Foto – Timurs Subhankulovs

“Kam mums vajag prezidentu?”. Saruna ar Ojāru Spārīti 16

Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) gaidāma pavasara pilnsapulce. Tajā paredzēta gan zinātnieku veikuma vērtēšana, gan debates par zinātnes finansēšanas stratēģiju. Divas dienas pirms sapulces ar LZA prezidentu Ojāru Spārīti sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Pēdējā laikā visvairāk runā par valsts aizsardzību un valsts drošību, kā arī hibrīdkaru, kas esot karš par prātiem. Kad prāti sagrozīti, tad ar ieročiem uzvarēt jau tīrais nieks. Tā kā prāti ir zinātnieku pārziņā, tad jautāšu jums, kā iedomājaties savu lomu valsts drošības nodrošināšanā?

– Jau bijušais LZ prezidents Jānis Stradiņš ir teicis, ka Latvijas valsts nav labvēlīga zinātnei. Redzu tikai vienu ceļu zinātniskās kapacitātes pilnvērtīgai izmantošanai. Šo ceļu eju, taču ļoti žēl, ka to eju ļoti šaurā draugu un kolēģu lokā – kopā ar 3700 zinātniekiem, ar kuriem Latvija var lepoties. Taču ar šiem 3700 zinātniekiem, kuri vēlas Latvijas ekonomikas augšupeju un labklājību, Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministriju vadošie ierēdņi un atsevišķi vidējās ierēdniecības pārstāvji vienu ceļu neiet, kaut arī viņiem vajadzētu būt vistiešākajā veidā ieintersētiem valsts ekonomiskās kapacitātes stiprināšanā, kā arī vajadzētu atvērtām ausīm uzklausīt mūsu priekšlikumus par to, kā komercializēt Latvijas zinātnes produktus, kā padarīt zinātni pēc iespējas vairāk pelnošu. Eksportējot baļķus, iekšzemes kopproduktu nevarēs pacelt. To var izdarīt, stiprinot nozares, kurās ir zināšanas, izglītoti cilvēki, kā arī pētnieciskā aparatūra, ar ko var radīt peļņu sološus un nesošus izgudrojumus. Valsts pienākums būtu palīdzēt zinātnieku radītos produktus nodot ražošanā. Ja vadošie ierēdņi neuzticas tādām pašu valsts lielākajām zinātnes autoritātēm un vadošajiem prātiem kā Elmārs Grēns, Ivars Kalviņš, Jānis Stradiņš un citiem, tad Latvijas zinātnes potenciāls netiek valsts mērogā atzīts, nemaz nerunājot par atbalstu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Arī ārvalstu eksperti, kas vērtējuši Latvijas zinātni, pauduši izbrīnu par to, kas tomēr paveikts ar tik mazu finansējumu, kas būtu vērtējams kā katastrofāls un valstij postošs.

Latvijas valsts vienā zinātniekā investē 20 reizes mazāk nekā Somija, taču darba produktivāte mūsu zinātniekam ir tikai divreiz mazāka nekā somu zinātniekiem. Tātad produktivitāte ir pārsteidzoša, bet tā šādos apstākļos nevar tikt nodrošināta bezgalīgi.

Mūsu kopīgie centieni panākt sapratni par zinātnes lomu ekonomikā un aicinājumi uz pilnvērtīgāku finansējumu zinātnei paradoksālā veidā netiek sadzirdēti, jo valsts budžetu ir vieglāk notērēt, sadalot to tā dēvētajās mīkstajās komponentēs – bezgalīgos vārdu plūdos, prezentācijās un konferencēs, nevajadzīgu dokumentu, projektu, plānu un atskaišu gatavošanā, tādēļ cīņas ar premjeres Straujumas jau kritiski novērtēto birokrātiju bieži vien ir stipri donkihotiskas, turklāt vēl nākas sastapties ar ļaunprātīgām manipulācijām un rādītāju falsifikāciju.