×
Mobilā versija
Brīdinājums -10.6°C
Alma, Annemarija
Svētdiena, 25. februāris, 2018
16. janvāris, 2018
Drukāt

Spēcīga vēstures liecība (2)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kadrs no filmas "Vēsture aiz kadra. Kino".

Uz kinorežisora Romualda Pipara jaunās filmas “Vēsture aiz kadra. Kino” (studija “Ģilde”) pirmizrādi man nākas braukt vecā, vēl no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem uzturētā 10. līnijas tramvaja vagonā. Ir 2018. gada 13. janvāris un samērā auksts, tāpēc laiks pirms trīsdesmit gadiem šķiet gan kā sensena vēsture, gan arī kā nupat pārdzīvots. Pulksten sešos no rīta ir skanējusi mūsu valsts himna, un pa tramvaja logu es redzu plīvojam lielu neatkarīgās Latvijas karogu. Es domāju par to, kāds gribasspēks un drosme pārņēma mūsu dzimteni toreiz, kad tauta cēlās kājās un devās darīt to, kas nebija izrunāts ne darba līgumos, nedz arī atļauts.

Kalvis Zalcmanis, An­dris Seleckis, Oļegs Kotovičs, Ai­vars Riekstiņš, Jānis Milbrets, Laima Žurgina, Biruta Veldre, Pauls Pakalns, Uldis Veiss, Kristians Luhaers, Romualds Pipars… un Juris Podnieks, Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne – tie ir tikai daži no vairākiem desmitiem, kuri atmodas laikā pildīja savu ikdienas profesionālo darbu, veidoja filmas. Tomēr viņu vārdi jau sen ir ierakstīti mūsu valsts vēsturē. Kinematogrāfistu darba pienākumos bija fiksēt kinolentēs padomju tautas sociālistiskos sasniegumus, taču viņu sirdsapziņa likusi filmēt vēl nedaudz vairāk. Kopš tiem laikiem aizlidojuši gadu desmiti, un viss toreiz nofilmētais kļuvis par nozīmīgu Latvijas atjaunošanas liecību. Tagad liekas pavisam neticami, ka šī kinokadru bagātība reiz dēvēta par filmu galiem un iznīcināmiem atkritumiem.

Lielā “Splendid Palace” zāle pārpildīta ar pirmizrādes skatītājiem, un liekas, ka tapusi filma, kurai pēc kāda laika varēs piešķirt Autortiesību bezgalības balvu, tāpat kā savulaik – 2014. gadā – balva tika piešķirta Romualda Pipara 1992. gadā veidotajai filmai “Septiņas dienas augustā. Notikumu hronika”. Droši vien bezgalības balvas varētu būt vēl, bet daudzas filmas tikai gaida savu laiku – bez digitālas apstrādes vecās filmu lentes nav iespējams parādīt skatītājiem.

Jau no pirmās minūtes filma kļūst par nozīmīgu vēstures liecību, ko būtu vērts redzēt daudziem, īpaši jauniešiem. Pirmizrādes apmeklētāji, tiesa, ir tādu vecuma grupu pārstāvji, kuri paralēli filmas stāstam cenšas dokumentālajos kadros saskatīt sevi un savējos. Reizēm tas pat izdodas, un jau kādai par leģendu tapušajai ģimenes vēstures epizodei iespējams ieraudzīt dokumentālu apliecinājumu.

Tolaik bija tādi laiki, ka kinokameras lietoja retais, un profesionālu kinooperatoru praktiski jebkuriem uzņemtajiem materiāliem ir vēstures smagums un liela vērtība. Tomēr jāuzsver arī šo nosacīti nejaušo kadru izvēle, jo vienā filmas kasetē bija tikai 60 metri negatīva jeb divas minūtes filmas materiāla. Tā bija kinooperatora griba ieraudzīt un filmēt to, ko varam skatīties tagad. No Maskavas nākošais filmas negatīvs “Svema” tika limitēts un bija jātaupa. Operatori tvēra mirkļus kopplānos, tomēr, precīzi fiksējot detaļas, pat toreiz, omoniešu apšaudes laikā 1991. gada 21. janvārī, it kā nejaušie kadri ir izvēlēti izteiksmīgi. Arī šodienas piefilmējumos kinematogrāfisti runā precīzi, kā pa kadram izsverot vārdus. Bet – kā viņi runā! – par atbildību, par pienākumu, par drosmi un arī par bailēm. “Varēja jau aiziet krūmos un sauļoties,” kādā mirklī saka Biruta Veldre. Viņa esot gājusi pat pie tankistiem lūgt atļauju filmēšanai. Tieši filmas pirmizrādes dienā pamanu kādu Viļņas vēstures fotogrāfiju, kurā citu tanku, bet tās pašas armijas kāpurķēdes samaļ cilvēkus. Toreizējo kinematogrāfistu drosmi nevar apšaubīt.

Šobrīd rakstu teikumus, un domāju, kā lai domas pārvērš mūsdienām saprotamā valodā. Ir mainījies viss – valsts, domāšana, darba organizācija, tehnika… Droši vien šo filmu varēja izveidot tikai tāds režisors, kurš pats piedzīvojis Latvijas atmodas laiku. Nedomāju, ka daudziem toreiz, 1988. gadā, būtu licies svarīgi uzglabāt filmu ruļļu galus un izgriezumus. Romualdam Piparam tas bija nepieciešams.

Pirms dažiem mēnešiem kādā labdarības veikaliņā pamanīju kaudzi ar 1988. gada “Atmodām”. Droši vien mūslaiku jauniešiem jāpaskaidro, ka tas bija praktiski pirmais laikraksts bez Padomju Latvijas Komunistiskās partijas obligātās priekšcenzūras. Varētu turpināt skaidrot, ko tolaik Latvijā nozīmēja salīdzinoši plānā avīze; ko nozīmē iespiests, bet brīvs vārds un teikums. Tieši tāpat tika gaidītas kinematogrāfistu veidotās hronikas. Tagad, kad brīvi filmēt var gandrīz jebkurš, grūti iedomāties, kā bija tad, kad kinolentes metri tika rūpīgi uzskaitīti un pārskatīti.

Pēc filmas noskatīšanās aizeju līdz Ministru Padomei, dodos garām toreizējai Augstākajai Padomei, Doma laukumam, eju pa ļaužu piepildīto 2018. gada janvāra Vecrīgu. Dīvaini, Kaļķu ielā smaržo ugunskuri un uz tiem vārītā zupa, ap siltajām liesmām pulcējas nosalušu ļaužu pulciņi… Tomēr viss ir citādāk. Izrādās – te jau otro gadu notiek ielu ēdiena festivāls. Tieši 13. janvārī, dienā, kad pirms divdesmit pieciem gadiem Viļņā tanki samala cilvēkus, šāds festivāls varbūt aizvaino. Taču dzīve rit tālāk.

Tajā naktī bija tik auksti – tā atceras filmas “Vēsture aiz kadra. Kino” komponists Mārtiņš Brauns, kurš, pirkstiem salstot, pie barikāžu ugunskuriem spēlējis klavieres.

Šo filmu ir veidojuši stipri un drosmīgi profesionāļi. Ir svarīgi, ka viņi paši ir piedzīvojuši atmodas un barikāžu laiku. Un ir arī svarīgi, ka šī vēstures liecība ir veidota mūsdienās, kad cilvēki daudz ko aizmirsuši, kā arī dažas notikumu liecības nekad nav apjautuši.

 

“Vēsture aiz kadra. Kino”, dokumentāla filma, Latvija

Režisors un operators: Romualds Pipars, studija “Ģilde”.

Sadarbībā ar filmu izplatīšanas kompāniju “Kinopunkts” barikāžu atceres laikā janvārī filma tiks izrādīta Ādažu, Alojas, Amatas, Durbes, Ķekavas, Jēkabpils, Jumpravas, Lubānas, Lendžu pagasta, Liepājas un Rūjienas kultūras un tautas namos, kā arī kinoteātrī “Auseklis” Talsos.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Laba filma par tiem, kas iemūžināja vēstures liecības. Arī vēsturniekiem un citu filmu taisītājiem autors sagādāja materiālu, kas šajā filmā neiegāja, bet būs atrodams arhīvā nu jau digitālā veidā.

  2. Biju. Redzēju. Diemžēl secināju, ka jauniešiem to saprast ir pagrūti – visu laiku jāskaidro, kas un kad tas īsti notiek, jo filmā sajaukta notikumu hronoloģiskā secība. Tolaik dzīvojušajiem viss skaidrs, bet mazbērniem?

Draugiem Facebook Twitter Google+