Spēks ir smaržā 0
“Vakarā izgāju ārā – siens smaržo! Tāds īstuma aromāts, vasaras esence, dopings. Tā arī radās ideja par siena viesnīcu,” atceras Ilona Andrēviča no Nītaures zemnieku saimniecības Plumpaiņi.
Šāda viesnīca ir nevis gulēšana siena gubā, bet gan uz matrača, kurā sabāzts smaržīgs siens. Tas novietots pirtsaugšā, padarot to par vilinoši smaržīgu vietu, kur baudīt naktsmieru.
– Siens ir smaržā un krāsā atšķirīgs. Dažā pļavā vairāk sarkanā āboliņa, citā aug raspodiņš. Liekot sienu govij silē, uzreiz atceros, no kurienes tas nācis.
Lauku cilvēkam, kuram ir lopi, savākt sienu ir lielais notikums. Pirmais, ko izceļ: vasara bija kolosāla, jo bija labs siena laiks. Visu laiku ir bažas – kā nopļausies, kā izžūs, vai paspēsim sausu salikt šķūnī… Kad tas paveikts, iestājas tāda kā maza laimes sajūta.
Tagad visur redzami tikai ruloni, reti gadās siena gubiņas. Ja braucot kur tādu ieraugu, uzreiz iesaucos: kāds skaistums! Aiz siena krāvuma saskatu, kādu enerģiju cilvēki ielikuši darbā.
Man patīk sienā gulēt – iekrītu klājienā, visapkārt čaukst, patīkami kņudina degunā… Smarža ilgu laiku saglabājas matos un drēbēs. Vasara!
Šādu prieku gribējās sagādāt arī viesiem. Sākumā pirtsaugšā uz grīdas sametu tādu garenu pantu, bet siens ātri vien iznēsājās, saplaka. Liela klapata bija, lai to nomainītu. Jo guļamajam visu laiku jābūt pufīgam, aromātiskam. Izdomājām – jau pļavā sabāzām sienu matraču maisos un pilnus nesām augšā.
Tagad ar viesu uzņemšanu savā saimniecībā vairs nenodarbojamies, bet siena viesnīcā ik pa laikam labprāt guļam paši. Šādam matracim neuzliksi sintētisku pārvalku, prasās lina palags. Te viss ir īsts un svaigs. Atguļos, un vasaras enerģija ievirmo manī.
Ar sienu gan nevaru parunāties, bet ar govi vai tomātu daru to bieži. Ieeju siltumnīcā, apsēžos un skatos, kā tomāti briest. Izstāstu, kā man iet, paslavēju, ka tie labi auguši. Pavaicāju: ko teiktu, ja tev būtu divas galotnes? Citreiz: jūs tādi bāli, vajadzētu nātru uzlējumu…
Katram vasaras laikam ir savs spēka veids. Sākot ar mirkli, kad pirmoreiz ielieku rokas zemē. Kaut kas sāk dīgt – prieks. Viss kļūst arvien zaļāks, pamazām nobriest augļi – un es pati kļūstu arvien priecīgāka.
