Spēka avots: izcili novadnieki 0
“… Pat ja kaltu akmenī, uz pjedestāla stāvētu viņš dzīvs…” Šie Apes novada Trapenes pagasta kultūras namā nesen notikušajā sarīkojumā “Ojārs Vācietis. Laiks. Mūžība” izcilajai personībai veltītie vārdi vistrāpīgāk raksturo ikdienā varbūt tik ļoti neizjūtamo, taču būtisko spēka avotu, ko ļaudīm dod apziņa – viena no nācijai visnozīmīgākajām personībām nāk no mūsu puses.
Novadnieks. Turpinot rakstu sēriju par kultūras norisēm Latvijas novados un tajās iesaistītajiem cilvēkiem, šajās lappusēs ielūkosimies Apes novada Trapenes pagastā.
Mūžībā – ar Laicenu un Vācieti
Kad Vidzemes šosejas malā parādās plāksnīte ar apdzīvotas vietas nosaukumu “Līzespasts”, pēc mirkļa otrā pusē aizvijas balts grantēts lielceļš, kuru ieskauj viena no garākajām lapegļu gatvēm Latvijā, kas stādīta no 1902. līdz 1904. gadam. Caur šo aleju barons Voldemārs fon Vulfs pirmo reizi braucis savā automobilī. Bet bērnībā droši vien soļojis kāds zēns, no kura reiz izaugs dzejnieks, visbiežāk tērpies melnā beretē un oranžā džemperī. Vai citādi viņš būtu rakstījis: – es mīlu garu, lapegļainu gatvi, kur manī reiz ar nedzēšamu tinti ik asins pilienā bij rakstīts – Latvija. Tās ir Ojāra Vācieša rindas.
Šī lapegļu gatve – viens no ievērojamākajiem vēstures objektiem Trapenes pagastā – no Vidzemes šosejas piecu kilometru garumā ved līdz kādreizējai Bormaņu muižai. Bet, tā kā Bormaņi bijuši vēl arī Kurzemē, šī vieta pārdēvēta par Trapeni (no vācu vārda Treppenhof).
Vienā no kādreizējās Bormaņu muižas ēkām iekārtotajā Trapenes pagasta muzejā pie sienas baronu fon Vulfu dzimtas stāsts, kur attēlā no slavenās lapegļu gatves stādīšanas laikiem trešais no kreisās ir dārznieka māceklis Linards Laicens. Vārdkopā revolucionārais dzejnieks muzeja vadītāja Valija Šļukuma uzsvaru liek uz pēdējo vārdu. Kā uzzināms arī dzejnieka piemiņas istabā, Laicens bija sociāldemokrāts, tieši šo ideju dēļ Staļina laikā nošauts un neviens nezina, kurā Krievzemes kapsētā apglabāts.
No Ojāra Vācieša piemiņas telpām pirmā stāsta par viņa vecākiem, kuri visu mūžu dzīvojuši un strādājuši Trapenē. No Ojāra Vācieša dzimtajām mājām “Dumpjiem” palicis vairs tikai akmens. Kā stāsta muzeja vadītāja, apkārtnē ierīkots brīnišķīgs Briežu dārzs. Viņa gan cer, ka ar laiku izdosies savienot Briežu dārza un Ojāra Vācieša dzimtās vietas apskati.
Muzejs glabā daudzas interesantas faktu pērles. Ojārs Vācietis attēlā kopā ar savu labāko draugu Gunāru Grāvi, kurš visu mūžu meklējis dimantus un kura dzīve aprāvusies kaut kur Maskavā. Dzejnieks kopā ar dēlu Žani Vācieti, mazdēlu Mārtiņu Vācieti, kurš patlaban strādā Labklājības ministrijā, un mazmeitu mākslinieci Martu, kura mantojusi dzejnieka otru talantu – zīmēšanu, deviņu gadu vecumā ilustrējusi Skaidrītes Kaldupes pasakas “Rīta rasas rokrakstā” (1994), bet patlaban dzīvo Anglijā un audzina savus divus mazuļus.
… Viss sācies ar puķu dobi. Hipotēku bankas izsludinātā konkursā uzvarējis muzeja vadītājas projekts “Visas pasaules puķes satiekas Trapenē”. Puķu dobe izveidota kā Apes novada logo – četri stūri kā četri pagasti. Trapenei lapegļu zaļā, dzeltenais ar zilo Gaujienai, kur zilā Gauja, Virešiem sarkanās Gaujas klintis, pašai Apei zaļā. Ar savām puķēm un košumkrūmiem talkā nākusi trapeniete Ruta Bērziņa, par dobes ierīkošanu nesaņemot ne santīma. Bet, lai dobe nejustos vientuļa, tai apkārt izveidots skvērs. Tā trapenieši sumināja Ojāru Vācieti viņa 80. dzimšanas dienā.
Muzejs visvairāk interesējot skolēnus un pensionārus. “Ja audzinātāja bērnus iepriekš nav sagatavojusi, tad nav ko vecākiem tērēt naudu benzīnam,” šerpa ir muzeja vadītāja Valija Šļukuma.
Zinīgāko vidū viņa izceļ Alūksnes vidusskolu, Alūksnes ģimnāziju, Ilzenes pamatskolu. Savukārt ar pensionāriem esot interesanti diskutēt. “Ja, piemēram, Ilmārs Šlāpins uzraksta, ka Vācietis bijis padomju rupors, tad tūlīt sašutuma vētra – nē, šī leģendārā personība bija ārkārtīgi daudzšķautņaina un varbūt līdz galam vēl neizprasta.”
Alūksnes ģimnāzijas 12. klases audzēknis Nauris Kristofers Gailītis, kurš sarīkojumā “Ojārs Vācietis. Mūžība. Laiks” iejuties dzejnieka tēlā, neslēpj, ka viņam neviens cits dzejas meistars nav tik tuvs. Varbūt tādēļ, ka mūslaikos viņi var runāt tieši, jo nav vairs zemtekstu nepieciešamības radītā valodas daudzslāņainā dziļuma? Arvien interesanti uzzināt, kā rakstīja Ojārs Vācietis. “Pie rakstāmgalda viņš sēdās agri rītos, likdams uz papīra pa nakti sasapņoto, izdomāto,” atmiņās dalās Ojāra Vācieša dēls Žanis Vācietis. Viņš pats esot atsities vectēvā, riktīgā lauku vīrā Oto Rūdolfā Vācietī. Žanis Vācietis, kurš pēc atmodas strādājis zemessardzē, atminas, ka tēvs ģimenē, īpaši dēla klātbūtnē, nerunājis par lietām, kas viņu nomākušas. Jaunākos gados Ojārs Vācietis bijis sabiedriskāks, bet vēlāk arvien vairāk ierāvies sevī. “Kādreiz viesos nāca daudzi, tad arvien mazāk un mazāk, līdz es paliku par tādu kā durvju sargu,” atklāj dzejnieka dēls. “Tēvs nevienu negribēja redzēt. Man nācās teikt, ka tēva nav mājās. Pēc sava rakstura jau viņš allaž bija tāds paskarbs.” Pazīstamais fotogrāfs Vilhelms Mihailovskis bija uzdāvinājis Ojāram Vācietim viņa fotogrāfiju baltā rāmītī. Dzejniekam tā nebijusi pie sirds. “Īsti nezinu, kāpēc,” stāsta Žanis Vācietis, “šī bildīte tagad stāv pie manis kā mīļākā piemiņa no tēva.”
“Bormanītes” un citas stipras sievas
Rudenīgi sarkanām, krāšņo vīnstīgu lapām apaugušā, sarkaniem ķieģeļiem apšūtā reiz Gaujienā dzīvojušā barona Voldemāra fon Vulfa kādreizējā medību pilī tagad atrodas Apes novada Trapenes pagasta kultūras nams. Zaļi pelēkos toņos gaumīgi veidotā zāle ar divsimt vietām un skatuvi, profesionālas kultūras pieejamības kontekstā raugoties, šķiet kā radīta, piemēram, Dailes vai Nacionālā teātra mazo laukumu izrādēm, kamermūzikas koncertiem.
“Viņi jau brauktu, bet mēs nevaram samaksāt to, ko rīdzinieki prasa,” ar nožēlu atklāj Trapenes kultūras nama vadītāja Svetlana Spalviņa. Lai sarīkotu pasākumu, jāsagrabina tūkstotis latu un zālei jābūt pilnai. Nesen te par cilvēcīgu samaksu uzstājies Oranžais koris no televīzijas šova. Taču, ja teātra biļetīte maksā sešus septiņus latus, tad grūti izlemt, kuram no ģimenes jāpaliek mājās? Un rezultātā nenāk neviens. Tāpēc kultūras dzīvē jāiztiek ar savējiem, vietējiem amatieriem.
Kādreiz ļaužu bijis tik daudz, ka uz ballēm nevarējuši tikt pat iekšā. Tagad uzņēmīgākie, gudrākie aizejot no pagasta. Ja uz sarīkojumu atnākot piecdesmit cilvēki, tas esot labi. Ja septiņdesmit – pavisam labi, ja vairāk par simtu – izcili! Pat saieta namu, skaistu guļbūves ēku, kur kristī bērnus un laulā, mācītājs ļaužu trūkuma dēļ gribējis slēgt. Trapenes pagastā dzīvo 800 cilvēku. Uz papīra. Ja cilvēks no Rīgas atbrauc šurp sestdienās, svētdienās, tad taču viņš nevar piedalīties nevienā jomā.
Trapenes pagasta kultūras nama paspārnē izveidotajos septiņos amatieru kolektīvos darbojas apmēram piecdesmit cilvēku, jo dažs iesaistījies vairākos. Turklāt lielākoties visas ir sievietes. Kā pēc kara… “Ja gribam vīriešus, jāiet uz autobusa pieturu,” ar skumju ironiju teic senioru deju kopas “Bormanītes” dejotāja Ritma Kārkliņa. Bet tā sāpe jau esot visā Latvijā.
Igauņu lepnumu Munameģi gluži no Trapenes neredzēsi, taču līdz ziemeļu kaimiņvalsts pierobežai kilometri divdesmit. “Bormanīšu” kundzes ar nelielām skumjām atceras tālo 2005. gadu, kad Alūksnes rajona projekta ietvarā viņu dzīvi krāšņoja sadarbība ar Lahedas kultūras nama vīru kori. Bijuši brīnišķīgi koncerti, igauņu vīri braukuši šurp ar saviem deju muzikantiem, un sirds bormanītēm tā vien kņudējusi, igauņiem latviski dziedot par gudru kā jūra dunošo Kurzemi.
Kad sākās no Eiropas pārņemtā senioru deju kustība, arī Trapenē izveidojās kopa, kurai vārds dots par godu kādreizējai Bormaņu muižai. Sākumā viņas bijušas sešpadsmit, nu desmit gados dancotāju skaits sarucis līdz desmit vecumā no sešdesmit līdz astoņdesmit pieciem gadiem.
“Mana mamma atnāca pirmā. Kad man palika piecdesmit, kopai pievienojos es,” atminas Ritma Kārkliņa, “30. septembrī manai mammai Veltai Ceskei būs apaļi 85.”
Kultūras namā cilvēks jūtas vajadzīgs, piederīgs. Taču galvenā problēma Trapenes pagastā ir darba vietas. Kādreiz te bijis labs kolhozs, pēc meliorācijas visi dzīvo ciemata centrā. “Te ir viena zemnieku iela,” saka Ritma Kārkliņa. “Priecājos par lielajām saimniecībām, kur lauki apstrādāti, ir moderna tehnika, bet cik strādnieku vajag? Maz. Ne jau viss tajos padomju laikos bijis slikts. Ja man tagad saka, ka esmu dzīvojusi neīstajā laikā un strādājusi nepareizajā valstī, tad sāp sirds.” Rasma tomēr cer, ka kādreiz Vecpiebalgā pietrūks lauku sētu un rīdzinieki ienāks arī Trapenes pusē. “Arī pie mums ir daudz brīvu māju un zemes.” Kā zināms, daba nemīl tukšumu. Vai tad lai ķīniešu tējas namiņiem atstājam savus laukus?
Trapenes kultūras namā darbojas septiņi amatiermākslas kolektīvi: sieviešu koris “Trapene” (kopš 1990. g., diriģente Ilze Dāve), senioru deju kolektīvs “Bormanītes” (kopš 2004. g., vadītāja Svetlana Spalviņa), sieviešu vokālais ansamblis “Ilūzijas” (kopš 2008. gada, vadītāja Baiba Ozoliņa), folkloras kopa “Gatve” (kopš 2010. gada, vadītāja Sandra Tomiņa), bērnu tautisko deju kolektīvs “Gatvēni” (kopš 2010. gada, vadītāja Sandra Tomiņa), bērnu popgrupa “Bitīte” (kopš 2012. gada, vadītāja Baiba Ozoliņa), līnijdeju grupa “Black Ilusion” (kopš 2012. gada, vadītāja Svetlana Spalviņa).
|
No bildēm – ātrāk pie vārda
Zem viena jumta ar kultūras namu trijās gaišās telpās iekārtojusies nesen izremontētā Trapenes pagasta bibliotēka. Tā lepojas ar jauniem plauktiem, lasītavu bērniem, telpu ar pieciem datoriem.
Bibliotēkas vadītājai Dzidrai Zariņai šī ir pirmā un vienīgā darbavieta. Tā kā Ojāra Vācieša bērnu dzeja, kurai viņš pievērsās 60. gadu vidū, pieder pie latviešu bērnu dzejas zelta fonda, šoreiz runājam par jaunatnes lasītprieku. Bibliotekāre augstu vērtē lasīšanas veicināšanas programmu “Bērnu žūrija”, kurā trapenieši piedalās no 2002. gada un kuras noslēgumā pašvaldība dāvina bērniem ekskursiju pa bibliotekāru izraudzītu maršrutu. Pērn, piemēram, būts Tērvetes dabas parkā. Trapenieši ir vienīgie no Apes un Alūksnes novada, kuri brauc uz “Bērnu žūrijas” noslēguma lielajiem lasīšanas svētkiem Ķīpsalā.
Trapenes pašvaldība ir aktīva lasīšanas veicinātāja un samērā daudz naudas piešķir jaunām grāmatām – apmēram simts latus mē nesī.
“Bērnu žūrijā” darbojas 25 bērni no Trapenes pamatskolas. Diemžēl čaklākie lasītāji ir vecumā līdz piektajai klasei. Kur vēlāk pazūd lasītprieks? Šogad Trapenes bibliotēkai piešķirts viss “Bērnu žūrijas” grāmatu komplekts, taču, to pāršķirstot, acīs krīt bildes un zīmējumi. Bibliotekāre uzskata, ka “Bērnu žūrijas” grāmatu komplektētājiem – Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Bērnu literatūras centram – vajadzētu lūkoties, lai komiksu un bilžu grāmatu vecums pārāk neieilgst. Ātrāk vajadzētu pāriet pie grāmatām, kur pārsvarā ir lasāmais teksts. Nav lāgā, ja vēl septītajā klasē “Bērnu žūrijai” piedāvā komiksu grāmatas.
Domājot par pieaugušajiem, Trapenē cenšas iegādāties visu jaunāko latviešu oriģinālliteratūru. Būtiski, lai bibliotēkā krājums ir aktuāls, lai jaunās grāmatas ietu no rokas rokā. Šeit pasūta “Latvijas Avīzi” un izdevniecības “Lauku Avīze” izdotos “Lata romānus” pērk atsevišķi. “Un, ja kāda nav, tad jau lasītāji mums iebaksta ar pirkstu,” neslēpj bibliotēkas vadītāja.
Tagadējo bibliotēku nodibināja 1947. gadā; pirmais bibliotekārs bija talantīgs zīmētājs, portretists un literāts Aleksandrs Šutka. Pie viņa bibliotēkā (kaut arī necilās telpās) pulcējās Trapenes pamatskolas zēni un meitenes, arī Ojārs Vācietis.
Bibliotēkas krājumā ir 6634 vienības; kopā 254 lasītāji (103 bērni un jaunieši); apmeklējumu kopskaits 11488 (6636); izsniegumu kopskaits 7694 (grāmatas 4073, seriālizdevumi 3621); krājuma komplektēšanai izlietoto līdzekļu summa Ls 2073.
Viedokļi
Kā vērtējat kultūras dzīvi pagastā?
Pensionāre Maija Miķele: “Mani priecē Trapenes pagasta muzeja darbs. Tā vadītāja ir erudīta, izdomas bagāta, notiek daudzi un interesanti sarīkojumi, saistošas ir novadnieku mākslas darbu izstādes.”
Kultūras tūrisma gids Jānis Krišjānis: “Mūsu novadā lielākā problēma ir nevis naudas, bet cilvēku trūkums. Sarīkojumos, kur uzstājas amatieru kolektīvi, piedalās vieni un tie paši. Ja vīrs dzied korī, tad sieva zālē klausās un otrādi. Lai kā gribētu redzēt piepildītus tautas namus, cilvēku ir tik, cik ir. Jaunie aizbrauc tur, kur maksā vairāk, jo viņi grib dzīvot tagad un tūlīt, nevis pēc trīsdesmit gadiem. 2005. gadā Gaujenes vidusskolā mācījās 120 bērni, tagad – simts… Protams, vienmēr bijuši ļaudis, kurus no mājas nedabūsi laukā, vienalga, ko piesolīsi.”
Vidusskolēns Nauris Kristofers Gailītis: “Tie sarīkojumi, kas notiek Trapenes kultūras namā, ir interesanti, aizraujoši, jo tiek rīkoti jau daudzus gadus un tādēļ arvien var izdomāt ko jaunu. Tikai man žēl, ka norišu pamaz. Kas tad mums ir? Spilgtākie – sezonas sākumā svinīgs Latvijas valsts svētkiem veltīts sarīkojums, allaž godinām dzejnieku Ojāru Vācieti, jautri ieskandinām Jaungadu un varam lepoties ar tradicionālo koncertu “Skan dziesma lapegļu gatvē”.”
{gallery id=”2183″}
