×
Mobilā versija
+13.4°C
Visvaldis, Nameda, Ritvaldis
Otrdiena, 24. aprīlis, 2018
14. aprīlis, 2018
Drukāt

Patriotisku jūtu vadīti pārcēlās uz vecāku dzimteni: Ruņģu dzimtas stāsts (14)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Uz Latviju Ruņģi atbrauca, patriotisku jūtu vadīti, pamēģināt, kāda dzīvošana vecāku dzimtenē. Devās ceļā bez liekas prātošanas, kā paši saka, uz dullo, ar divām meitām un pussimt mantu kastēm vezumā. Pagājuši divpadsmit gadi, daudzi ārzemju letiņi – arī viņu draugi un paziņas – krīzes dēļ devušies atpakaļ uz savām vecajām mājām, bet Dace un Dainis ar ģimeni joprojām ir šeit. Kas viņus notur pie tēvzemes?

Uz tukšu vietu jau nebrauca. Jauno ģimeni gaidīja māja, kuru ar cerību, ka tajā dzīvos jaunā paaudze, deviņdesmito gadu sākumā bija iegādājusies Daces mamma Solveiga Miezīte. Jauko, bet nepabeigto būvi viņa noskatīja Beberbeķos un kopā ar dzīvesbiedru Zigurdu pašu spēkiem saveda kārtībā. Abi – Kanādas latvieši, kuru devumu gan trimdā, gan dzimtenē Latvijas valsts novērtējusi ar Triju Zvaigžņu ordeni. Solveigu Miezīti – kā atzītu psiholoģijas profesori Toronto universitātē, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas veltīja milzu spēkus un enerģiju viņas izvēlētās disciplīnas izaugsmei atbilstoši pasaules standartiem arī Latvijas Universitātē un spēlējusi ļoti nozīmīgu lomu “Trīs reiz trīs” kustības iesakņošanai dzimtenē. Viņas tuva draudzene eksprezidente Vaira Vīķe -Freiberga savās atmiņās raksta, ka S. Miezītes uzticība psiholoģijas disciplīnai daudzus spējusi pārliecināt dzīves ceļa izvēlē, tostarp arī V. Vīķi-Freibergu, kas viņas ietekmē pēdējā brīdī atsacījusies no studijām medicīnas fakultātē, kur jau bijusi uzņemta, par labu maģistrantūrai psiholoģijā. Savukārt Zigurda Miezīša vārds trimdas vēsturē ierakstīts lieliem burtiem latvietības kopšanā, tautas dejas saglabāšanā un attīstībā, veidojot horeogrāfijas un pusgadsimtu vadot Toronto tautas deju kopu “Diždancis”. Latvijā viņam vairākkārt uzticēts Dziesmu un deju svētku virsvadītāja gods.

Nama cēlēji jau aizsaulē, bet viņu sapnis guvis piepildījumu – šodien Beberbeķu māja apdzīvota visos trīs stāvos. “Tagad esam vienpadsmit,” nosmaida Dace, jo kopš pagājušās vasaras te uzturas arī Daiņa vecāki un viņa māsa ar vīru un bērniem. Vai uz palikšanu pavisam – vēl nezinot, esot devuši sev pusotru gadu laika lemšanai. Vakarpusē ap sešiem septiņiem Ruņģu mājās noskan zvaniņš un pie lielā galda sēžas trīs ģimenes. “Tā ir liela vērtība, ka varam būt kopā trīs paaudzes,” nosaka Dace.

Ieradās treknajos gados 

Kad lielie izlemj svarīgas lietas, bērniem parasti maza teikšana. Tā bija arī Ruņģu mazajām meitām – nācās vien pieņemt mammas un tēta izvēli par pārcelšanos tālu projām no radiņiem. “Nevar jau zināt, kā būtu, ja mēs šurp neatbrauktu, bet Latvija man tagad šķiet tuvāka nekā Austrālija vai Kanāda,” prātīgi spriež vecākā meita Kaiva Solvita, kurai tolaik bija tikai pieci, bet jaunākajai māsai Metai Mildai – trīs gadi.

Uz Latviju Ruņģi pārcēlās 2006. gada ziemā. Ārā mīnus 25 grādi – pamatīgs aukstums pēc Daiņa mērauklas, kas dzimis un audzis Austrālijā. Vēl bargāk par salu senču dzimtenē plosījies “trekno gadu” naudas tērēšanas neprāts, viņš atceras. “Mums bija jāpērk mašīna, vaicājām, kur var dabūt lietotu, taču visi ieteica – kāpēc lietotu, ja var paņemt kredītu un nopirkt jaunu? Skatījos apkārt – uz ielām bija daudz glaunu mašīnu, bet mēs tomēr nopirkām palietotu,” par pirmo pārbaudījumu – auto uz parāda – stāsta Dainis. Pāris nedēļās izturējis arī otru “eksāmenu” – par spīti tiem, kas šaubījušies, vai Latvijā zinātnieks maz dabūs darbu, ticis pat pie diviem amatiem – Latvijas izcelsmes laukaugu sēklu bankā un valsts mežzinātnes institūtā “Silava”.

Pēc nedaudz vairāk kā gada Latvijā ģimenē priecīgs notikums – pieteicās trešā meitiņa. Vecāki deva vārdu Zīle Māra par godu Daces un Daiņa māsām. Tā viņiem pieņemts – vecākajām meitām otrie vārdi godina ģimenes vecmāmiņas un vecvecmāmiņas. Kārtības labad jāpiebilst, ka arī Dacei un Dainim pasē divi vārdi – Monika un Edgars, tikai uzrunā tie netiek lietoti.

Otrais gads jaunajās mājās nāca ar ekonomisko krīzi valstī, atstājot bez darba daudzus Ruņģu ģimenes draugus un paziņas no trimdas latviešiem, kas tāpat kā viņi Latviju bija izvēlējušies par jauno dzīvesvietu. Krietns pulks atgriezās savās mītnes zemēs, Dainis un Dace – palika, jo dzīvi neapgrūtināja kredīta nasta un abiem bija darbs. Dace strādā par skolotāju Rīgas Starptautiskajā skolā, bet Daiņa darba vieta nav mainījusies – bioloģijas doktors ir “Silavas” ģenētisko resursu centra vadošais pētnieks, kas ikdienā nodarbojas ar augu un savvaļas dzīvnieku molekulārās ģenētikas izpēti. Viņa devums meža zinātnes attīstībā pagājušajā gadā tika novērtēts ar nozarē augstāko apbalvojumu “Zelta čiekuru”, tāpat pērn Dainis tika nosaukts kā viens no pretendentiem Ziedoņa balvai zinātnes nominācijā “Taureņu uzbrukums”.

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. Vai agriezoties sava Tevzeme un Dzimtene Latvija ir obligati japarvalda ari krievu valoda ?

  2. Apsveicami! Patriotisms Latvijā ir deficita prece. Skaudības un nenovīdības gan netrūkst. Vēlu abiem veiksmi.

  3. Vēl. Ļoti patīk “Mājas Viesis” vāks ar Latvijas Atmodas dziesminieci Ievu Akurāteri centrā…

  4. 1) Dārzkopes prieki Dacei pašu zemītē sanākuši …īsi, jo netālo īpašnieku būvniecības darbi sapostīja novadgrāvjus un Ruņģu zemesgabals zemākajā vietā stādījumiem kļuva par mitru. Dārzs krietni sarucis, tagad vieta atvēlēta tikai pavasara tulpēm.
    ……………………….
    Šādos gadījumos parasti mēdz ironizēt – ir kam paveicies ar …kaimiņiem! Bet ir arī …labie kaimiņi – Janīna un Ēvalds, kuru māja atrodas dažu metru attālumā …

    Meita Zīle gan jau pateica, kāpēc dejošanu nomainīja pret karatē … No vadītāja(!!!) atkarīgs vai bērni dosies uz dejošanu vai labāk uz karatē, kur ir …”jēdzīgs vadītājs”…
    Ko par mazmeitu izvēli saka kādreizējais “Saules jostas” vadītājs, vectētiņš Juris, ģimene labāk patur pie sevis…
    Latvijā dzīvojot, pamazām krājas lietas, ko “vajag paturēt pie sevis”…

  5. reāls skats uz apkārt notiekošo Atbildēt

    Nav jābrīnās, ka kāds dodas …PROJĀM no Latvijas, jo tam noteikti ir kāds IEMESLS…
    Nav arī jābrīnās, ka kāds ĀRZEMĒS dzimis latvietis – vēl ar ģimeni – atbraucis dzīvot uz Latviju kā Tēvzemi… Zinu personīgi, kā arī rakstā teikts, ka ne mazums latviešu atbraukuši uz Latviju nedaudz padzīvoja, bet drīz vien ATGRIEZĀS mītnes zemēs Amerikā, Kanādā, Austrālijā …
    Latvijas laukI LIELĀ ātrumā TUKŠOJAS, tāpēc tiek SLĒGTAS pasta nodaļas, skolas … 27 gadu laikā “kaut pastalās, bet brīvā LV” jau slēgtas 300 un vairāk skolas – īpaši laukos…
    Tas liecina, ka kaut kas tomēr NAV kārtībā valstiskā līmenī, ja ar visu Eiropas naudu valsts ĀRĒJAIS parāds ir jau 10 miljardi… No 2020.gada krasi SAMAZINĀSIES Eiropas fondu nauda… KUR iztērēta Eiropas nauda, ja 27 gadu laikā NAV sakārtoti ceļi un šobrīd 950 dubļainajos (neasfaltētajos) posmos ir liegta braukšana… Skolas autobusi IESTIEG lauku ceļu dubļos, tāpēc nākas pašam IZBRIST ar smago skolas somu plecos tos 5-7 vai pat 10 km līdz skolai… Ministrs Šadurskis, pulējot pakaļu pilsētas kabineta aizgaldā, saka, ka tas ir pat normāli, ja SLĒDZOT mazo skoliņu laukos uz nākamo jābrauc pat 30 km…Šadurski pat ar sūdainu koku (nepārteicos!)neaizdzīt uz laukiem, lai PATS savām acīm redzētu, kas REALITĀTĒ notiek pēc viņa REFORMĀM – lauku skolu slēgšanas! Ja nu vienīgi tagad PIRMS Saeimas vēlēšanām izkasīsies ārā no Rīgā …
    Tik gari rakstu tāpēc, ka to visu redzot, man pazīstamie tautieši pēc “skaistās dabas baudīšanas laukos dzimtenē” atgriezās Amerikā …

    • Nu gan > reāls skats uz apkārt notiekošo Atbildēt

      Sagribējāt, lai kungs no Izglītības un zinātnes ministrijas ar savu spīzdīgo jauno auto “Honda Civic 5DR” meņģētos pa kaut kādiem tur pāķu dubļiem pie nabagiem. Nav jau prezidents Kārlis Ulmanis, kurš jūsmoja par mīļotās Latvijas lauku ārēm un strādīgajiem lauku cilvēkiem.

  6. Labs stāsts par labiem, gaišiem cilvēkiem. Lai viņiem veicas! Tomēr atzīšos, ka pats ar daudz lielāku interesi un pat zināmu skaudību (baltu) lasu stāstus par veiksmīgiem aizbraucējiem. Ko lai dara, tas man tāds nerealix
    zēts sapnis.

    • Žēl, protams, ka neredzēji ārzemes – TUR IR ko redzēt! Es redzēju, kad man atslēdza telefonu utt.
      Pēc gadiem 4 -4.5 jau biju uzdienējis pietiekami, lai ar naudiņu atgrieztos! Un neesmu vienīgais!

      Tur viss privāts. Ja neesi kāda lorda draugs (maz ticams, vai nē?) pa visām ielām pat Londonā nepabraukāsi, pamedīt nereāli un visp. pie dabas atpūsties nereāli. Tie, kam tas būtiski, tiešām cenšas atgriezties, ticiet man. Bet nu, kādām naudiņām tad sapelnītām tiešām jābūt, ja ne, tad nē!

      Un tad arī tepat i darbu atradīsiet bez īpašām problēmām 2 nedēļu laikā, kā es savulaik.

      Bet ir cits stāsts, te valda stagnācija un ātri te tomēr paliek par garlaicīgu un tie, kas ir braucēji, brauc atkal (es arī): pirmoreiz atpakaļ uz Vāciju, otrreiz uz Ukrainu – un draugus pat ņēmu līdz. Tiesa – tad gan pietika.

      Vai braukšu vēl? Diez vai. 64 gads, īpašums tom. jākopj, pensionārs etc, BET, par garlaicīgu atkal paliek – tieši tās stagnācijas dēļ (tā 1 mans vectēvs devās 4. karā).

  7. Būtu vairāk tādas ģimenes. Tā visi tikai laižas tālēs zilajās, meklējot vieglāku dzīvi pie visa jau gatava, labāk kalpojot svešās zemēs, galvenais, ka labi maksā un nav jāpiepūlas pašiem veidojot kaut ko savu. Par savu tēvzemi slaidi nospļaujoties!

  8. Tā nu tas ir – 4.maija stāstā joprojām ļoti cienīti un godāti ir ārzemnieki, pat ja tie ir repatriējušies latvieši. Vietējie ir 2. vai pat 3.šķiras pilsoņi. Protams, ja esi “pietuvinātais”, tad viss ir kārtībā – vari puslīdz dzīvot. Esmu to pats izbaudījis uz savas ādas. Tāpēc es pieņēmu lēmumu atteikties no latvijas pilsonības.

Draugiem Facebook Twitter Google+