operas “Nāra” ar šī varoņa traģikomiskajiem vaibstiem uzreiz atgādināja, kas notiks pēc tam – meitas bojāejas salauzts, Dzirnavnieks zaudēs prātu un iztēlosies, ka ir krauklis; solodziesma “Tārps” izsmejošā formā vēsta par sīka ierēdņa morālo degradāciju; savukārt dziesmā “Vecais kaprālis” no humora vairs nav palicis nekā, un Dargomižska komponētās Beranžē dzejas rindas te nepārprotami atklāj traģisku un drūmu stāstu. Daudz gaišāka nebija arī Modesta Musorgska muzikālā pasaule – solodziesmā “Seminārists” varēja saklausīt ironiju un humoru, bet no cikla “Zemnieku dziesmas” nākušās miniatūras “Draiskulis” būtību visprecīzāk raksturo Normunda Naumaņa citāts par Kiras Muratovas filmu “Astēniskais sindroms”: “Filmas izskaņā režisore atsakās no mākslinieciskās izteiksmes kā tādas, ilgi “uzklausot” kādu bābieti, kura bez jebkāda iemesla metro vagonā sāk uz visiem lamāties ļoti rupjiem mātesvārdiem…” Lai arī cik dažāda būtu šo skaņdarbu izteiksme, Mihails Svetlovs to viscaur atveidoja ļoti pārliecinoši. Vispirms jau priecēja dziedātāja skanīgais un izkoptais tembrs, kuram piemita spraiga, trāpīga intensitāte un kurš spēku un lokanību nezaudēja nevienā no galējiem reģistriem. Tikpat plašā diapazonā atklājās arī mākslinieka artistiskums, kā dēļ ikkatrs no krievu mūzikas klasiķu daiļrades paraugiem ar tiem piemītošo satīriskumu vai dramatismu ieguva krāsainas un izteiksmīgas aprises. Visbeidzot, būtisku pienesumu solista īstenotajām interpretācijām deva pianists Staņislavs Solovjovs, kura spēle liecināja par spilgtām dotībām plastisku tēlu atspoguļojumā, bet Farlafa ārijā no Mihaila Gļinkas operas “Ruslans un Ludmila” – arī spēju izpausties sevišķi virtuozi.

Tomēr arī šoreiz jārak-sta, ka šajā koncertā mūzikas bija pārāk maz. Pirmā daļa beidzās jau pēc pārdesmit minūtēm, jo tajā ietilpa tikai dažas romances un divas operu ārijas. Pievienojot tām abus Šostakoviča darbus, vairākas koncerta vadītāja Rustema Gaļiča radošās izpausmes (ja reiz tika lasīta Sašas Čornija humoristiskā dzeja, vai tad nevarēja atskaņot arī Šostakoviča ciklu “Satīras” ar šī dzejnieka vārdiem?) un garumgarus ievadus un izstiepjot starpbrīdi, koncerts gan sasniedza daudzmaz pieklājīgu ilgumu, bet vai tādēļ vien bija speciāli jābrauc no Ņujorkas? Vairāku iepriekš pieteikto komponistu – Aleksandra Borodina, Karla Orfa un Šarla Guno – darbi neatskanēja nemaz – starp citu, aizdomīgi, ka koncerta programmu nebija vispār, bet elementāru kļūdu pilnais tulkojums, piesakot programmu, nedara godu ne latviešu, ne krievu valodai. Un tikai tas, ka atskaņotāju mākslinieciskās kvalitātes saglabāja pienācīgu līmeni arī koncerta otrajā daļā, liedza nosaukt šo pasākumu par klaju haltūru.

Neesmu drošs, vai Dmitrija Šostakoviča mūzika pilnībā atbilda Mihaila Svetlova idejai par programmu ar satīriskiem raksturiem, jo tā vienlaikus vēstīja arī par kaut ko pavisam citu. Piecas romances ar vārdiem no žurnāla “Krokodils” Šostakovičs sarakstīja 1965. gadā. Kopš Staļina nāves bija pagājuši divpadsmit gadi, un vērīgākajiem jau bija skaidri redzams, kas palicis pāri pēc visaptveroša terora beigām – nomācošs tukšums, trulums un banalitāte. Atklāsme par apkārtējās dzīves un cilvēku bezjēdzīgumu un absurdumu tad arī skaidri jaušama aiz šo piecu solodziesmu groteskajām norisēm, un Mihaila Svetlova izklāsts šo priekšstatu tikai pastiprināja. Turpretī 1948. gadā rakstītā un 1989. gadā pirmatskaņotā satīriskā kantāte “Antiformālistu galerija” (tieši šāda ir šā skaņdarba nosaukuma latviskā tulkojuma tradīcija), ja arī Svetlova un Solovjova versijā brīžiem izskanēja pārāk nevienmērīgi un svārstīgi, vienalga uzrunāja un aizrāva ar šajā teatralizētajā ainā pausto izsmejošo parodiju. Un ironiski, protams, ka šī Šostakoviča partitūra kļuvusi aktuāla jo sevišķi tagad.

Pievienot komentāru

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+