Līdz ar spāru svētku koncertu sākusi pukstēt “Lielā dzintara” sirds 0
Kad celtnieki sasniedz būves augstāko punktu, notiek spāru svētki. Tad par pateicības zīmi rīko mielastu un balli celtniekiem – visiem tiem, kam jūtas pateicīgs topošā nama saimnieks.
Nule līdz celtnes augstākajam punktam pakāpies “Lielais dzintars” – Liepājas jaunā, vēl topošā koncertzāle. Patiesībā – kultūras centrs, kurā mūzikai būs ierādīta galvenā vieta. Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas klases un mēģinājumu zāle, divas koncertzāles – lielā zāle ar 1080 un kamerzāle ar 200 skatītāju vietām, daudzās tehniskās telpas – astoņus stāvus augstā un 14 126 m2 lielā ēka ievelk pirmo elpu. Svētku oficiālajā daļā, kuru ieskandināja pūšaminstrumentu kvintets topošās koncertzāles pieejamajā daļā, tika pulcināti un godināti idejas autori un atbal-stītāji, kā arī valsts amatpersonas un speciālisti.
Liepājas kultūras dzīves sirds sāk pulsēt. Jā, 30. augustā “Lielā dzintara” topošajās telpās bija paredzēts arī spāru svētku koncerts, taču gribētāju bijis tik daudz, ka rīkotāji izlēmuši koncertu pārcelt uz Liepājas mūzikas dzīves vasaras rezidenci – koncertestrādi “Pūt, vējiņi!”, kas ir pietiekami plaša, lai uz skatuves varētu izvietoties Liepājas simfoniskais orķestris, bet apmeklētāji – pienācīgi satilpt skatītāju vietās.
Svētku koncertā tika iekļauti divi opusi – Jura Karlsona simfoniskais darbs “Koana” (2002), kā arī viņa kompozīcijas audzēkņa Kārļa Lāča 10. Liepājas koncerta “42.195” pirmatskaņojums. Liepājas simfoniskais orķestris vēl sava pamatlicēja un bijušā mākslinieciskā vadītāja diriģenta Imanta Rešņa laikā bija pārliecinoši sevi pozicionējis kā latviešu nacionālās simfoniskās mūzikas popularizētāju un veicinātāju laikos, kad Latvijā mūsu pašu komponistu darbi orķestrim tika iestudēti retāk par retu. Koncertžanra jaundarbu virkne, kas numurēta ne pēc komponistu pašu veikumu skaita, bet pasūtījuma kārtas numura, nu jau noapaļojusies ar apaļu desmitu.
Liepājas koncertu vidū ir gan Riharda Dubras Trešais Liepājas koncerts, gan Ērika Ešenvalda Liepājas Ceturtais klarnetes koncerts, gan Santas Ratnieces Liepājas Septītais koncerts un virkne citu latviešu komponistu jaundarbu. Tā ir svarīga jaunrades līnija, kas iezīmē ne tikai paša orķestra vai pilsētas patību, bet arī pilsētas mūzikas infrastruktūras objektu orientāciju un mērķi – senas pagātnes, spilgtas identitātes un tradīciju saistību ar inovatīvu, starptautiski atvērtu kultūras virzību nākotnē. Liepājas mūzikas dzīvei šāds potenciāls piemīt un tiek mērķtiecīgi attīstīts. Orķestris tā diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā skan atzīstami labi, diriģentam ir milzu ieinteresētība orķestra attīstībā un piemīt māk-sliniecisks talants un dabiska muzikalitāte.
Jura Karlsona darbu “Koana” Liepājas orķestris pirmoreiz atskaņojis vēl 2003. gadā Rīgā sava maestro Imanta Rešņa vadībā. Koana jeb stāsts, dialogs, jautājums, apgalvojums ir dzenbudismā labi pazīstams termins, kas apzīmē ar racionālu prātu neaptveramu jēgu un prakses veidu. Taču komponista racionālais prāts, kas sakņojas visnotaļ spēcīgā skolā, lieliskā simfoniskā orķestra specifikas pārzināšana, formas procesualitātes izjūta uzbur nebūt ne bezveidīgi meditatīvu ainu. Tas ir spēcīgs vēstījums ar grodu veidojumu un dramatisko koncepciju, spilgtu un niansētu orķestra koloristiku, kurai gana spoži lika uzmirdzēt diriģents.
Kārļa Lāča 10. Liepājas koncerts “42.195” flautai, obojai un orķestrim (solisti Miks Vilsons un Pēteris Endzelis) programmā iekļauts gandrīz ar simbolisku jēgu, jo virsrakstā minētais skaitlis ir maratona oficiālais garums kilometros. Tas ir skrējiena attālums, kas prasa mērķtiecību, spēku, sacensības garu un lielu pacietību. Tā ir komplicēta distance un sarežģīts process, kas var asociēties arī ar koncertzāles būvniecību. “Skrienot cilvēks ik uz soļa piedzīvo tā saucamo lidojuma fāzi, kad abas kājas ir atrautas no zemes. Lidojums ir arī visbiežāk minētais sajūtu raksturojums pēc garo distanču mērošanas, to pielīdzina ļoti spēcīgai prieka un laimes emociju izpausmei,” skaidro Kārlis Lācis. Jaundarbu raksturo autoram jau diezgan tipiska stila eklektika, kinematogrāfisms, teātra mūzikai piemītoša tēlainība un epizožu virknējumi. “42.195” ir gandrīz mūzika cilpā (music in the loop) jeb skaņdarbs kā perpetuum mobile principa realizācija. Tas iesviež klausītājus skrējiena izjūtu gammā un procesā, kam pamatā ir dažādu epizožu maiņa, atkārtojumi, vizualizējamas ainiņas un emocijas, saglabājoties dzinēja pulsam. Koncerta būtība ir sacensību gars, ko iemieso gan flautas un obojas paralēlkustība, gan pretrunas. Vien skaņdarba otrajā pusē man acis pieķērās arī paša autora performancei – skrējiena kontrapunktam, ko Kārlis Lācis veica sporta apģērbā uz skrejceliņa trenažiera, piešķirot darba uzvedumam teatrāli paspilgtinošu niansi, kas izrādījās trāpīga un būtiska.
Bet celtniecības maratons turpināsies. Līdz pat 2015. gada rudenim – izskaloto dzintaru un vētru laikam, kad cerības nosvinēt “Lielā dzintara” jurģus.
